Helēna Celmiņa, NMV 189

Helēna Celmiņa dzimusi 1929. gadā Madonā, dzīvojusi Kuldīgā. Helēna nebija gaidīts bērns, viņas mammai turklāt nepatika mazi bērni, līdz ar to Helēna savā bērnībā jutās nevienam nevajadzīga un nevēlama. Taču neskatoties uz to Helēnas bērnība aizritēja vācu aristokrātu sabiedrībā ar ne mazums jautriem un skaistiem brīžiem.

Helēnas mamma strādāja Vācu biedrībā par pārvaldnieci un par visu skaisto atzina visu, kas nāk no vācu kultūras. Tā arī Helēna mācījās vācu bērnudārzā, vācu skolā, vēlāk, kad bija jāmācās latviski, Helēnai sagādāja grūtības rakstīt latviešu valodā.

Kad 1941.gadā ienāca padomju vara, Helēnas ģimenē sākās bailes no izsūtījumiem, jo viņas mamma vācu tautības dēļ bijusi sarakstos uz izsūtīšanu. Taču Baigais gads tika pārdzīvots, pārceļoties uz Cēsīm. Vācu laiku Helēna pavada pie vecmāmiņas Liepājā. Atkal atgriežoties padomju varai, dzīve kļūst ļoti sarežģīta – neizdevusies ģimenes dzīve, dzīvesvietas trūkums, darbs, kas nepatīk, intensīvi ārzemnieka meklējumi ar nolūku apprecēties un tikt prom no Padomju Savienības. Dēļ kontaktiem ar ārzemniekiem PSRS cietumos tiek pavadīti četri gadi. Vēlāk Celmiņa emigrē uz ASV, kur saraksta grāmatu par represijām pret cilvēkiem Padomju Savienībā.

Šis stāsta fragments vēsta par bērnību, kas pavadīta baltvācu vidē Kuldīgā, padomju okupācijas gadā piedzīvoto un vācu okupācijas laiku, kas pavadīts Liepājā.