 |
|
       |
Mēs bijām pieci gabali. Divas māsas un trīs brāļi. Vecākais brālis krita 42. gadā. Vecākā māsa nomira dabīgā nāvē 43. gadā, tā mēs trīs ar palikām – viena māsa un divi brāļi. Un tie gāja bojā 51. gadā mežā. Mēs mežā dzīvojām – tie saucamie bandīti. Meža brāļi. Nu mūs jau sauca par bandītiem toreiz. Bet es jau izmeklēšanai teicu, ka es nekāds bandīts neesmu, es – savā dzimtenē. Ja es būtu svešā valstī, tad es būtu bandīts. Bet savā dzimtenē jau bandīts neesmu. Mums bija sakari ar tiem partizāņiem jau 47. gadā. Tie saucamie partizāni meklēja, kur pa ziemu pārdzīvot. Manam brālim bija tāda skaista meitene pazīstama, un viņi bija tur pie viņas aizgājuši. Bet sešus gabalus viņa jau nevarēja uzņemt, tad viņi tā izdalījās pa trijām mājām – katrā mājā pa divi. Pie mums arī divi bija – divus atveda manās tēva mājās Ezerē. Viņi slēpās, nerādījās nevienam. Uz kūts augšas bija paslēptuve uztaisīta sienā – tāds bunkurītis. Ja svešs nebija cilvēks mājās, tad viņi nāca uz istabu paēst. Mūsu mājas nebija nomaļus. Tur visapkārt riņķī apkārt mājas bija. Bailes jau bija, bet nu ko tad darīs. Cilvēki vien ir. Un tie jau bijušie leģionāri. Viens bija no Madonas puses, otrs bija no Kuldīgas. Čekistiem nāca zināms 48. gadā, ka mums ir tie sakari ar partizāniem. Un tad izsauca uz Saldu mūs trīs – māsu, brāli un mani. Teica, ka mēs varam jūs arestēt uzreizi, jo mēs skaidri zinām, ka jums ir sakari ar partizāniem. Viņi visu jau bija uzzinājuši. „Kā jūs gribiet. Mēs jums piedāvājam sadarboties ar mums. Ja ne, tad uzreizi cietumā un uz Sibīriju prom.” Bet mums jau bija tāda runa ar tiem partizāņiem – ja nāks zināms, ja viņi piedāvās, lai mēs iesaistāmies – apsolām strādāt viņiem. Tā mēs piekritām. Mēs teicām: „Nu labi.” Mums tagad viņi būs jānodod. Bet mēs viņus mānījām – čekistus, līdz 50. gada rudenim. Nepareizas ziņas sniedzām viņiem. Speciālas satikšanās vietas bija norādītas, un vairāk jau pa naktīm tumsā. Ar kabatas bateriju bija jādod signāls. 49. gadā, kad bija izvešanas, pēc 25. marta čekisti mums teica, lai mēs pazūdam kā nelegāļi. Iztēlot, it kā mēs esam to izvedamo sarakstā un esam pamukuši. Bet mēs tai sarakstā nebijām. To tikai čekisti lika tā iztēlot, lai cilvēkiem būtu uzticība mums kaut ko pastāstīt. Un tā no 49. gada 25. marta mēs mežā dzīvojām. Partizāni dzīvoja vairāk Kuldīgas rajonā pa tiem lieliem mežiem, pa Vārmi. Viņi atnāca pie mums ar, sakari mums visu laiku bija – nepārtraukti sakari. Mēs jau tā konsultējāmies, ko mums čekistiem jāsaka. Lielāko daļu viņi nāca pie mums, tie partizāņi. Viņiem tāpat pārtiku vajadzēja un ziņas vajadzēja sniegt. Vasarā jau lielākoties dzīvojām pa mežu vien. Vasaras laikā jau tie sēņotāji bieži uznāca virsū un ogotāji. Bija pat tāds gadījiens. Tur tādas smukas mellenes, tāds rets mežs. Nu jāsaēdās tās mellenes. Es dzirdu, ka tur meitenes kaut kur klaigā tālāk un nodomāju, vai tad nu nāks. Bet nu nāk taisni virsū viena. Man nav kur palikties, es ar visu ieroci. Kur tad es palikšu? Es nokrītu pie zemes, guļu, un viņa nepamanīja mani. Viņa pilnīgi pienāk klāt gandrīz. Tad laikam ieraudzīja un uzreiz palika klusa, un aizgāja atpakaļ klusu. Ziemā jau pa mājām pie pazīstamiem. Bet daļa palikās arī mežā, uzcēla teltis. Teltis ar sniegu apmeta, iekšā bija siens, un tur viņi gulēja. Tā dislokācijas vieta jau bija Vārmē – tas ir Kuldīgas rajonā. Tur tādi lieli meži. Mēs bijām deviņi gabali pavisam kopā tur Kuldīgas rajonā. Mēs tāda grupa visi kopā turējāmies. Divi bija no Vidzemes – Gailītis Otis un Gailītis Vilis. Tad no Kuldīgas bija Hopmanis Žanis un Steps Ernests. Tie ir bijuši policijā vācu laikā. Hopmanim 51. gadā izpildīja nāves sodu Rīgas centrālcietumā. Kad viņš iekrita, tā sākās aresti – uzreiz manu tēvu un māti arestēja. 50. gada rudenī, septembrī, iekrita mūsu grupas komandieris. Krita grupas komandieris un tas visas mājas zināja, kur mēs ejam un ko mēs daram. Un tad uzreiz sākās aresti. Un mūs ielenca Ezerē mežā. Tad, kad iekrita tas grupas komandieris iekšā, mēs jau to nezinājām. Viņš izgāja viens pats, kā saka, sakarus dabūt tur ar kādu. Un viņš brida pāri Ventai un otrā pusē kā kāpa no Ventas ārā, tā viņu uzreiz saņēma. Tur jau viņi gaidīja. Tur bija, acīmredzot, nodevība. Tad viņš, acīmredzot, bija pateicis, ka mēs mežā palikuši. Nu kas tad cits? Neviens jau nezināja. Un otrā dienā viens no mūsējiem bija izgājis medībā, no tiem veciem vīriem, no tiem vidzemniekiem – tas Gailītis Otto. Viņš atskrien atpakaļ ar skriešiem, nosvīdis, aizkusis. Viņš teica, ka pilns mežs ar mašīnām ir, ar karavīriem, un nāk uz mūsu pusi. Nu ko tad? Jāiet ārā. Bet viena puse jau bija ciet, tur loks bija riņķī, un otrā pusē tur tāds purvs bija, tas vēl bija vaļā. Bet ar jau bija slēpņi nolikti. Ar suņiem dzinās pakaļ. Bet viens mums noklīda. Tas bija no Kuldīgas rajona virsmežsargs Freifelds Andis. Tas noklīda, un to ielenca un svieda rokas granātas, un šāva, bet viņam netrāpīja. Viņš nošāva vienu. Viens gāja viņam klāt ar suni saitē, jo domāja, ka viņš ir beigts. Viņš tā viršos gulēja, bet viņš nebija beigts, viņam nekas nebija. Viņš tā bišķi sakustējās, un tas suns iekaucās un leca atpakaļ. Un tas seržants ir mucis, bet viņš no muguras bija viņu nošāvis. Mēs pēc vairākiem mēnešiem viņu satikām. Mēs domājām, ka viņš ir beigts. Pēc tam mēs bijām atnākuši (māsa, brālis, es – mēs trīs un vēl divi, kopā pieci gabali bijām) uz Ezeri. Bet tad paņēma tēvu. Tēvs iepriekšējā dienā bija uz mežu pie mums atnācis, mēs viņu satikām. Un tēvs zināja, ka likums ir tāds – ja no malas kāds cilvēks, vai viņš ir tēvs vai viņš ir svešs, vai kaimiņš, ja viņš ir bijis mežā un redzējis mūs, tad mēs uzreizi mainām nometni citā vietā. Tēvs to zināja, ka likums tāds ir. Paņēma tēvu čekisti un veda uz mežu, lai parāda, kur ir. Un tēvs droši ved uz to vietu, kur mēs vakar bijām. Viņš zināja, ka mēs tur noteikti neesam. Aizved, un viņi redz, ka ugunskurs kurināts, zāle nomīdīta – bijuši ir, bet nav vairs. Nu tā sākās... Tēvu un māti vairs neatbrīvoja, tie bija cietumā. Viņus tiesāja kara tribunāls – 25 gadi katram iedeva, plus vēl 5 gadi bez tiesībām. Tēvs bija Taišetā – tas ir prom jau galējos ziemeļos, un māte bija Intā – tas jau pie Ziemeļu jūras ir. Tad tie čekisti visu to mežu ķemmēja un gaidīja arī no otras puses – karavīru ķēde stāvēja. Mēs no mugurpuses piegājām klāt. Viss tas mežs bija ar suņiem pilns, bet toreiz izdevās iziet bez kaujas. Mums ieroči bija, vāciešu ieroči, automāti. Tie bija noglabāti. Cik atceros, mēs gājām uz Sabili, Kabili – tur uz to pusi viņiem bija noglabāti no kara laikiem, un tur mēs dabūjām tos ieročus. 51. gadā iegāju vienās mājās pēc maizes, mēs abi divi ar brāli. Tas bija 17. martā. Mēs bijām izmirkuši cauri slapji. Tāds slapjdraņķis bija kā jau marta mēnesī – atkusnis. Tas bija Pampāļu pagastā. Saimniece uzreiz taisīja vakariņas – cepa gaļu un tēju vārīja. Mēs tā nosaluši bijām, un ieroči mums arī bija līdzi. Saimnieks nebija mājā. Mēs prasījām saimniecei: „Kur saimnieks?” „Aizgāja uz kolhoza sapulci. Kolhozā sapulce. Viņš aizgāja uz sapulci.” Bet tā nebija taisnība. Brālis teica: „Saimniecīt! Vai jums nav kāds šņabis mājās? Mēs tā nosaluši esam.” „Nu jāiet skatīties tur otrā istabā – tur kādreiz pudeles stāvēja.” Viņa tur ieiet otrā istabā, krāmējās pa pudelēm. Var dzirdēt, ka skan tās pudeles. Iznes tādu nepilnu pudeli, bet ne jau valsts šņabis, bet paštaisītais. Viņa teic: „Vairāk jau nav. Tik daudz es dabūju. Laikam ir nodzēris pats.” Mēs sakām: „Nu pietiks kādu glāzīti. Vairāk jau nevajag.” A tam šņabim bija opijs pieliets klāt, un otra istaba pilna ar čekistiem bija. Vienreiz jau mēs bijām bijuši tajās mājās. Tad viņi, acīmredzot, mūs ir gaidījuši mēnešiem tur tajās mājās, ka mēs pieiesim atkal. Arvārdsakot, tā saimniece mūs piemānīja. Iznesa mums to šņabi, tur bija opijs. Un tā bija liela tējas glāze, nolika uz galda. Tas ir speciāli, lai lielāku porciju uzreiz iedzertu. To es tā tagad apdomājos. Brālis man ielēja, viņš teica: „Dzer tu!” „Nu kā?! Dzer tu!” „Es gribu uzkost.” Viņa tur nolika ēdamo – tā saimniece. Viņš teica: „Es gribu papriekšu uzkost.” Viņš jau bija uzkodis, un es ņēmu un to glāzi arī izdzēru. Tas bija momentā. Man kādas piecas minūtes varbūt pagāja, kad man palika slikti un tā istaba griezās man. Es gāju laukā, koridorā, a tur mani gaidīja čekisti jau. Un tad, kad es attaisīju durvis, tad sāka šaut briesmīgi. Tās sievietes kliedzienu – to es vēl atceros. Sievietes kliedziens – vai nu tā saimniece kliedza vai kas tur bija. Mans ierocis palika pie krāsns, smagais ierocis, un revolvers man bija kabatā. To es nepaspēju izraut, es jau biju tāds apdullis galīgi. Brālis nedabūja iedzert. Acīmredzot, viņš ir šāvis pretī... Viņš esot smagi ievainots bijis un miris. Man jau taisnību neteica. Es prokuroram Liepājā prasīju, kas ar brāli notika. „Viņš bija smagi ievainots. Viņu aizsūtīja uz Sibīriju kaut kur slimnīcā, un tur viņš mira,” bet vai tā bija taisnība, to es nezinu. Tur mežs bija kādi 150 metri no tām mājām. Ar māsu bija sarunāts, ka viņi gaidīs mežmalā mūs, trīs gabali – māsa un vēl divi vīrieši. Es jau nezinu nekā, kas tur notika. Bet man te bija atbraucis brālēns no Pampāļiem, tas to kauju ir dzirdējis, ka briesmīgi šāvušies pa nakti. Viņi laikam dzirdēja, ka tajās mājās sāk šaut, un nāca droši vien skatīties, kas tur notiek, un uzskrēja virsū tiem čekistiem. Sniegs jau vēl bija, pēdas varēja redzēt, nekur viņi izmukt nevarēja. Visi trīs krituši tur – māsa un divi tie vīrieši. Viens bija kaimiņš man no Ezeres un tas viens kuldīdznieks – Steps Ernests. Tā es šodien nezinu, kur viņi ir apglabāti. Es te vienam, otram prasījis esmu. Viens milicis teica, ka viņš zina, bet nu miličiem tur nekāda darīšana nebija. To saimnieku, kas mūs nodeva, sauca Baranovs. Mans brālēns nesen atbrauca no Pampāļiem, viņš teica: „Es brīnījos. Toreiz nevienu no kolhoza nelaida ārā, bet Baranovu uzreiz izlaida ārā.” Tāpēc, ka viņam bija bailes tur dzīvot, VDK izlaida uz Saldu prom. Nācu pie samaņas Skrundā. Tur jau gāja dažādi. Pirms tam bija atkusnis, bet tad, kad mani apcietināja, bija 18 grādu sala. Man mugurā bija tikai apakškrekls, virskrekls un tāda jaka – vienkārša, plāna vasaras jaka. Un plikas rokas. Es jau nezinu, mums tur nostāstīja vietējie cilvēki – esot vests ar ragavām, pliks, pilnīgi plikām rokām. Man pat apsala visi pirksti, apsala burtiski, āda visa nogāja nost, nagi visi man nogāja cietumā Rīgā. Neviens nags nepalika. Palika, var teikt, gandrīz kauls. Man tur deva zāles visādas, smēres smērēja un nobindēja, kamēr kaut kā. Mazais pirkstiņš bija galīgi līks, bet es viņu masēju un daudz maz es kaut ko... Domāju, ka nevarēšu ar vijoli spēlēt vairs, bet iztaisnojās kaut kā. Un tur cietumā Rīgā visādi gāja. Ja ielaiž kādu jaunu, tad mēs jau tie vecie cietumnieki baidām tos jaunos. Man, piemēram, tie nagi – tie bija atsaluši un nokrita nost, es sabāzu visus kabatā. Tad cits saka: „Redz, kā viņam visus nagus nomauca!” Tā nobaidīja, cits jau raud pilnīgi. No Skrundas mani aizveda uz Kuldīgu, no Kuldīgas uz Rīgu ar pasažieru autobusu. Tai autobusā jau privātie cilvēki pulka. Caur Kandavu veda ar pasažieru auutobusu. Trīs privātās drēbēs mani apsargāja. Un Kandavā divi izkāpa ārā, viens palika pie manis. Bet tie cilvēki, kas brauca ar to autobusu, tie jau juta, ka kaut kas nav riktīgi. Tie skatījās tikai uz mani – man bija vācu forma mugurā, virsnieka cepure. Bet tādu mani veda. To formu viens man iedeva. Par cik mežā dzīvo... Mežā dzīvoju un uzvilku vācu formu. Un tie cilvēki skatās tā aizdomīgi, ar tā uztraukti. Viņi redz, ka trīs privātās drēbēs, tā labi ģērbušies. Tie bija čekisti, kas apsargāja mani. Un divi izkāpa Kandavā ārā kaut ko nopirkt ēst. Bet man arī iedeva – man iedeva baltmaizi un desu iedeva bišķi uzēst. Paši viņi ēda un man ar iedeva. Rīgā mani no autoostas dzina ar kājām uz to stūra māju. Bija tieši tanī dienā (4. aprīlis bija) atkusnis, visas ielas jau bija nokusušas, sausas. Es tagad pa Brīvības ielu eju – viens iet pa priekšu un divi no muguras. Un divi tādi laikam sētnieki, bet tādi paveci vīri, sēž un pīpo tur. Viņi saka: „Tu redz, kur tam liels gods. Viens iet pa priekšu un divi no muguras. Es visu dzīvi...” Liels gods – viens pa priekšu, divi no muguras. Tāds smuks pavasaris! Tā savādi bija... Domāju – nu mani iebāzīs pagrabos. Jau pavasaris atmodās... Pratināšana jau bija tajā slavenā stūra mājā Stabu ielā pagrabā apakšā. To nevar izstāstīt. Sišana un nežēlestība... Es jau biju apmierinājies, es domāju, ka es vairs Latviju neredzēšu, vispār dzīvs es nepalikšu, jo jau gaidīju tikai nāves spriedumu. Mana sieva strādāja blakus tur tādā zivju veikalā. Toreiz jau viņa sieva nebija, bet pazīstama bija. Viņa katru rītu iet pāri pa ielu pa to trotuāru un es pagrabā sēžu apakšā. Un viņa nezina, ka es esmu pagrabā... Viņa tik dabūja zināt tad, kad es jau biju notiesāts un aizsūtīts uz Sibīriju. Mēs tur pagrabos bijām daudzi. Kad beidzās izmeklēšana, tad jau aizsūtīja uz Centrālcietumu – 33. kamera. Tur mēs bijām kādi 40 cilvēki iekšā. Tāda liela kamera. Tur gāja visādi. Viņi jau daudz ko zināja. Es domāju, ka viņi to nezina, bet tas grupas komandieris laikam jau bija pastāstījis. Es noliedzu. Tad viņam uznāk dusmas, ka es nesaku taisnību. Man pat bija ar Alfonu Noviku satikšanās. Kā tad! Noviks tak gribēja redzēt. Es tā uz krēsla sēdēju un ienāk Noviks. Man tas virsnieks papriekšu teica: „Jūs bišķi pasēdiet. Jūs iekšlietu tas ministrs grib redzēt.” Ministrs ienāk: „Kāpēc jūs nerunājiet taisnību?” „Kādu taisnību jūs gribiet? Kādu?” Un tad viņš tā noskatījās uz mani un staigāja, staigāja, iespļāva acīs. Tad es teicu: „Paldies, ministr!” Aizgāja prom. Es nevarēju noslaucīt to spļāvienu – man rokas bija dzelžos. Tas bija Noviks. Galvenais jau bija pa naktīm tā pratināšana. Vakarā veda augšā trešā vai ceturtā stāvā un no rīta tik laida lejā, un pa dienu gulēt neatļāva. Veda visus pastaigātaties kādas minūtes desmit laikam vai piecas. Tur tāda lauvu bedre – tā mēs saucām. Visapkārt mūri, un tur mēs staigājām. Tas tur tajā stūra mājā sētā – tā lauvu bedre. To es neatceros nemaz, kā mums tās dienas gāja. Tur jau katrs domāja par savu dzīvību vairāk... Pēc pratināšanas aizveda uz centrālcietumu. Lielākā daļa cietumnieku jau bija ilgsēdētāji, bet tur bija spiegi arī pulk iekšā. Bet tos jau mēs atmaskojām, kas gribēja no mums kaut ko dabūt zināt. Cilvēki jau tiek novēroti – kad viņi satiekas ar apsardzi, paziņo. Piemēram, ejam uz tualeti. Mēs visi reizē ejam, viņš mūžīgi paliek pēdējais tualetē, lai varētu tikt pie sarga aprunāties. Tādā veidā. Tad viņam piedraudēja, un tad viņš drīz vien pazuda – viņu izņēma ārā. Ar citām kamerām ar Morzas ābeci sazinājās. Vakaros viss cietums klikšķ – klik, klik, klik, klik. Lai ar citām kamerām sazinātos, kas tur ir, un meklējām katrs savu, teiksim, draugu vai pazīstamu, vai kaimiņu. Un tad cietumā mēs dziedājām. Jā, tur mēs visi dziedājām. Bet neļāva jau dziedāt. Tad bija durvis vaļā un sardze iekšā, pārtrauca dziedāšanu. Leģionāru dziesmas dziedājām lielāko daļu. No gara laika. Ko darīs no gara laika? Grāmatas jau deva tikai tādu lubu literatūru, tikai tādus romāniņus vieglus. Avīzes nemaz nedeva iekšā. Pa nakti veda uz šaušanu tos, kas bija notiesāti uz nāvi. Vasaras laikā mums tie logi Centralcietumā bija vaļā, un tad jau varēja dzirdēt. Cits jau netaisīja troksni, bet cits kliedza. Viņi bāza gumijas maisu uz galvas, un cits kliedza briesmīgi, kad veda uz šaušanu. Es ar domāju, ka man būs nāves sods, ka šitādu gudru iestādi, čekistus mānīju. Es jau biju sagatavojies uz to, ka dzīvs es vairs nepalikšu. Apmierinājies, kā saka, ar tādu domu biju. Mani tiesāja Maskavā tā oсобое совещание [sevišķā apspriede]. Rīgā uz izmeklēšanu es biju 8 mēnešus. Ne man bija prokurors, ne man advokāts, nekas man... Mani sauca uz pratināšanu un beigās piesūtīja no Maskavas paziņojumu, ka notiesāts uz 10 gadiem. Centrālcietumā tāds mazs paziņojums bija, nolasīja, ka notiesāts uz 10 gadiem. Tas bija 51. gada rudenī. Notiesāja par dzimtenes nodevību. Nacionālistiska, teroristiska, bruņota banda – ka mēs būtu terorizējuši komunistus. Pēc tam gatavoja ešalonu ar Stolipina vagoniem. Kad bija pilns vagons, tad veda prom. Tas brauciens jau bija ilgs. Es nezinu, mēnesi varbūt vai kādas trīs nedēļas... Vēlāk mani vienreiz atveda no Sibīrijas atpakaļ uz Latviju uz Liepāju. Viens bija kritis iekšā, visu izstāstījis un mani uzdevis par liecinieku. Bet es taču nezināju, es visu noliedzu. Bija māte ar meitu, un mani ieveda iekšā viņu pratināšanā. Viņas jau ir nopratinātas. Un pratinātājs viņām prasa: „Jūs pazīstiet to cilvēku?” Viņas uzreiz sāk raudāt abas divas. Man prasa: „Jūs gājāt pie viņiem?” „Tad, kad es biju brīvībā, tad es gāju. Es strādāju mežniecībā kā brāķeris,” es teicu, „es tur gāju.” „Nē, nē. Mežā kad jūs bijāt, maizi jūs tur gājāt prasīt?” Un tagad prasa tai mātei ar to meitu: „Jūs devāt maizi viņam?” „Jā”, viņas saka, „jā, devām.” Cauri. Tie skaitījās kā atbalstītāji. Viņi paši atzinās. Es jau noliedzu visu. Es teicu, ka es iepriekš gāju pie viņiem. Tur tā māja tālu no meža nebija, un es strādāju mežā, tad es tur gāju pie viņiem. Bet viņi jau zināja. Viņi jau noteikti bija iepriekš atzinušies, jo kāpēc tad viņas sāka uzreiz raudāt, kad mani ieraudzīja.
Intervija ierakstīta 16.06.1996, Vadakstes pagastā |
 |
|