 |
|
       |
Tā kā patreiz zem tiesas un izmeklēšanas neatrodos, varu uz mēnesi izņemt ārzemju pasi – it kā „ceļojumam”. Partija pa saviem kanāliem nokārto visu ar PSRS sūtniecību Rīgā. Tur man izsniedza vīzu un 1932. g. vasarā iebraucu Maskavā. Tur mani sagaida Žanis un citi pirms manis atbraukušie biedri un draugi. Šoreiz jau kā pieaudzis cilvēks 26 gadu vecumā. Žanis Maskavā, kamēr pašam vēl nav sava dzīvokļa, dzīvo pie mūsu kādreizējiem cīņas biedriem un draugiem, Ances un Kriša Zembergiem – Griņeckiem. Viņiem komunālā dzīvoklī ir neliela istabiņa un tajā nu viņi dalās ar mums. Ir šauri, saspiesti, bet jūtamies visi lieliski. Padomju Savienībā patreiz ir grūti. Notiek lauku kolektivizācija un tas nes sev līdz daudz grūta un sarežģīta. Katrs sākums ir grūts. Arī te iznāk saskarties ar tiešu ienaidnieku pretošanos, gan lauku darba cilvēku neizpratni, šaubām, neuzticību jaunajam pasākumam. Ir arī organizatoriskas kļūdas un atsevišķu partijas darbinieku „pārcenšanās”. Ir jau visādi un viss tas rada vēl papildus grūtības. Valstī viss kā ir maz. Jābūt ļoti taupīgiem, tādēļ viss stingri normēts un tiek izsniegts tikai uz kartiņām, Citādi patreiz nevar un tauta to saprot. Saprot, ka tās ir pārejošas grūtības un ar apbrīnojamu entuziasmu strādā savas padomju dzimtenes arvien tālākā veidošanā un uzplaukumam. Strādā un arī priecājas. Teātri, kino, koncertzāles vienmēr piepildītas līdz pēdējai vietiņai. Patreiz nevar un neviens arī nepiegriež sevišķu vērību apģērbam. Kas katram ir, to arī velk mugurā: protams, tīri izmazgātu un izgludinātu. Tā paša 1932. gada vēlā rudenī Žani nozīmē darbā uz Vjatku – tagad Kirovu par „Ļesoprodukt” sistēmā ietilpstoša liela kokrūpniecības uzņēmuma vadītāju un mēs braucam tur. Saskaņā ar Latsekcijas norādījumu, es piesakos Kirovas pilsētas partijas komitejā un tur no Vissavienības komunistiskās partijas Centrālkomitejas tiek atsūtīts dokuments, ka es ar Kominternes Latsekcijas rekomendāciju no LKP esmu uzņemta Vissavienības komunistiskās partijas rindās un sakarā ar to Partijas Kirova pilsētas komitejai jāņem mani uzskaitē un jāpiestiprina kādai partijas pirmorganizācijai ar pilnām tiesībām un pienākumiem. Bet tā kā sākusies jau gatavošanās partijas tīrīšanai, ir pārtraukta kā jaunu biedru uzņemšana, tā arī pārvešana no brālīgajām partijām. Partijas biedra karti man izsniegs pēc partijas tīrīšanas beigām. Pamatojoties uz šo VKP CK atsūtīto dokumentu, mani piestiprina lielākā pilsētas uzņēmuma – „Puzlaborpribor” partijas pirmorganizācijai, kurā ir vairāk kā 200 komunistu. Kā pilntiesīgs biedrs apmeklēju visas partijas sapulces un pildu uzliktos pienākumus. Iestājos šajā fabrikā arī darbā – par tehnisko kontrolieri. Steidzos apgūt politiskās zināšanas, jo nelegālajos apstākļos dzimtenē iespēja mācīties bija ļoti ierobežota, tāpēc te sāku no paša sākuma. Eju arī kursos, lai papildinātu savu trūcīgo skolas izglītību. Tā dzīve rit strauji un interesanti. Kopā ar visiem savas partijas organizācijas biedriem izeju arī partijas tīrīšanu. Komisijas vērtējums par mani un manām politiskajām zināšanām ir labs. Pienācis jau 1935. gads. Dzīve Padomju Savienībā kļuvusi laba, pat bagāta. Nav vairs nekādu kartīšu, ne normu. Visādu produktu papilnam un tie nav dārgi. Pagrūtāk vēl ar drēbēm un apaviem, bet arī te jau jūtams uzlabojums. Drīz pēc tam Žani nozīmē par uzņēmuma vadītāju tajā pat sistēmā uz Ziemeļkaukāzu – Novorossijskas pilsētu un mums jābrauc tur. Kaut arī sliktas veselības dēļ pastāvīgā darbā vēl nevaru saistīties, sabiedrisko pienākumu man netrūkst. Strādāju galvenokārt pa pretgaisa aizsardzības līniju. Pabeidzu instruktoru kursus un eju uz namu pārvaldēm un iestādēm organizēt pretgaisa aizsardzības grupas un mācu viņiem to, ko pati kursos esmu iemācījusies. Pienāk 1937. gads. Dzīve rit normālo gaitu un tad... sāk notikt pavisam dīvainas lietas. Tiek arestēti daudzi pilsētas iedzīvotāji, galvenokārt komunisti, to skaitā arī Novorossijskas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Kateņevs. Par pēdējo runā, ka viņš jau pirmajā naktī pēc apcietināšanas miris... Kādēļ un no kā – ziņu nav. Tiek teikts, ka visi apcietinātie esot „tautas ienaidnieki”. Mēs no šeit apcietinātajiem nevienu tuvāk nepazīstam, tāpēc sākumā ticam, ka tā jau tas laikam arī ir, tomēr nevaram saprast, kur gan to „ienaidnieku” būtu varējis uzreiz tik daudz rasties... Grieķietes raudot stāsta, ka viņu tautības vīrieši arestēti it visi, un visi vienā naktī Kā lai to saprot? Drīz sākam saņemt ziņas no Maskavas, kā tur citu pēc cita arestē arī visus latviešus – kādreizējos sarkanos strēlniekus, pilsoņkara dalībniekus un revolucionārās pagrīdes cīnītājus par padomju varu, no kuriem daudzus pazīstam, ar kuriem kopā staigātas pagrīdes takas buržuāziskajā Latvijā. Nē, to nu gan vairs neko nevar saprast... Esam tomēr pārliecināti, ka tas viss ir smags pārpratums, kas drīz noskaidrosies un visi nepatiesi apcietinātie tiks atbrīvoti. Bet aresti pieņem arvien plašākus apmērus. 1938. gadā, naktī no 19. un 20. februāri pienāk arī Žaņa kārta. Ierodas NKVD darbinieki un viņu aizved. Izdara arī kratīšanu. Nekā aizliegta vai pretvalstiska mums nav un nevar būt, tomēr kā „lietišķu pierādījumu” paņem līdzi grāmatas: Gorkija „Māte” un Ļeņina māsas – „Atmiņas par Ļeņinu”. Tās latviešu valodā tulkotas no krievu valodas, un kaut arī uz abām grāmatām krievu valodā uzrādīts grāmatu nosaukums un kā un kad tās izdotas Maskavā, tās tomēr paņem un kratīšanas protokolā ieraksta: „Literatura na inostrannom jazike” (literatūra svešvalodā – no krievu val.). Grāmatu nosaukumi, ne to skaits minēti netiek. Paņem arī albūmu ar fotogrāfijām un protokolā ieraksta, ka paņemtas fotogrāfijas ar „Nadpisjami na inostrannom jazike” (ar uzrakstiem svešvalodā – no krievu val.). Arī fotogrāfiju skaits netiek minēts. Vēl tiek paņemtas vēstules, kuras mums no dzimtenes atsūtījuši mātes, Žaņa brāļi un vēl citi kādreizējie biedri no Latvijas cietumiem. Uz pēdējām ir cietuma zīmogi, ka tās tur caurskatītas. Arī vēstuļu skaits netiek uzrādīts. Aktā tikai ieraksta, ka paņemta „perepiska na inostrannom jazike” (sarakste svešvalodā – no krievu val.). Žaņa „vaina” tātad akcentēta galvenokārt uz šo „na inostrannom jazike” un kratīšanas protokols tīšām noformēts tā, lai NKVD var paņemt tiešām labo grāmatu, vēstuļu un fotogrāfiju vietā šajā lietā pievienot paši savus safabricētos melīgos apvainojošos materiālus, kādās tikai vēlēsies valodās un visi tie ietilps protokolā minētajos – „na inostrannom jazike”... Velnišķīgi izdomāts patiesi! Ar tādām metodēm panākt, lai labākos cilvēkus, idejiskos komunistus, aktīvos pašaizliedzīgos cīnītājus par padomju varu ar apmelojumu palīdzību iznīcinātu vai kā vergus nosūtītu uz tālo ziemeļu šlāgeriem, kur tie visnecilvēcīgākos apstākļos gandrīz visi aizgāja bojā. Bet patreiz mums tas pat prātā nevar ienākt. Uz NKVD darbiniekiem mēs skatāmies kā uz biedriem un svēti ticam, ka viņi dara un darīs visu, lai noskaidrotu patiesību. Un mēs, kādreizējie revolucionārie pagrīdnieki, kas buržuāziskajā Latvijā pārdzīvojuši daudzas kratīšanas un vienmēr uzmanīgi sekojuši, lai politpārvaldes aģenti kratīšanas protokolā neieraksta kaut ko nepareizu vai neprecīzu, ko varētu izmantot kā ieganstu mūsu apvainošanai komunistiskajā darbībā un notiesāšanai, tagad ne mirkli nešauboties un neiedomājoties neko ļaunu, mierīgi parakstam kratīšanas protokolu... Un tā kratīšana beigusies, protokols parakstīts. Atnācēji taisās uz promiešanu. Prasu priekšniekam, vai drīkstu, ko iedot Žanim līdz? „Variet iedot krūzīti, bļodiņu un karoti,” viņš atbild. Ielieku to pašu emaljēto bļodiņu un krūzīti, kas kādreiz viņam bijušas līdzi Latvijas cietumos. Pielieku vēl klāt dvieli un nelielu spilventiņu. Visu to satinu plānā gultas segā. Baidos, ka to neatļaus, bet priekšnieks neko nesaka. Ar šo nastiņu padusē tad nu Žani aizved. Atvadoties viņš man saka: „Atceries, Oļečka, ka komunistam vienmēr un visos apstākļos jāpaliek tikai komunistam.” Bet šie viņa pēdējie vārdi man iespiežas atmiņā uz visu mūžu. Tie liek man palikt komunistei, kaut arī bez biedra kartes un strādāt tā, kā to prasa partija. Nekad ne es, ne kāds cits no man zināmajiem biedriem nav šo gada briesmīgos notikumus attiecinājis uz partiju. Esam cieši pārliecināti, ka to dara neģēlīgi, partijai pieperējušies pārāk varaskāri cilvēki un dara to ar grūti saprotamu sadistisku nežēlību. Esmu nu palikusi viena. Pēc Žaņa aizvešanas noslīgstu krēslā un ilgi tā sēžu. Nav spēka piecelties. Cik ļoti atgādina jau kādreiz pārdzīvoto – daudzas kratīšanas un arestus tur buržuāziskajā Latvijā. Bet tur to darīja šķiru ienaidnieki un mēs taču pret viņiem tiešām bijām, pret viņiem vienīgi – cīnījāmies par buržuāziskās iekārtas gāšanu. Bet tagad? Ko esam vainīgi tagad? Kādēļ tagad tā? Smagas domas plēš galvu, krūtis smacē asaras. Ir tik bezgala grūti. Aust jau rīts. Jāceļas tomēr un kaut cik jāsakārto savandītais dzīvoklis. Pēc dažām dienām eju uz NKVD uzzināt, vai Žanis vēl ir tur, par ko viņu apvaino un palūgt atļauju nodot viņam kaut ko ēdamu. Nekādi paskaidrojumi te netiek doti – dežūrējošais darbinieks aiz lodziņa skarbi atbild. Tomēr pasaka, kādā dienā reizi nedēļā apcietinātiem varot nodot veļu un lodziņš aizcērtas. Norādītajā dienā, ielikusi groziņā veļu, eju atkal uz turieni. Pienesumi tiek pieņemti NKVD mājas pagalmā. Tas jau stāvgrūdām pilns ar ieslodzīto piederīgiem – mātes, māsas u. c. Cik viņu daudz! Kāds NKVD darbinieks pēc bieza žurnāla pārbauda uzvārdus un, ja vajadzīgo atrod, liek atstāt groziņu. Groziņam pakaļ jānāk otrā dienā. Visa atnesējas, arī es, lūdzam, lai atļauj nodot kaut ko no produktiem, bet to strupi noraida. Pat rupjmaizes gabaliņu nepieņem. Otrā dienā eju pēc groziņa. Tagad tajā ielikts netīrās veļas sainis un zīmīte ar Žaņa parakstu, ka tīro veļu viņš saņēmis. Mājās pārnākusi attinu vīstokli un ... sastingstu šausmās. Uz krekla asins traipi! Bet apakšbiksēm ceļu vietās melni, dubļos sažulguši plankumi... Tātad Žanis ilgstoši turēts uz ceļiem kaut kur pagraba dubļos, varbūt arī vēl tagad? Ak, dievs! Kas gan tur notiek, ja tādu veļu, kas tik skaidri norāda uz spīdzināšanu, nekautrējas pat izdot ārā?... Tātad taisnība ir viss tas, ko cilvēki čukstot cits citam stāsta par briesmīgām spīdzināšanām tur? Drausmīgi. NKVD pagrabos Žanis tiek noturēts divus mēnešus. Pa šo laiku vēl dažas reizes esmu varējusi nodot veļu, bet nu gan vairs netīro veļu nevienam atpakaļ neizsniedz. Groziņā ielikta tikai zīmīte ar parakstu par tīrās veļas saņemšanu. Kādu dienu man pasaka, ka Žanis pārvest uz cietumu, un es eju tur. Cietums atrodas pilsētas nomalē un sevišķi drūms, jo restotajiem logiem priekšā, ārpusē vēl piestiprinātas tumši krāsotas skārda klapes, tā kā gaiss un gaisma kamerās var iekļūt tikai pa šo klapju augšējo spraugu. Tumšais skārds dienvidus saulē ļoti sakarst, līdz ar to kamerās valda neciešams karstums un smacīgums. Es šo cietumu agrāk neesmu redzējusi, bet tie, kas zina, stāsta, ka agrāk šīs klapes pie logiem neesot bijušas, tās pierīkotas tieši tagad, kad sākušies masveida aresti. Ārpusē, cietuma vārtu priekšā plašs laukums. Tagad tas vienmēr pilns ar apcietināto piederīgajiem. Tie izkārtojušies milzīgā rindā. Dažas aktīvākās sievas no šīs rindas sastāda garu sarakstu, kurā dienu pēc numuriem tiek pārbaudīts. Notiek tā saucamā „perekļičkas”. Tie, kas pārbaudes brīdī nav klāt, zaudē savu kārtu un tiem jāstājas atkal rindas pēdējā galā. Bet rinda kļūst aizvien lielāka un lielāka... Cietuma sardze dienā pieņem tikai kādus 15 – 20 pienesumus, tādejādi kārta katram no rindas var pienākt ne ātrāk kā pēc mēneša. Veselu mēnesi, pat vairāk, katru dienu jānīkst pie cietuma vārtiem uz laukuma, gaidot savu kārtu, un tikai tādēļ, lai varētu nodot sainīti ar veļu. Netīro veļu arī to vairs atpakaļ neizdod un no produktiem tāpat neko nepieņem. Saņemot atpakaļ tikai zīmīti, uz kuras esam uzrakstījuši sūtījuma saturu un otrā pusē ieslodzītā pašrocīgs trafaretais uzraksts „Polučil Spolna” (viss saņemts – no krievu val.) un viņa paraksts. Bezgala dārgs ikvienam no mums ir šis niecīgais papīra gabaliņš, jo no tā vismaz uzzinām, ka mūsu tuvais cilvēks vēl ir dzīvs. Pie patreizējiem apstākļiem arī tas nozīmē daudz, jo cita nekāda kontakta mums ar viņiem nav un mēs, nodevušas kārtējo reizi šo veļas sainīti, tūlīt stājamies atkal rindas galā un katru dienu turpinām dežūrēt pie cietuma, gaidot, kad atkal pienāks mūsu kārta. No cietuma bieži iet etapi. Ieslodzītos pa lielām grupām kaut kur sūta prom. Šie etapi nenotiek vienās un tajās pat dienās un laikā, tos pastāvīgi maina. Tomēr dažreiz kādam no rindas kaut kādā veidā izdodas uzzināt etapa dienu, un tas tad nu klusu tiek pačukstēts pārējiem. Visi, kam tas iespējams, tad no agra rīta līdz vēlam vakaram tad gaida pie cietuma, cerībā uzzināt, vai starp aizvestajiem nebūs arī viņu piederīgie. Man izdodas redzēt divus tādus etapus. Tas notiek tā: vispirms ierodas un nostājas puslokā netālu no cietuma vārtiem NKVD konvojs ar suņiem. Tad vārti atveras un nāk laukā ieslodzītie. Tikko viņi iznākuši, atskan skaļa griezīga komanda – „Ložis!” (gulties – no krievu val.) Un visi ieslodzītie kā nopļauti nokrīt uz mutes pie zemes. Tā viņiem tur nekustīgi jāguļ konvoju un suņu ielenktiem, kamēr tiek kārtotas vēl kādas tur formalitātes. Tad atskan griezīgs kliedziens: „Vstatj!” (piecelties – no krievu val.) Visi pieceļas un gājiens no konvojiem, kuri tur šautenes šaušanas gatavībā un suņiem ielenkti, pa ielas vidu dodas uz staciju. Tā ir diezgan tālu un mēs ieslodzīto piederīgie, cenšamies no gājiena neatpalikt, pa ietvi steidzamies līdzi. Ieslodzītie iet noliektām galvām. Viņi nedrīkst paskatīties ne pa labi, ne kreisi, jāskatās tikai uz zemi. Novārguši, vāji, zaļgani pelēkām sejām, saburzītām drēbēm viņi visi izskatās vienādi. Liekas, ka tur kustas kāds vienveidīga, zaļgani pelēka masa, un pat pie visvērīgākās skatīšanās nevaram no tās atšķirt nevienu pazīstamu seju. Arī stacijā, protams, mūs tuvumā nelaiž un tikai pa gabalu redzam, kā visus viņus „salādē” preču vagons, kuru durvis tūlīt tiek aizvērtas un aizbultētas. Tas arī ir viss, ko mums izdodas redzēt šajos etapos. Pēc tam ikvienam no mums krūtīs paliek smaga, sāpīga smeldze un dziļa neizpratne. – Kādēļ? Kas notiek patreiz? Kādēļ tāda netaisnība un nežēlība? Kā to drīkst? Atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem, ne paskaidrojumiem nav. Mūsu dzīvoklis pieder iestādei, kurā Žanis strādāja. Bij pagājis tikai mēnesis pēc viņa aresta, un es saņēmu tiesas pavēsti par manu izlikšanu no dzīvokļa. Tiesas lēmums īss: - divu nedēļu laikā man no dzīvokļa jāizvācas. Bet kur lai eju? No dzimtenes šķir robeža. Tuvinieka te neviena man nav. Biedri un draugi arestēti. Dzīvokļu trūkums arī Novorossijskā liels, bet tagad arī katrs vēl baidās ielaist savā dzīvoklī vai mājā kādu neprecētu ģimenes locekli, jo to var iztulkot kā „saites ar tautas ienaidnieku”, ar visām no tā izrietošām sekām. Un noeju tomēr meklēt. Eju no rīta līdz vakaram katru dienu no vietas un no mājas mājā. Un kaut esmu gatava samierināties ar visniecīgāko kaktiņu, lai tikai jumts būtu virs galvas, viss velti. Esmu galīgā izmisumā un tuvu pašnāvībai. Kādu dienu mani uz ielas aptur kāda nepazīstama sieviete. Nosauc savu uzvārdu un saka, ka viņa mani pazīstot, jo viņas vīrs kādu laiku strādājis turpat kur Žanis un kā latvietis arī tagad arestēts. Viņa jautā, vai man nav kādu ziņu par vīru. Saku viņai, ka izņemot to, ka viņš ieslodzīts NKVD, vairāk neko nezinu. Pastāstu viņai arī savas bēdas un bezizejas stāvokli sakarā ar dzīvokli. Mana jaunā paziņa ir krievu tautības, vietējā, pašai pieder sava mājiņa. Mazliet padomājusi viņa saka, ka varbūt varēšot man palīdzēt. Viņas mājā gan brīvu telpu neesot, bet māsai maza piebūvīte un varbūt to varētu izīrēt. Vakarā viņa aizved mani uz turieni. Manas jaunās paziņas māsa ar savu divus gadus veco puisīti un vecākiem pensionāriem dzīvo paši savā mājiņā. Viņas vīrs, pēc tautības vācietis, arī tagad arestēts, tātad esam likteņa biedri. Man parāda piebūvīti. Un tā nu man kaut slikts, tomēr ir pajumte, kur dzīvot. Saimnieki ir labi cilvēki, un mēs drīz vien sadraudzējamies. Mans tagadējais dzīvoklis ir pilsētas nomalē, pavisam tuvu pie cietuma, un ejot uz pilsētas centru, man katru reizi iznāk iet tam garām. Un katru reizi, garām ejot un skatoties cietuma sienā, domāju, ka aiz šīs sienas, kādā no kamerām smok arī Žanis... Ir pienākusi jauna vasara ar savu dienvidniecisko karstumu un tveici. Kādā svētdienā, ejot kā parasti gar cietumu, dzirdu kliedzienus. Tie skan no ar skārdu aizvākto logu augšējām spraugām. Tur pusaizsmakušām, vārgām balsīm kliedz ieslodzītie. Viņi sauc pēc palīdzības. Skan vārdi: „Ļuģi, pomogiķe, zadihajemsja, umirajem! Vodi, daiķe vodi! Vozduha! Ubiraiķe mjortvih!...„ (Cilvēki, palīdziet, smokam, mirstam! Ūdeni, iedodiet ūdeni! Gaisu! Aizvāciet mirušos! – no krievu val.) Līdzīgi kliedzieni skan diezgan ilgi, pēc tam pamazām viss apklust... Klusums, bet kas slēpjas aiz šī klusuma? Kas lika apklust ieslodzīto vaidiem un kliedzieniem?... Par to var tikai minēt... Nav tādu vārdu, lai varētu izteikt briesmīgo satraukumu un sāpes, ko izjūtu patreiz. Brīdi vēl pastāvējusi, lēni velkos uz mājām. Ko lai citu daru? Otrā dienā jau no paša rīta dodos uz cietumu. Varbūt tur izdosies uzzināt ko tuvāk. Pirmais, ko ieraugu tuvojoties cietumam, ir tas, ka no tā logiem noņemtas skārda klapes un izņemti arī stikli. Palikušas tikai restes, līdz ar to vismaz nu gaiss var ieplūst kamerās. Pie cietuma vārtiem uz laukuma, kā parasts, atnākuši jau daudzi ieslodzīto piederīgie. Šodien viņi visi ir ļoti satraukti. Kāda sieviete stāsta, ka viņai par vakarējo notikumu cietumā, čukstot pastāstīja viņas kaimiņš – viens no cietuma sargiem. Un pastāstīja viņš lūk ko. Iepriekšējā dienā uz cietumu atvesti atkal ļoti daudz apcietināto, bet visas kameras jau bijušas pārpildītas līdz pēdējai iespējai. Neskatoties uz to, tajās kā nedzīvi priekšmeti sagrūsti iekšā vēl arī jaunatvestie. Kamerās radies tāds cilvēku blīvums, ka visiem tur bijis jāstāv kājās, cieši citam pie cita piespiestiem, tā kā tie nespējuši pat pakustēties. Karstums un gaisa trūkums bijis drausmīgs. Daudzi ieslodzītie sākuši zaudēt samaņu, bet vārgākie nosmakuši pavisam. Nokrist pie zemes gan neviens no viņiem nav varējis, jo visi bijuši cits pie cita tā piespiesti, ka mirušie sastinguši, turpinājuši „stāvēt” tāpat kā dzīvie... Visu nakti no kamerām skanējuši vaidi un lūgumi pēc gaisa un ūdens. Otrā dienā, nespēdami vairs paciest šausmīgās mokas, tie, kas vēl kaut cik spējuši, sākuši kliegt no visām kamerām. Tad gan cietuma administrācija satraukusies. Ne aiz cilvēcības, bet tāpēc, ka viņu noziegums, un citādi to nosaukt nevar, tagad no cietuma sienām izlaužas uz āru un tas nu „nav vēlams”... Sākumā viņi mēģinājuši ieslodzītajiem draudēt un pavēlēt klusēt, be, kad sapratuši, ka ne ar kādiem draudiem te vairs līdzēt nevar, sākuši runāt ar labu, lai tikai vēl mazliet paciešoties, viņi darīšot visu, lai atslogotu kameras un likšot atvērt visus logus. Un tas arī ticis darīts. No visām kamerām krietna daļa ieslodzīto izvesti un ievietoti kādā cietuma palmā esošajā nojumē. Gandrīz pusi no tiem – samaņu zaudējušos un mirušos bijis jāiznes... Visi ieslodzītie bijuši no sviedriem tik slapji, kā no dīķa izvilkti... Skats, kā sargs stāstījis, bijis tiešām drausmīgs. Vienlaikus ar kameru atslogošanu noņemtas arī no logiem klapes un izņemti stikli. Līdz ar to, kamerās nu var ieplūst gaiss un cilvēkiem ir vismaz ko elpot. Mirušie tiek aprakti, bet dzīvie turpina savu mokpilno cietuma dzīvi tālāk, un mēs, piederīgie, katru dienu nīkdami pie cietuma, gaidām, kad atkal pienāks kārta un caur nodoto veļas sainīti varēsim uzzināt, vai mūsu piederīgie ir vēl dzīvi un atrodas tepat... Tā paiet daži mēneši. Darbā vēl vienmēr nevaru iestāties, jo katru dienu jādežūrē pie cietuma. Pārdodu šo to no drēbēm, ieķīlāju krājkasē man esošo savas un Žaņa valsts aizņēmuma obligācijas un dzīvojot ar vislielāko taupību, kaut kā iztieku. Pienācis jau rudens. Kādu dienu, kad pēc ilgas gaidīšanas atkal pienākusi mana kārta nodot Žanim veļu, to vairs nepieņem un pasaka, ka viņš te vairs neesot. Uz jautājumu, kur, palicis – atbildes nav. Kā arī nebūtu, pie cietuma man vairs nav ko dežūrēt, un es steidzīgi meklēju darbu. Atrast to patreiz nav tik vienkārši. Visur, kur vien griežos, pirmais jautājums ir: „Kur jūsu vīrs?” Un kad pasaku – kur, seko atbilde, ka viņiem patreiz brīvu vietu neesot... Beidzot mani pieņem šūšanas fabrikā par motoristi. Sākumā ir grūti, bet pamazām pierodu un darba normas pat nedaudz pārsniedzu. Iepazīstos ar kolektīvu. Mūsu brigādē ir 42 cilvēki. Savstarpējas attiecības labas, biedriskas. Drīz mani ievēl par savas brigādes arodbiedrības gruporgu. Par Žaņa likteni vēl arvien neko nezinu. Visi mēģinājumi kaut ko uzzināt beidzas nesekmīgi. Rakstu pat Staļinam, Ježovam, Berijam. Vēl es ticu šiem cilvēkiem un esmu pārliecināta, ka viss šausmīgais, kas patreiz notiek, ir bez viņu ziņas. Kādi maldi! Rakstu arī uz Kominterni Biedram Dimitrovam un lūdzu tikai vienu – lietas izmeklēšanu un paziņot man vismaz, par ko Žani apvaino un kur viņš atrodas – nekādas atbildes nav. Pēc vēstules uz Kominterni gan mani izsauc uz NKVD un mutiski paziņo, ka mans vīrs esot „izsūtīts uz tālajiem lāģeriem, bez tiesībām uz sarakstīšanos”. Par ko, uz cik ilgu laiku un kur atrodas – atbildes nav. Aptuveni pēc gada man izdodas sastapt cilvēku, kurš kādu laiku atradies vienā kamerā Novorossijskas cietumā. Tas ir kāds krievu tautības biedrs un viens no tiem nedaudzajiem, kas 1939. gadā atbrīvots. Viņš man pasaka, ka Žanis 1938. gada rudenī aizvests uz Krasnodaras cietumu. Kas ar viņu tur noticis – minētais biedrs nezin. Bet tas, ko viņš pastāsta par Žaņa spīdzināšanu te, ir briesmīgi. Šis biedrs saka, ka tā darīts gandrīz ar visiem, arī viņu pašu. Ar spīdzināšanu NKVD darbinieki centušies piespiest ieslodzītos, godīgos cilvēkus – komunistus „atzīt” un parakstīt viņiem jau priekšā celtos jau uzrakstītos drausmīgos apmelojumus par viņiem, kā arī spieduši dot melīgas liecības par citiem, tāpat nevainīgiem cilvēkiem. Strādāju ļoti daudz. Daru visu, ko vien spēju, gan paša darba dēļ, gan arī lai darbā kaut cik aizmirstos, jo dzīvot ir neizsakāmi grūti. Kā briesmīgs slogs nospiež Žaņa un pārējo biedru liktenis. Vēl arvien turpinu rakstīt uz dažādām instancēm lūgumus par vienu un to pašu un atbildes ne no kurienes nav. Bet dzīve iet arvien tālāk. Satrauc vēl kāda grūti saprotama lieta – Staļina noslēgtais draudzības un tirdzniecības līgums ar fašistisko Vāciju. Satrauc ne jau pats līgums. Padomju Savienībai arī ar kapitālistiskajām valstīm iznāk slēgt dažādus līgumus, bet ļoti satrauc veids, kādā šo „draudzību” propagandē mūsu presē un ļoti daudzas sociāli šim līgumam par godu sasauktajās sapulcēs un mītiņos. Visur tik ļoti tiek slavēta krievu-vācu draudzība, vienlaicīgi pasvītrojot, ka tikai Anglija un Francija esot „kara kurinātāji”. Protams, Anglija un Francija ir kapitālistiskās valstis un viņu valdība mums nav draudzīga, bet tomēr, kādu gan draudzību padomju zeme var gaidīt no fašistiskās Vācijas? Kā var ticēt tam fašistu maniakam Hitleram?... Bet Staļins viņam acīmredzot tic! Pat tad vēl, kad fašisti ar saviem tālšāvēju lielgabaliem jau grauj Londonu, iebrūk Francijā, Polijā... Mūsu presē neparādās neviens nosodošs vārds par agresoru. Pat vārda – fašisms vairs nekur pieminēts netiek, it kā tāda vairs vispār pasaulē nebūtu... Un cik daudz mūsu pašu valstij vajadzīga produktu un preču nu straumēm plūst uz fašistisko Vāciju! Ka tas nav labi, to saprot katrs visvienkāršākais padomju cilvēks, tikai tas, kam to vajadzētu zināt un saprast – nesaprot vai arī negrib saprast. Kas tas ir? Absolūts politisks aklums no Staļina puses, vai arī?... Tālāk bail pat domāt. Patiesību drīz vien parāda pati dzīve. Ir 1941. gada 22. jūnijs. Parasta mierīga svētdiena. Sēžu savā istabiņā un lasu. Ir tā ap pusdienas laiku. Spēlē radio. Pēkšņi raidījums tiek pārtraukts un diktors skaļā, trauksmes pilnā balsī lasa Valdības paziņojumu, ka šorīt fašistiskās Vācijas bumbvedēji pārlidojuši robežu un bombardē valsts pilsētas. Tā nu fašists parāda savu „draudzību”. Tici nu vēl tam, Staļinam!... Sācies karš! Vienlaicīgi ar paziņojumu par kara sākšanos tiek izsludināta mobilizācija un pavēle vakaros aptumšot visus logus. Vispārējs satraukums. Sākumā pat grūti aptvert un noticēt briesmīgajai vēstij. Un tomēr tā ir patiesība. Vīrieši steidzas katrs uz savu mobilizācijas punktu. Sievas un mātes viņus izvadot izmisīgi raud. Neviena no viņām taču nezin, vai šī šķiršanās nav uz mūžu... Tās pašas dienas vakarā arī pār Novorossijsku pārlido vācu lidmašīnas un turpmāk tas notiek katru dienu un nakti. Bumbas pagaidām vēl nemet. Laikam tie vēl ir tikai izlūki. Visa dzīve steidzīgi tiek pārkārtota un piemērota kara laika prasībām un vajadzībām, arī mūsu šūšanas fabrikā. Šujam tagad tikai frontei: karavīru formas tērpus, vateņus, vatētas bikses, siltus cimdus utt. Strādājam divās maiņās pa 12 stundām katrā, ar vienu stundu pārtraukumu pusdienas laikā. Tagad nu pa īstam dabūjam redzēt un izjust, ko nozīmē ventilācijas trūkums tādā uzņēmumā kā mūsējais. Dienu vēl nekas, logi vaļā, bet nakts maiņā, kad visi logi ne tikai aizvērti, bet vēl arī aizsegti ar bieziem vadmalas aizkariem, lai iekšējais apgaismojums netiek uz āru. Kad pilnā sparā strādā motori, preses utt., cehos karstums tad iet pāri 40 grādiem, piedevām vēl smacīgais izelpotais gaiss, jo svaigs gaiss naktī ne no kurienes ieplūst nevar. Ne reti gadās, ka strādnieces, kam vājāka sirds, zaudē samaņu. Tad viņas ienes medpunktā, kur dežurējošā māsa ar medikamenta palīdzību to dabū atkal pie samaņas un pēc nelielas atpūtas strādniece iet atkal cehā. Tātad tagad ir fabrikas ikdiena. Divus mēnešus tā nostrādājām bez nevienas atpūtas dienas. Tur neko nevar darīt – karš! Visi to saprot un nežēlojas. Visiem padomju cilvēkiem tagad ir tikai viena doma, kā aizstāvēt un glābt no fašistiskajiem iebrucējiem savu sociālistisko dzimteni. Gandrīz visos lielākajos uzņēmumos, arī mūsu fabrikā, tiek organizētas un apmācītas brīvprātīgo pašaizsardzības grupas. Arī es tur iestājos. Apmāca mūs kāds jaunākais virsnieks instruktors katru dienu trīs stundas pirms vai pēc darba. Tā nav viss kāda sportiska izklaidēšanās ar mazkalibra šauteni. Nē, mūsu apmācības ir nopietnas ar īstām kaujas šautenēm un ložmetēju. Mums jāmācās izjaukt, tīrīt un atkal salikt. Šos ieročus un arī šaut. Mest granātas, durt ar durkli. Pilnībā jāapgūst arī ierindas mācība – pareizi soļot, lēkt un līst pa zemi. Vārdu sakot, jāapgūst viss, kas nepieciešams kareivjiem. Drīz mūs sāk apmācīt arī pretgaisa aizsardzībai. Jāvelk mugurā kombinezons un vēl uzliekot gāzmasku jāveic dažādi uzdevumi. Pretgaisa aizsardzību esmu mācījusies vēl pirmskara laikā, tur man daudz kas saprotams, bet tagad, pēc visa pārdzīvotā un arī pārgurums, saspringti strādājot karstā cehā, mana slimā sirds vairs tādu slodzi neiztur un uzvelkot hermētisko pretiperita kombinezonu, drīz vien zaudēju samaņu. Slimā sirds dēļ ārsts mani izbrāķē un no pašaizsardzības grupas atskaita kā tur nederīgu. Cenšos būt noderīga citur. No Dienvidfrontes uz Novorossijsku bieži ar kuģiem atved daudz ievainoto karavīru. Te viņus īslaicīgi ievieto hospitālī, apmazgā, uzliek tiem pārsējus, bet vairāk neko nedara, pat šķembas ārā neņem. Izdara tikai pašas steidzamākās, neatliekamās operācijas, pēc tam viņus ved uz zemes iekšieni tālākai ārstēšanai. Kad pienāk kuģi ar ievainotajiem vai arī kad viņus pa dzelzceļu vajaga sūtīt tālāk, hospitāļa personāls nespēj tikt ar visu galā un mēs, grupa mūsu fabrikas strādnieku, no darba brīvajā laikā dodamies viņiem palīgā. Tas ir grūts darbs. Kad vairākas stundas no vietas esam stiepušas uz nestuvēm ievainotos augšā vai lejā pa kāpnēm otrā vai trešā stāvā, rokas kļūst tulznainas un tā nogurstam, ka daudzreiz tikai ar grūtībām varam pārvilkties mājās, bet otrā dienā no agra rīta atkal ilgas, nogurdinošas darba stundas fabrikā. Neviens mums nespiež to darīt, ejam pašas, jo saprotam, cik tas nepieciešami. Daudzas mūsu strādnieces, arī es, kļūstam par donoriem un katru mēnesi nododam asinis priekš ievainotajiem. Asinis vajag ļoti daudz, tāpēc ārsti spiesti ņemt no mums lielas devas – 500 g vienā reizē. Dažreiz pat naktīs paliekam hospitālī dežūrēt pie smagi ievainotajiem. Kopjam viņus un rakstam priekš viņiem vēstules piederīgajiem. Cik pateicīgi par to mums ir ievainotie karavīri! Tā mēs padomju cilvēki arī aizmugurē cenšamies pielikt savu roku un, kā vien varēdami, palīdzēt frontei cīnīties pret fašistiskajiem iebrucējiem. Frontē klājas ļoti grūti, tāpat fašisti ieņem pilsētu pēc pilsētas, tāpat ciemus un dara tur savus briesmu darbus. Arī par Novorossijsku tikai pirmajās dienās fašistu lidmašīnas tāpat vien pārlidoja. Tagad jau met bumbas. Gan dienās, gan naktīs arvien biežāk skan gaisa trauksmes. Starp iedzīvotājiem ir ievainotie un nogalinātie. Reiz kādā pēkšņā uzlidojumā fašistu bumbvedējiem izdodas nolaisties pavisam zemu un pļaujošā lidojumā tie apšauj pie kāda veikala pēc produktiem rindā stāvošos cilvēkus. Vienlaicīgi tiek nomestas arī dažas šķembu bumbas. Šajā fašistu uzlidojumā ir pāri par 200 nogalināto un ļoti daudz ievainoto pilsētas iedzīvotāju. Tagad reta ir kāda diena bez ievainotiem un nogalinātiem. Naktīs parasti fašistu bumbvedēji samet buhtā (jūras līcī) daudz mīnu un otrā dienā mūsu mīnu traleri trakā steigā joņo pa buhtu tās uzspridzinādami. Atmiņā sevišķi iespiedusies 1942. g. 8. marta nakts. Tā ir ļoti tumša, kā jau tas dienvidos mēdz būt. Pēkšņi ienaidnieka uzlidojums. Tumsā nevar redzēt, cik lidmašīnu ir, bet viss gaiss dun no smago bumbvedēju rēkoņas – tātad daudz. Vispirms viņi nomet „svecītes”, kas lēni nolaižoties, spoži apgaismo pilsētu. Kļūst tik gaišs, ka pat lasīt varētu, bet augšā melna tumsa un dobja, baismīga motora rēkšana. Tad sāk fugass un liels daudzums mazo degbumbu. Tās visapkārt degot, ar savu žilbinošo spožumu rada iespaidu, ka pilsēta no visām pusēm aizdedzināta un visiem iedzīvotājiem būs dzīviem jāsadeg. Tas ir briesmīgi. Es parasti uzlidojumā laikā spēju būt mierīga. Neslēpjos bunkuros, bet kaut kur piespiedusies pie sienas vēroju, kas notiek apkārt. Bet šoreiz drebu kā drudzī. Ir pārāk šausmīgi. Tad sāk šaut mūsu zenītartilērija. Pēc tam kaujā pret fašistu bumbvedējiem dodas mūsu iznīcinātāji un fašistus padzen. Noskatoties uz lielo skaitu nomesto bumbu, brīnumainā kārtā šoreiz nekāds liels ļaunums nav noticis. Degbumbas bija nokritušas galvenokārt uz ielām un pagalmos un tur sadegušas. Dažas bumbas bija uzkritušas uz māju jumtiem, bet tur dežurējošie pretgaisa aizsardzības dalībnieki, tās ar ķekšiem nogrūduši pagalmā, kur tās sadegušas. Bet tālu ne vienmēr viss beidzies tik laimīgi. Trauksmains, nemierīga un bīstama kļuvusi dzīve mūsu pilsētā. Fronte nāk tai arvien tuvāk. Grūti visiem, tomēr cilvēki turpina saspringti strādā. Visiem ir tikai viena doma, viens sauklis – visu frontei, visu dzimtenes aizsardzībai. Tā paša 1942. gada aprīlī manā dzīvē nāk atkal negaidīts sāpīgs trieciens. Kādu rītu agri, pie manis mājās ierodas kāds virsnieks triju kareivju pavadībā un paziņo, ka es kā „tautas ienaidnieka” sieva tiekot no Novorossijskas izsūtīta. Tā tad uz visiem maniem daudzajiem lūgumiem par izmeklēšanu Žaņa lietā, tiek atbildēts ar represijām pret mani pašu... Cik netaisni un sāpīgi! Mantu sakravāšanai atļauj divas stundas. Pēc tam atbraukšot automašīna un aizvedīšot mani uz staciju. To pateicis, virsnieks atstāj vienu no kareivjiem pie manis par sargu un aizbrauc. No saņemtās ziņas esmu kā apstulbusi. Vienaldzīga un apātiska pret visu apsēžos un sāku gaidīt, kamēr paies tās divas stundas. Neko man vairs nevajaga, neko nevēlos. Laime, ka man pieliktais sargs ir labs, iejūtīgs cilvēks. „Ko sēžat?” viņš man uzsauc. „Sāciet kravāt mantas, laiks nav daudz!” Atbildu viņam, ka man neko nevajag un neko līdzi neņemšu. „Neesiet bērns!” viņš sāk mani pierunāt. „Tur, kur jūs aizvedīs, jums nedos nekā, bet dzīvot un strādāt vajadzēs. Tādēļ centieties paņemt līdzi pēc iespējas vairāk, tas viss noderēs.” Un redzot, ka es vēl vienmēr nevaru attapties, viņš izrauj no gultas vates matraci, atārda to ar nazi un, izmetis vati, uz grīdas, pats sāk bāzt tajā drēbes un veļu. „Dodiet kaut ko arī no traukiem,” viņš komandē un, paņēmis spaini, ieliek tajā tējkannu, katliņu, pāris bļodiņas un krūzītes. Es pati neskatoties automātiski pagrābju sauju nažu un karošu un arī iemetu tajā spainī. Vēlāk izrādījās, ka bija pagadījušās tikai dakšiņas un viena karote, bet naža neviena... Rokas somiņā bez dokumentiem ielieku vēl paciņu man dārgu vēstuļu. Apstājos pie grāmatplaukta. Daudz tur labu, vērtīgu grāmatu. Sevišķi žēl atstāt Puškina kopotos rakstus sešos sējumos. Tie ir Žanīša pēdējā dāvana man. Lūdzu savu sargu, kurš kļuvis par manu labo palīgu, vai viņš nevarētu arī šīs sešas grāmatas kaut kur vēl ievietot. „Dodiet šurp to savu Puškinu,” viņš uzsauc un iebāž grāmatas matracī starp drēbēm. Dzīvokļa saimniece pa tam aizskrējusi pie kaimiņiem, dabūjusi no viņiem mazliet maizes, pievieno tai arī visu savai ģimenei uz kartītēm saņemto maizes devu un līdz ar mazu turziņu konfekšu – ledenīšu – iedod man līdzi ceļam. Pēc divām stundām kā bija teikts, atbrauca kravas automašīna. Tajā sēž vairāki cilvēki ar mantām. Arī es ar savām paunām tiem pievienojos, un mūs aizved uz staciju. Tai visapkārt nostādīti kareivju ķēde, kas nevienu neielaiž un no turienes arī neizlaiž. Prom sūtāmo ir daudz. Visi sveši, man nepazīstamu cilvēku, bet tad ieraugu starp viņiem dažas man pazīstamas „tautas ienaidnieku sievas”. Te stacijā mūsu pasēs ieraksta, ka mums atļauts dzīvot tikai Kazahstanā. Tad padod preču vagonu sastāvu. Bet turpat arī sākas fašistu uzlidojums un stacijas rajonā sāk krist bumbas. No tām glābjoties, visi mēs, gan sargi, gan sargājamie sagulstam zem vagoniem, lai paglābtos no šķembām. Kad fašistu lidmašīnas padzen, mūs ar visām paunām sāk „ielādēt” preču vagonos. Vilciens sāk braukt. Aiz muguras paliek pilsēta, kura pa tajā nodzīvotajiem pieciem gadiem kļuvusi mīļa. Tajā paliek daudz jauku un arī bezgala skumju, sāpīgu atmiņu. Paliek kā jau visur arī labi sirsnīgi cilvēki. Tagad braucam pretīm nezināmajam. Ešelona pēdējā galā, pasažieru vagonā, brauc mūsu sargi – konvojs. Bet mēs preču vagonos esam ļoti saspiesti. Kopā vīrieši un sievietes. Nav ne ūdens, kur nomazgāties, nav arī tualetes. Laiku pa laikam vilciens uz dažām minūtēm tiek apstādināts kādā neapdzīvotā vietā un mums pēc komandas visiem jāizkāpj un turpat, neatejot no vagoniem, konvoju uzraudzībā jāizdara savas dabiskās vajadzības. Ļoti neērti, kauns, bet citas izejas nav. Braucam veselu mēnesi, kamēr tiekam galā. Braucam gan ne visu laiku. Bieži vien mūsu ešelonu iestumj kādā sliežu atzarojumā un nākas gaidīt, kamēr atbrīvojas ceļš un varam braukt tālāk. Dažās stacijās saņemam pa bļodiņai zupas, dažās neko – kā nu iznāk. Kad iebraucam Bakū, mūs visus aizved uz pirti. Tā nu gan ir svētlaime. Pēc pirts mūs iesēdina kuģī un pārved pāri Kaspijas jūrai uz Krasnovodsku. Tur zem klajas debess pavadām divas diennaktis. Ir sauss, silts laiks. Mums stāsta, ka te tikpat kā nekad nelīstot lietus, apkārt kailas klints bez zaļumiem. Drūma, skumja vieta. Tagad, kad esam pārvesti pāri Kaspijas jūrai, sardze vairs nav pret mums tik stingra. Drīkstam pat aiziet uz tirgu, nopirkt kādu ēdamo. Atļauj tikties arī ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri atnesuši apmaiņai vai pārdošanai plācenīšus un prosu. Man galīgi nav vairs naudas, tāpēc esmu ļoti priecīga, ka man izdodas pārdot savu plecu lakatu par 200 rubļiem. Pie tagadējās dārdzības tas nav daudz, tomēr, labi, ka kaut vai tas. Pēc divām dienām padod vagonus un mēs braucam tālāk – uz Ziemeļkazahiju. Beidzot sasniedzam pirmo gala punktu Sočinskas pilsētiņu. Staciju sauc „Kurort – Borovoe”, bet pats kūrorts no šejienes atrodas tālu. Šajā stacijā atvieno pusi no ešelona sastāva. Otra puse brauc uz „Stepņaku” – zelta raktuvēm.. No rīta ierodas vietējās varas pārstāvji un liek mums visiem izvietoties vienā rindā. Tad nāk saaicinātie kolhozu priekšsēdētāji un no rindas lietišķi kā preci izvēlas tos, kuri viņiem liekas noderīgi. Mūsu pašu domas vai piekrišanu, protams, neprasa neviens. Visi cenšas pievākt jaunākos, spēcīgākos, bet vecos negrib neviens. Man patreiz ir 36, tātad pilnīgi darba spējīgi un mūs „pievāc” ātri. Kopā ar vēl dažiem citiem no ešelona, mūs aizved uz kādu 50 km attālu kolhozu „Žajačje”. Šis kolhozs nav liels un mūs atvestos tur sadala uz dzīvi pie vietējiem kolhozniekiem. Mēs ar Faniju nokļūstam pie labiem cilvēkiem. Mums ar Faniju saimniece ierāda virtuves kaktu pie durvīm. Pašas mēs, kā nu to protam un spējam, sameistarojam kopīgu guļamlažiņu. Saimniece iedod mazliet salmu, ko pārklāt, un tā nu pajumte, kur dzīvot mums ir. Pēc vienas atpūtas dienas mums jāiet strādāt. Uz darbu arī pašas laužamies, jo jānopelna taču iztiku. Pirmā darba diena. Vēl tagad to bez smaida nevaru atcerēties. Man tā – nekas. Mugurā Žaņa puskažoks, kokvilnas kleita, kurpes ar siksniņām, tā kā dubļos no kājām tās nokrist nevar. Bet Fanija gan izskatās pēc īsta putnubiedēkļa. Viņai lauku darbiem nav absolūti nekāda piemērota apģērba, izņemot vecu, noplukušu puskažociņu, ko pa ceļam kādā stacijā viņa iemainīja. To nu viņa tagad uzvilkusi mugurā un sajozusi ar kaut kur sadabūtu auklu, jo puskažociņam nav pogu. Tam klāt apnēsāta zīda kleita un kājās kurpes – laiviņas, augstiem papēžiem. Lai šīs laiviņas dubļos nepazustu, viņa tās kājām piesējusi ar lupatu strēmelēm. Lakata viņai nav, tāpēc uzlikusi galvā cepuri – kāda nu viņai tā ir. Patreiz modē ir tādas kapucei līdzīgas filca cepures it kā kaķa austiņām. Kopumā iznāca kaut kas neiedomājami smieklīgs. Vietējās kolhoznieces smejas locīdamās, smejamies arī mēs pašas, bet kaut ko te grozīt diemžēl nav ne mazākās iespējas, jo nekā piemērota patreizējiem apstākļiem nabaga Fanijai vienkārši nav. Šodien jāstrādā pie ecēšanas. Vēršu nepietiek un jāecē arī ar gotiņām. Gans atdzen kolhoza ganāmpulku un kolhoznieces ātri izvēlējušās sev zināmās govis, aiziet strādāt. Bet mūs ar Faniju gotiņas nepazīst un rokā nedodas – bēg no mums. Staigājam tām pakaļ, visādi labinādamas, tomēr noķert nevienu neizdodas. Ko darīt? Tad ieraugam, ka viena tāda liela, brūna govs nebēg. Tuvāk to apskatīt nav laika un es priecīgi dodos pie tās, bet turpat atskan Fanijas izbaiļu kliedziens: „Oļa, tas ir viņš! Viņš!” Uzreiz nesaprotu, ko viņa tur kliedz, bet tad ieraugu, ka manis uzraudzītā „govs” ir vaislas bullis, pie tam, kā to vēlāk uzzinu, ļoti nikns. Tik tikko nenokļuvu viņam uz ragiem. Tāpēc Fanija to ieraudzījusi, no lielā pārbīļa pirmajā mirklī pat aizmirsa kā sauc vīriešu kārtas liellopu un tikai kliedz man, ka tas ir „viņš” nevis „viņa”. Iedod man beidzot pāri jaunu vērsīšu un es ecēju ar tiem. Otrā dienā jāiet kviešus sēt. Tādu darbu nekad vēl neesmu strādājusi. Tomēr bērnībā un arī jaunībā strādājot uz laukiem esmu redzējusi, kā to dara. Fanija skatās no manis un mēs kopā ar kolhozniecēm cenšamies cik vien iespējams kaisīt sēklu vienmērīgi. Tā nostrādājām vairākas dienas un tad notiek kaut kas galīgi nesaprotams. Kolhoza priekšsēdētājs Ivans Ivanovičs (uzvārdu neatceros) pasaka, ka pēc grafika šodien esot pēdējā diena, kad sēja jāpabeidz un rīt par to esot jāziņo rajona valdībai, tādēļ mums būšot jāstrādā arī naktī un līdz rītam sēja jāpabeidz... Mēs apstulbām. Lai nu ko naktī var strādāt, tikai ne sēt, kad tumsā neredzi ne kur sēkla krīt, ne kur beidzas apsētais un sākās neapsētais. Rīt pie gaismas mēs to būtu kārtīgi paveikuši. Mēģinām par to runāt ar priekšsēdētāju, bet viņš mums skarbi noprasa: „Valsts plānu gribat noraut? Darīsiet, ko jums liek!” un pats aiziet. Ko te nu vairs varam teikt? Šā cilvēka acīs mēs esam tikai izsūtītās, kurām vispār var neatbildēt. Mēģinām pierunāt kolhoznieces, lai viņas pārliecina stulbo priekšsēdētāju, ka tā rīkoties ir noziedzīgi, bet viņas tikai bezcerīgi atmet ar roku un saka, ka tas neko nelīdzēs, jo par sabojāto lauku nelietīgi izbārstītajiem graudiem nevienam jāatbild nebūs, bet par grafika neizpildīšanu priekšsēdētāju varot rāt rajonā, bet viņam labāk patīkot, kad to slavē... To sakot kolhoznieču acīs ir skumjas. Arī viņām sāp, bet aizkavēt noziegumu nespēj. Un mēs „sējām” visu nakti. Daudz pudu labu kviešu ir iznīcināti, lauks padarīts nederīgs, bet ziņojums par sējas pabeigšanu kolhozā „pēc grafika” otrā rītā svinīgi aizceļo uz rajonu... Kur gan palikusi cilvēka kaut viselementārākā sirdsapziņa? Šis Ivans Ivanovičs taču skaitās komunists un kabatā nēsā partijas biedra karti... Kur strādāt turpmāk? Visi, kas līdz ar mums bija uz šo kolhozu atvesti, cits pēc cita kaut kur nozuduši. Esam palikuši tikai mēs ar Faniju. Kolhoznieces aicina mūs uz dārzkopības brigādi – tur darbs esot vieglāks, bet mēs piesakāmies kulšanas brigādē. Tur ir smags darbs, bet varot nopelnīt vairāk izstrādes dienu un tas priekš mums ir ļoti svarīgi, jo mums taču nav ne piemājas zemes, ne kāds lopiņš. Kulšanas brigādē, ieskaitot svētdienas, nostrādājam veselu mēnesi bez pārtraukuma. Izstrādes dienas aprēķina pēc izkulto graudu daudzuma un tas ir ļoti labi, jo iepriekšējā gadā, kuru ražu tagad kuļam, viss bija labi audzis. Brigadieris saka, ka katru dienu izkuļam ne mazāk kā divas – trīs normas. Daždien pat vairāk. Mēs ar Faniju priecājamies un pēc mēneša aizejam uz kolhoza kantori uzzināt, cik izstrādes dienu mums jau ir, un izrādās... Man 4,5, bet Fanijai 3,2 izstrādes dienas, un tas par vesela mēneša ikdienas smago darbu, izpildot katru dienu 2 -3 normas. Tā jau ir atklāta ņirgāšanās par mūsu beztiesisko stāvokli. Pasakām, ka ja tā, arī mēs iesim no šejienes prom. Priekšsēdētājs, kuram strādnieki ļoti vajadzīgi, laikam saprot, ka šoreiz ir pārcenties un sāk mūs mierināt, lai mēs neuztraucoties, tā tas esot tikai sākumā. Vēlāk būšot labi... Bet, kad saprot, ka mēs viņam vairs neticam, sāk draudēt, ka mums nav tiesību no šejienes aiziet un viņš par to ziņošot, „kur nākas”... Dziļi sašutušas par viņa nekaunību, pasakām, lai viņš ziņo, kur vien grib, un ja ir tādas tiesības, lai liek mūs kaut ieslodzījumā, jo tur strādājot vismaz zupas bļodiņu un maizes riecienu dienā saņemsim – nopelnīsim, bet te vairs nepaliksim jo mums nav ko ēst. Kopā ar Faniju nolemjam, ka mums par katru cenu jātiek no šejienes prom – uz Ščučinskas pilsētiņu un jālūko tur dabūt kaut jel kādu darbu. Sarunājam ar kādu kazahu, ka viņš ar savu zirdziņu mūs uz turieni aizvedīs. Samaksai par vešanu apsolām divus palagus. Bet priekšsēdētājs, to uzzinājis, izsauc mūsu vedēju uz kantori un nobaida viņu, ka viņam par mūsu vešanu „būšot jāatbild”. Vedējs tiešām nobīstas un mums atsaka. Ko nu? Aizejam tomēr ar saviem palagiem pie vedēja mājās un parādām, tos viņa sievai un meitai. Tās vairs nelaiž palagus no rokām laukā un sāk kaut ko savā valodā dedzīgi runāt un pārliecināt. Beidzot vedējs piekrīt pa nakti aizvest mūsu mantiņas, bet mums pašām tos 50 kilometrus līdz pilsētiņai būšot jānoiet kājām. Mēs visādi esam mierā, kad tik tiekam prom. Vakarā, kad satumst, dodamies ceļā un visu nakti un vēl rīta cēlienu gājušas sasniedzam pilsētiņu. Pie pirmās mājiņas pilsētas nomalē vedējs mūsu paunas noliek zemē un aizbrauc. Ienesam paunas mājiņā un lūdzam atļaut tās atstāt pie viņiem uz pāris dienām. Labie cilvēki to arī atļauj. Pašas dodamies uz rūpkombināta kantori. Tur mūs saņem laipni un piedāvā darbu pie malkas zāģēšanas. Bet mums te nav kur dzīvot, bez pierakstīšanās viņi mūs nevar pieņemt. Dod padomu, lai ejam uz 10 km attālo ciematu „Koturkuļ”, tur esot viņu filiāle, kur mēs noteikti kādu darbu dabūšot un gan jau ciematā atradīšot arī kādu kaktiņu, kur dzīvot. Dodamies uz turieni. Izsalkušas, nogurušas pēc 50 km nosoļošanas, tagad jānoiet vēl 10 km. Sasniedzam šo ciematu vakarā, kad saulīte taisās norietēt. Ejam iekšā katrā mājā un lūdzam izīrēt mums kaut jel kādu kaktiņu kur dzīvot, bet tādu neatrodam. Izrādās, ka šajā ciematā jau dzīvo daudzas no Pievolgas izsūtītie – vāciešu ģimenes, kuru vīri un dēli arestēti un par kuriem tāpat kā man par pazīstamajiem biedriem nekas nav zināms. Te esot arī grupa izsūtīto poļu. Tādejādi gandrīz visas ciematā esošās brīvās telpas jau aizņēmuši izsūtītie. Beidzot tomēr kādā mājā saimniece par 100 rubļiem ir ar mieru mums izīrēt istabiņu. Man vēl ir par Krasnovodskā pārdoto lakatu aiztaupītie mazliet vairāk par 100 rubļiem. No tiem tad nu samaksāju saimniecei īri par mēnesi uz priekšu. Arī Fanijai naudas palicis pavisam maz. Maizes vakariņām mums nav. Visu dienu neēdušas, tagad par abām kopā nopērkam puslitru pienu un to izdzērušas liekamies gulēt. Otrā rītā ejam uz Rūpkombināta kantori. Darbā mūs pieņem un iedod pat pajūgu, ar ko atvest mūsu mantiņas. Sākam strādāt. Kopā ar citam strādniecēm braucam ar vēršu pajūgiem uz mežu. Zāģējam kokus un vedam tos priekš kokapstrādes darbnīcas un citām vajadzībām. Rūpkombinātā ir arī neliela šūšanas darbnīca un Fanija tur drīz ietiek par šuvēju. Arī mani sola tur pieņemt, tiklīdz izdošoties darbnīcu paplašināt, bet pagaidām mani nozīmē par strādnieku darvas dedzinātavā. Tur pārmaiņus tecinu gan darvu, gan degutu. Darbs grūts un piedevām vēl mokas ar odiem un dunduriem: to te ir bezgala daudz. Pienāk rudens. Līdz jaunam pavasarim darbi darvas dedzinātavā tiek pārtraukti. Kokapstrādes darbnīcā darbi turpretim jāpaplašina. Kolhoziem vajaga ragavas, vēršiem sakas un vēl citas lietas, bet strādnieku – vīriešu tikpat kā nav. Visi, kas vien spēj, cīnās frontē. Aizmugurē ir tikai sievietes, veči un pusaugu zēni. Rūpkombināta direktoram ienāk prātā laba doma – apmācīt šim darbam sievietes. Par meistaru šajā darbnīcā kāds vietējais, pēc uzvārda Turlaks. Trīs sievietes, to skaitā mani un vēl vienu 14 gadus vecu zēnu no izsūtītajiem vāciešiem, piestiprina viņam par mācekļiem. Pēc triju mēnešu apmācības, mūs jau ieskaita meistaros un jāsāk patstāvīgi strādāt. Strādājam pa diviem kopā. Mans pārinieks ir 14 gadus vecais vācu zēns – Rūdolfs Tjarts, Rūdiks, kā visi viņu te sauc. Tas ir ļoti godīgs, čakls zēns, ko grūtā dzīve pirms laika padarījusi par pieaugušu. Darbā mēs labi saderam, jo abi uzskatam, ka visu, ko cilvēks dara, jācenšas padarīt labi. Cenšamies, cik spējam. Reiz Rudiks man ļoti nopietni vaicā: kā es domājot, vai varētu vēl pienākt arī tādi laiki, kad ar mizu ceptus kartupeļus varēs ēst cik vien katrs gribēs? Saku viņam, ka ne tikai kartupeļus, bet arī maizi, sviestu un gaļu ēdīsim atkal, cik vien gribēsim, lai tikai ātrāk beigtos šis briesmīgais karš – visa posta cēlonis. Šoreiz man savu mazo draugu pārliecināt neizdodas. „Tādas bagātības nu gan nekad nebūs,” viņš skumji nosaka. „Kaut tikai kartupeļu netrūktu...” Pavasarī šūšanas darbnīca dabū lielākas telpas. Līdz ar to, darbu tur var paplašināt un arī mani pārceļ uz turieni. Tā ir ļoti liela istaba, kurā nu ierīko trīs „cehus”. Istabas vienu galu aizņemam mēs šuvējas, bet otru – trikotāžnieki un kurpnieki. Kā lauku apvidū, mēs maizi uz kartītēm nesaņemam. Katrs strādājošais saņem 9 kilogramus miltu mēnesī, bet bērni 4,5 kg. Vairāk absolūti neko. Bet neliels spainītis kartupeļu tirgū maksā 80 rbļ. Tos nopirkt nespējām, jo arī iespējami pārsniedzot darba normas, vairāk par 300 rubļiem mēnesī nopelnīt nevaram. Vidējā izpeļņa ir 200, - rubļu mēnesī. Ar to jāiztiek un jāsamaksā arī par īri. Saņemtie milti maizes cepšanai neiznāk. Tos tikai pa saujiņai kā aizdaru pievienojām zupai, kas tikai ar ūdeni izvārīta no lapām. Skābes ciemata tuvumā jau sen visas nolasītas pa tīro. Vāram nātru un diždadžu lapas. Ezera malā aug kalmes. Rokām to saknes, apžāvējām, tad saberžam un pievienojušas mazliet miltu – lai tikai šī masa kaut cik turētos kopā, cepam uz plīts riņķiem plācenīšus. Tā ir mūsu maize. Tie ir rūgteni, negaršīgi, tomēr kāds ēdamais jau ir un žēl tikai, ka viņu ir pārāk maz. Saimniece, pie kuras dzīvojam dažreiz iedod mums kādu sauju kartupeļu mizu. Rūpīgi nomazgātas, mēs tās izvārām, sastampājam arī plācenīšiem, tad iznāk mazliet vairāk. Mūsu kurpnieku meistaram Sulženko ir meita, kas brīvprātīgi aizgājusi uz fronti. Viņa ir radiste. Tēvs ļoti lepojas ar viņu. Gandrīz katru dienu stāsta par saņemtajām vēstulēm no viņas un mēs visi dzīvojam līdzi viņa priekam. Bet tad, kādu dienu ievērojām, ka mūsu Vasilijs Stepanovičs ir noskumis. Strādā galvu nodūris un ne ar vienu nerunā. Pajautāt par iemeslu baidāmies, viņam tā var izlikties tukša ziņkārība. Gan jau pats pastāstīs, ja atradīs par vajadzīgu. Bet ciematā jau sākas tenkas. Sulženko „lepnā” meita esot klusi ieradusies mājās grūtniecības stāvoklī. Tagad aiz kauna sēžot mājās un nekur ārā nerādoties. Bet daži viņu tomēr redzējuši un tagad nu izklaidējas ar ņirgāšanos par viņu. Sliktākais tomēr tas, ka arī pats Sulženko uzskata, ka meita viņu apkaunojusi, un kādu dienu mums pasaka, ka viņš meitai esot atļāvis palikt mājās tikai līdz dzemdībām, pēc tam lai viņa ejot kur gribot. Savā mājā viņš tādu kaunu necietīšot. Pasaka viņš to dusmīgā balsī un vairāk par to nerunā, bet man tomēr liekas, ka aiz dusmām viņš slēpj dziļas sāpes. Nolemju ar viņu parunāt. Reiz pusdienas pārtraukumā, kad tikai mēs divi esam darbnīcā, piesēžos pie viņa un mēģinu to pārliecināt, ka viņš pret meitu ir netaisns. „Visi taču esam tikai cilvēki,” saku viņam. Arī grūtajos frontes apstākļos, kur ik mirkli uzglūn nāve, var uzliesmot mīlestība, kuras sekas nu būs jauna dzīvība, kas ar sevi sagādās prieku arī viņam, vectētiņam. Pēc kara vīriešu taču būs daudz mazāk, nekā sieviešu, līdz ar to daudzām, pat ļoti jaukām un skaistām meitenēm būs jāpaliek bez ģimenes un viņu vecākiem bez mazbērniem. Bet viņam – Vasilijam Stepanovičam nu būs mazdēls vai mazmeitiņa! Lūdzu, lai viņš ir labs un mīļš pret meitu, bet visas tenkotājas, lai vienkārši pašūta pie joda. Vasilijs Stepanovičs klausās un neko neatbild. Jūtu tomēr, ka savā sirdī viņš man piekrīt. Tēva mīlestība vēl tikai cīnās ar muļķīgajiem aizspriedumiem. Bet gan jau labais gūs virsroku un tā arī notiek. Kādu rītu viņš mums pasaka, ka viņu varot apsveikt ar mazmeitiņu. Un nu neviens vairs katru dienu ne aizklausīties viņa jūsmošanā, cik šī mazmeitiņa esot jauka, mīļa un gudra... Te nu bija. Bargais tēvs kļuvis par labu, mīlošu vectētiņu. Jauki! No pastāvīgās badošanās, daudziem, arī mums ar Faniju, sāk zust redze, tā kā pavisam grūti kļūst strādāt. Aizejam pie acu ārsta. Apskatījis mūsu acis, viņš tās atzīst par veselām. Vaina esot tikai mūsu galīgajā novājēšanā. Zāļu vietā liek mums, ja vien kaut cik iespējams, dabūt katrai kilogramu sviesta, tik pat daudz aknu un visu to apēst nedēļas laikā. Vienīgi tā varot mūsu redzi kaut cik atjaunot. Ko darīt? Kur ņemt tādu milzīgu bagātību? No drēbēm un veļas, lai cik taupīgi dzīvojām, maz vairs kas palicis pāri. Sagrabinām vēl tomēr katra pa paladziņam (pašas jau sen guļam bez tiem) un dodamies uz tirgu tos pārdot. Par saņemto naudu knapi iznāk tikai puse no vajadzīgā, ko ieteica ārsts. Tomēr arī no šī mazumiņa redze kaut cik uzlabojas un varam turpināt strādāt.
E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa |
 |
|