 |
|
       |
1946. gada janvārī mani atsūtīja uz Rīgu. Par cik es biju ar gūstekņiem strādājis, mani iedalīja pie Iekšlietu ministrijas karaspēka. Un tā es nodienēju vēl gadu līdz 47. gada 1. aprīlim, tad mani demobilizēja. Man bija ļoti labs prokurors, tāds Savičevs, majors. Viņš mācījās arī neklātienē, viņam vajadzēja izpildīt latviešu valodā kontroldarbus, tad es palīdzēju viņam. Man ar viņu bija ļoti labas attiecības. Es biju jaunākais izmeklētājs. Es izmeklēju tādus karavīrus, kas dezertējuši no armijas. Pa to gadu es neko daudz neizdarīju, kamēr apguvu to visu aparātu. Jāsaka, ka aparāts bija interesants. Man bija karavīru forma, un mans priekšnieks, tāds pulkvedis Zaharovs, teica: „Zini ko, Čačka, tev jābrauc mājās un jāatved privātās drēbes. Ko tu strādā ar armijas drēbēm...” Es aizbraucu uz mājām, uz Latgali, uz savu Daunagu Dricēnu pagastā. Tēvs jau bija miris 45. gada 15. augustā. Es tik tagad uzzināju, ka ir miris viņš. Un māte bija ar bērniem – maniem jaunākiem brāļiem un māsām. Es dabūju tās drēbes, bet māte teica: „Zini, dēls, (bija govs nokauta) tu paņem līdzās to govs ādu. Atved Rīgā kaut kur izģērēt, lai būtu zoļāda.” Es paņēmu to govs ādu, iepakoju, ieliku koferī, man bija koka koferis. Brālis mani aizveda uz Sakstagala staciju, iekāpu vilcienā. Atbraucu pa nakti uz Rīgu, ap četriem vilciens Rīgā. Es dzīvoju Pārdaugavā, Alises ielā 4, pie ūdenstorņa. Jau tad uz Rīgu biju atvedis savu ģimeni, vecāko meitu Gundegu un savu sievu. No rīta eju ministrijā iekšā. Katru rītu pārbauda dokumentus. Es tik eju augšā pa trepēm. Satieku vienu izlūkdaļas kapteini. Viņš iet man tā mierīgi blakus, saka: „Товарищ Чачка, вы ведь кожу привезтли.” (Biedri Čačka, jūs tak ādu atvedāt!) „Kādu кожу?” „Ну, вы ведь привезтлиi.” (Atvedāt taču!) Es teicu: „Да, хорошо работаети.” (Jā, labi strādājat.) Velni, es vilcienā negulēju – pa kuru laiku viņi tika klāt pie mana kofera? Es tik domāju, ka viņi aizgāja uz manām mājām un noskatījās istabā pa logu. Tagad par personīgo lietu. Kadru daļas priekšnieks bija jauns virsleitnants. Ar viņu bijām sadraudzējušies. Kādreiz aizeju pie viņa, viņš parāda manu personīgo lietu. Skatos, tāda pavisam plāna. Pēc kāda laika skatos – velns, jau tāda riktīga mape. Pēc kāda laika vēl – gadu tik es tur biju – jau trīs lietas ir! Tā viņi pētīja visus. Es strādāju ar tādu darbabiedru – viņš bija beidzis juridisko fakultāti. Viņš staigāja nevis karavīru, bet prokuratūras formā, mēs sēdējām vienā kabinetā. Es nepīpoju, viņš pīpo, iet laukā, pīpo. Mēs bijām ceturtā stāvā. Koridorā uz pagalma pusi bieži pīpo un skatās pa logu laukā. Maz pamazām uzzināju, ka viņš ir tas rezidents, kurš regulē šitās te aģentu darbības. Pagrabā Informācijas daļā stāvēja visi materiāli par visādiem cilvēkiem, par arestētiem, par tiesājamiem, visu, ko var dabūt zināt. Es būtu palicis Latvijas Iekšlietu ministrijā strādāt, bet 1946. gada februārī Anglijas premjerministrs Čērčils uzstājās ASV ar savu runu, kurā viņš aicināja krusta karā pret Padomju Savienību. Un to Čērčila runu vajadzēja apspriest visās padomju armijas karaspēka daļās un arī Iekšlietu ministrijā. Mans brālis dienēja Bulduros. Tur sasauca priekšā visus karavīrus un viņiem vajadzēja Čērčila runu nosodīt. Mans brālis un vēl kādi tur kareivji atteicās to nosodīt. Viņš bija pateicis – vairāk es nekarošu. Un par to arestēts. Arestēja arī pārējos, jo tā bija grupveida uzstāšanās pret oficiālo valdības politiku. Un, par cik katrs karavīrs ir devis zvērestu, tad viņu sauca pie atbildības par zvēresta laušanu. Viņu tiesāja Baltijas kara tribunāls, notiesāja uz 8 gadiem un izsūtīja uz Sibīriju, viņš bija Vorkutā. Vorkutā viņš strādāja, visus 8 gadus nosēdēja, viņu neatbrīvoja. Viņš apakšzemē vara rūdu ieguva. Par to, ka manu brāli arestēja, man bija otrā dienā jānoziņo priekšniecībai. Es noziņoju priekšniecībai, ka mans brālis ir arestēts un vai nebūtu lietderīgi mani demobilizēt no armijas. Man piedāvāja Siguldas milicijas priekšnieka amatu, taču es atteicos. Es pārbraucu uz savu dzimto māju aprīļa mēnesī, tas bija 1947. gada pavasaris. Es varēju palikt darbā, varēju mācīties, atbrauca mamma un teica: “Brauc dēliņ, mājās, palīdzi man.” Rīgā man bija trīsistabu dzīvoklis, visu atstāju un aizbraucu. Manā dzīvoklī iegāja Ļeņingradas rajona milicijas priekšnieks, viņiem sieva bija kāda ģenerāļa meita. Tā es sāku strādāt tēva saimniecībā. Taunagas pamatskolā, kurā es pats mācījos, par skolotāju bija atnācis strādāt mans ģimnāzijas klasesbiedrs Krusts Vitolds, bet viņš bija saslimis ar ātro tuberkulozi un dažu mēnešu laikā nomira. Pēc viņa nāves mans bijušais skolotājs un skolas pārzinis Antons Kiļups teica: “Pēteri, nāc par skolotāju!” Un tad es aizgāju. Sākumā es teicu, ja es esmu dzīvē kādam pateicīgs, tad, pirmkārt, savai mātei, kura mani virzīja, lai es iegūstu izglītību. Un, otrkārt, es esmu pateicīgs savam bijušam skolotājam, savam skolas pārzinim, tagad jau septiņgadīgās skolas direktoram Antonam Kiļupam, kurš mani paņēma par skolotāju, uzticēja man šo darbu. Es nebiju pat pabeidzis augstskolu, nebiju ieguvis profesiju, es tik biju divus gadus mācījies Ļeņingradas juridiskajā institūtā. Tā es 1947. gada decembrī sāku strādāt skolā. Kaut kāda iztikšana bija, kaut kāda alga nāca katru mēnesi. Strādāju saimniecībā, no rīta cēlos pirms saules lēkta, man bija divi zirgi, pavasarī aru. Kad saule lēca, man jau zirgi bija putās. Tad es tā nostrādāju līdz astoņiem, tad gāju mājā, nomazgājos un apkārt ap dzirnavu dīķi pa seklāku vietu pa upīti pāri gāju uz skolu un sāku stundas. Tā es nostrādāju divus gadus. 1949. gadā martā bija izsūtīšana, no manas klases paņēma prom 3 skolēnus. Man Kiļups deva atļauju, aizskrēju uz pagastu, kur visus saveda kopā, satiku pagasta vecāko, satiku pagasta partorgu un teicu: “Ko jūs darāt? Jūs tikko paņēmāt manas klases bērnus!” Un, kamēr es tur ar viņiem runāju, skatos, pieved tādu Kažinovsku ģimeni. Tā bija poļu ģimene, bet turīga ģimene. Un es zināju, ka partorgs un pagasta vecis pie tiem Kažinovskiem vienmēr bija viesojušies dzēruši un priecājušies. Es skatos uz viņiem un saku: „Redziet, jūs tur visu laiku dzīvojāt, dzērāt un priecājaties, un tagad viņus izsūtat. Kas te notiek? Kas ir vainīgs?” Partorgs man saka: “Re, kur man šautene.” “Es neņemšu šauteni,” es teicu. “Kāpēc tu gribi man pavēlēt? Es neesmu armijā, es esmu skolotājs.” Pienāk mūsu ciemata Taunagas priekšnieks. Es saku viņam, lai ņem to šauteni. Viņš to paņēma un aiznesa, pakāra savā dzīvoklī pie sienas. Tā es eju mājās un domāju, velns, kas notiek, varbūt manu ģimeni ar ved laukā. Sāku saprast, ka izved kulakus, bet manam tēvam kaut nebija tie 12 hektāri, bija kuļmašīna. Es zināju, ka kulakiem ir 5 pazīmes, viena no pazīmēm bija, ja tev ir kaut viens tehniskais dzinējs, tu esi kulaks. Otrs, ka tev vairāk par trim hektāriem zemes. Trešais, ka tev bijis algots darbaspēks. Tur vēl divi bija noteikumi, kad par kulakiem ieskaitīja. Es domāju, ka mans tēvs ar mammu arī kulaki bijuši. Aizeju mājā un domāju, kāda velna pēc es esmu dienējis padomju armijā. Mans tēvs un māte pirmās Latvijas laikā nevienā partijā nesastāvēja, ne aizsargos, ne kur un arī mani neiesaistīja. Es drīkstēju tikai mazpulkos mājas dārziņu audzināt, bet arī organizācijā man neļāva sastāvēt, nerunājot par skautiem. Tagad pēc Otrā pasaules kara es partijā iestājos brīvprātīgi, mani neviens nepiespieda. Tas bija 1954. gads, es strādāju Vaiņodē. Daudzi bijušie sarkanie strēlnieki latvieši bija pazīstami. Te tāds Kalējs dzīvoja, rūpkombināta direktors, vecs pilsoņu kara dalībnieks. Pilsoņu karā viņš bija bijis tautas tiesnesis armijā. Es izstāstīju, ka es biju leģionā, nemaz nemeloju. Uzrakstīja man tās rekomendācijas, un mani uzņēma partijā. Es aizbraucu uz Priekuli, tas bija Priekules rajons. Partijas pirmais sekretārs arī bija latviešu sarkanais strēlnieks, Jevļevs. Viņš teica, ka jādod iespējas jauniešiem un spējīgiem cilvēkiem arī padomju iekārtā izvirzīties, un tā es iestājos. Es partijas rindās sastāvēju praktiski no 1954. gada, 1955. gadā uzņēma biedros. Kad nodibinājās neatkarīgās Latvijas komunistiskā partija, es pārgāju tanī, man pat biedra karte ir. Atmodas laikā es, bijušais komunists un bijušais skolas direktors, tūliņ piedalījos notikumos. Kad noskatījos televīziju, ka Lietuvā, Viļņā ar automātu laidņiem padomju karavīri sita tos vienkāršos cilvēkus un zem tankiem viņi tur bija, es sēdēju televizora priekšā un teicu sievai: “Rītā braukšu uz Rīgu.” Un taisni rītā Rīgā notika tas 100 tūkstošu, nu ap 400 tūkstošu mītiņš Daugavmalā. Mēs braucām no Vaiņodes uz Rīgu uz šo mītiņu. Es redzēju, kā to vaiņagu nesa pāri ledum tribīnēs uz Daugavu. Kad mēs gājām pāri Vanšu tiltam, tikko Augstākā padomē runāja Ždanoka, neviens jau neklausījās. Un interesanti, kad mēs gājām ar Latvijas karogu, mūsu karogu uzdeva nest vienam krievu tautības jaunietim, kas dzīvoja Vaiņodē. Krievs nesa Latvijas karogu, mēs taisni tā gribējām, lai viņš nes, un viņš nesa. Un tanī pašā mītiņā pa gaisu lidoja helikopters un izmētāja proklamācijas. Jūs zināt, tās proklamācijas krita lejā un nevienu cilvēku es neredzēju sev apkārt, kurš būtu pacēlis kaut vienu proklamāciju. Piepeši no Vanšu tilta puses, es tuvāk pie tribīnēm stāvēju, piesita pie muguras man, ka nāk krievu kara tehnika virsū. Un es nākošam piesitu un pateicu, un es tik klausos, nevaru pateikt, kas tanī mirklī runāja, no tribīnes, kas runāja no mūsējiem. Neviens nepakustējās. Un ko es domāju stāvēdams, es iedomājos – labi, viņi uzbrauc no Vanšu tilta puses, mēs redzējām, ka tur arī bija nobloķēts ar mūsu smagajām mašīnām, bija nobloķēts viss, viņi mūs visus nesamals, visus mūs nenošaus, visus mūs nesamals. Mītiņa dalībnieki nenodrebēja, neviens nenodrebēja, turpināja mītiņu tā kā viņam bija jānotiek. Par cik mēs gandrīz visi vīrieši bijām armijā dienējuši, izdomājām tā – OMON-nieši nāks, skries virsū, leks pāri mašīnām šaudami. Tas jau bija barikāžu dienās. Man bija lielais, smagais traktors uz riepām, es noslēpos aiz riepas – kad kāds leks pāri, es gāzīšu viņam, paņems automātu un tūliņ laidīs vaļā. Tā visi mēs būtu darījuši, visi būtu šāvuši. Visus nepāršausi, visus nenošausi, tā kā karā, frontē. Mēs bijušie karavīri, arī kas krievu armijā dienējuši, visi bijām apmācīti, zinājām, ko darīt. To mēs skaļi neizpaudām, mums nebija dota tāda pavēle, bet tā būtu darījuši.
Intervija ierakstīta ekspedīcijā „Dzīvesstāsts – Latvijā: 2001" Vaiņodē |
 |
|