 |
|
       |
Es piedzimu 1929. gadā, Madonā. Tur es tikai piedzimu, dzīvojusi Madonā nekad neesmu. Mana nākšana pasaulē nebija plānota, īstenībā mani neviens negribēja. Tā nu sanāca, ka mamma ļoti nemīlēja mazus bērnus un to es jau izjutu apmēram piecu gadu vecumā, ka nevienam nebiju vajadzīga un jutos pamesta. Bet neko nevarēja darīt, piedzimusi jau es biju. Mana mamma bija tā saucamā „kārklu” vāciete, viņa latviski nelabprāt runāja. Viņa uzskatīja, ka viss smalks, kas ir vācisks. Un tad mani sūtīja arī vācu bērnu dārzā. Protams, tas man nāca par labu. Es tai vācu bērnu dārzā iemācījos rakstīt. Mums, starp citu, tur lika gotiski rakstīt, kaut gan visa Vācija jau rakstīja latīņrakstā. Bet par cik tā audzinātāja bija ļoti veca dāma, tad viņai tas bija pieņemamāk. Kad mamma izšķīrās no sava vīra, nu mana tēva, man bija četri gadi. Ar manu tēvu vispār ir diezgan interesanti. Mans tēvs ir tāds, kā Amerikā saka, miljonārs. Bet nu viņš nebija miljonārs tādā parastā izpratnē, bet viņš bija ticis pie labas turības. Viņš bija 14 gadu vecumā palicis apaļš bārenis. Tā bija diezgan šausmīga situācija, kad viņa māsa, personīgā māsa viņu bija izdzinusi ārā – liekēdis nav vajadzīgs mājā, lai viņš pelna pats. Un viņš atbrauca uz Rīgu. Viņam ļoti gribējās ēst. Bet tas ir tik interesanti! Tas ir tieši tā pamācoši jaunietim, kas ir palicis viens pats. Un tad, kad viņam gribējās ļoti ēst, viņš apstājās pie konditorejas loga un ieraudzīja torti. Un viņam šausmīgi gribējās, un viņš stāvēja un skatījās. Tad viņš iegāja iekšā. Viņš nebija kautrīgs, viņš teica, ka viņš jebkuru darbu izdarīs, izmazgās grīdas vai jebko, bet ka viņš gribēja gabaliņu no to kūku, kas logā ir. Un tie bija vācieši, tie konditori un viņiem ļoti iepatikās tāds uzņēmīgs puisis. Viņi pieņēma viņu kā mācekli, iedeva, kur gulēt – ierādīja siltu vietu pie krāsns. Un viņš bija ārkārtīgi labs māceklis, un viņš izmācījās, un viņš dabūja pēc tam visus tos zeļļa diplomus. Un pēc tam viņš cepa valdībai tortes. Un tad viņš bija pieņemts, kad pabeidza visas tās konditorejas studijas, Ķemeru lielajā viesnīcā cept. Tā toreiz bija vissmalkākā māja Latvijā. Smalkāka ēka nebija toreiz. Tur no visas pasaules brauca cilvēki atpūsties. Viņš tur strādāja. Es atceros, kad viņš vienu reizi bija uzaicinājis mūs ciemos, mamma jau bija šķīrusies no viņa un es vēl skolā negāju, man bija seši gadi. Un tad man izrādīja Ķemerus un to Ķemeru lielo viesnīcu. Es tad domāju: “Redzi, kāds mans tēvs ir. Nemaz nav slikts. Tik smalkā mājā strādā.” Bet mamma jau viņu negribēja nekādā ziņā. Tad, kad mamma izšķīrās, viņa dabūja arī diezgan labu darbu. Viņa bija Vācu biedrībā viesnīcas un visas biedrības pārvaldniece. Pēc tā vācu bērnudārza es gāju vācu pamatskolā. Tur man ļoti patika. Man visas draudzenes bija no smalkām vācu ģimenēm: dakteru meitas un advokātu meitas. Un viss bija jauki un skaisti. Tas bija, starp citu, Kuldīgā. Tur bija tā ļoti sakoncentrēti tieši tādi vācu aristokrāti tanī laikā, 30.gados. Tur bija daudzi cilvēki, kam uzvārdam priekšā “fon” bija. Tanī laikā vēl vācieši nebija pazaudējuši tās lielās zemes, nu varbūt nedaudz samazinātas bija. Viņiem bija arī pilsētas mājas, tur Kuldīgā. No lauciniekiem faktiski bija tas fon Beers, kas tur Kuldīgas tuvumā muižnieks bija. Jā, vēl bija mūsu ģimenei labs draugs Karlsona kungs, kuram piederēja Nabas muiža, viņš tās divas Ķīnas vāzes man uzdāvināja. Tā ir ļoti tāda slavena vieta tā Nabas muiža un Nabas ezers. Šis kungs, kad repatriējās, kad viņš aizbrauca uz Vāciju, pirms tam mēs bijām uzaicināti ciemos pie viņa uz šo Nabas muižu un viņš izrādīja visas tās Ķīnas vāzes, jo viņam bija Ķīnas kaut kāda tur mandarīna meita sieva bijusi no ļoti dižciltīgas Ķīnas ģimenes. Un viņai pūrā bija nākušas kādas 160 Ķīnas vāzes. Divas tās Ķīnas vāzes bija mums atstātas par piemiņu, kad viņš repatriējās uz Vāciju. Bet tanī Nabas muižā vien tur bija ap 100 tās Ķīnas vāzes, ja ne vairāk. Viņas tur tā vienkārši rindām stāvēja. Viņas bija ļoti dārgas vāzes. Un arī tā tējas servīze bija pasakaina. Un tad tai Nabas muižā bija 14 istabas. Un tā viena istaba stāvēja mūžīgi slēgta, jo tā bija tā istaba, kur tā ķīniešu sieva bija mirusi. Tāda interesanta kombinācija: vācietis ar ķīnieti. Kad viņš aizbrauca 1939. gadā, viņam jau bija 80 gadu, bet man bija toreiz, tad, kad viņš pie mums nāca, man bija astoņi. Tas bija 1937. gads. Es toreiz ar šarlaku slimoju un neviens cilvēks pie manis nenāca, bet par cik mums bija ļoti liels dzīvoklis, mani slimnīcā nelika, man atļāva mājās gulēt. Un man skaistu lelli uzdāvināja, pasakainu lelli priekš tiem laikiem – liela, dārga, acis ver ciet un vaļā. Un tad man bija ļoti smalka sabiedrība kopā ar lelli. Pastāstīšu par to biedrības namu, kur mana mamma strādāja. Tur bija tāda skatuve, viņi teātri spēlēja. Ja viņiem kādreiz teātrim bija vajadzīgs mazs bērns ar puķītēm vai ko, tad mani ņēma, saģērba un es ar viņiem kopā teātri spēlēju. Tanī Vācu biedrībā man ļoti patika. Tur bija biljarda zāle, kāršu istaba un pat kegelbāni bija, kur šitos bouling ripināja. Viss kaut kas tur bija. Ļoti interesanti. Un tad, jūs variet iedomāties, ka es esmu gājusi ciemos pie advokāta Plade Helgi, pie viņa meitas, un tad tur bija arī Inga Fairante, dakterim Fairantam meita. Un visi tik skaisti dzīvo, visiem mājās bija taksīšu sunīši un kaķīši, un kanārijputniņi būros, kā lielās pilīs. Bet tad jau ieradās tie šausmīgie krievi. Cik viņi briesmīgi toreiz izskatījās. Viņi pēc cilvēka neizskatījās: visi pelēki, visi saburzīti, visi netīri un no viņiem pat smaka nāca. Jo viņi jau nebija civilizēti. Un kas te ienāca tie paši pirmie, faktiski, viņi īstenībā skaitījās virsnieki. Tā kā īstā, aristokrātu virsniecība visa bija iznīcināta, nošauta, tad tie komunistu virsnieki, viņiem sievas bija no laukiem, tādas zemnieku meičas, kas vispār ne viņas prata uzvesties, ne viņas prata ģērbties. Cik tās sievietes šausmīgi izskatījās – tas bija vienkārši kaut kas neaprakstāms. Skolā sāka mācīt krievu valodu, sāka mācīt vēsturi visu aplami, es jau biju skolā mācījusies normālu vēsturi – kas ir Latvija un kā Latvija kļuva par Latviju, un prezidentu Ulmani es pati biju redzējusi, un tāpat žurnālu “Atpūta” es biju lasījusi vienmēr, bet tagad sāk kaut ko pilnīgi citu tev mācīt. Es jau biju interesējusies par politiku no astoņu gadu vecuma, piemēram, ka Francijā bija visādas Mažino līnijas, es jau par to visu biju lasījusi tanī laikā, mani tas ļoti interesēja. Un ka tagad melus vien skolā stāsta, tas bija pilnīgi nepieņemami. Un kad sākās visa tā komunistiskā audzināšana un visa tā pionieru būšana. Tad bija tas Baigais gads, kad vienkārši pazuda cilvēki. Un kas pazuda? Pazuda mūsu pašu ģimenes draugi un paziņas, pirmkārt, pazuda manas mammas brālis. Kad ienāca krievi un viņi nezināja, cik ilgi viņi te varēs vēl uzturēties, vēl nebija īsti labi zināms, viņiem jau, faktiski, atļauja tika dota te tikai uz kaut kādām bāzēm, kādas kara bāzes ierīkot. Tad nu pirmo lietu viņi nolaupīja ledlauzi “Krišjāni Valdemāru”, kurš bija celts Glāzgovā un kurš ļoti dārgi maksāja un kurš priekš tiem laikiem bija visdārgākais ledlauzis varbūt pat pasaulē, viņš bija jauns un glauns, ar četriem dzinējiem. Un tagad tur, uz šo kuģi strādāja manai mammai brālis. Un viņš bija, jūras virsnieks, jūras aizsargs. Un to kuģi nozaga un aizveda uz toreizējo Ļeņingradu, un to komandu tūlīt nošāva visu Ļeņingradā, lai nebūtu neviena liecinieka, ka viņi to kuģi ir piesavinājušies. Bet tāda īpatna likteņa sakritība, ka uz to pašu kuģi bija manas vecāsmātes māsas jaunākais puišelis, kurš vispār bija aizbēdzis no mājas, kam nemaz neļāva pa jūrnieku būt. Bet viņš jau bija bijis uz vairākiem kuģiem, uz Kvebeku un šur tur bija braucis. Un tad jau viņam bija 18 gadi, kad viņš tajā ledlauzī jau bija oficiāli pieņemts darbā, sakopt to kuģi, par aptīrītāju. Un tad šis puišelis, kā jau tāds palaidnīgs puišelis, kas no mājas aizbēdzis, kad tas kuģis piestāja Ļeņingradā, viņš arī no tā kuģa prata aizbēgt, gribēja jaunu vietu apskatīt, jo viņš nezināja, cik ilgi tas kuģis stāvēs tai vietā. Viņš grib apskatīties to jauno pilsētu, kā jau Rīgas puika. Un viņš bija aizskrējis uz pilsētu. Nu, pilsēta viņa jau ļoti skaista, skaisti nami. Viņš tur bija staigājis pa pilsētu un drusku varbūt apmaldījies, un kad bija vakarā nācis atpakaļ, tad bija dzirdējis tos šāvienus uz kuģa klāja un tad viņš redzējis, kas tur notiek, kad bija pienācis tuvāk. Tad viņš slēpās aiz mucām, aiz kastēm, kā tur ostā kaut kas ir, un negāja vairs uz to kuģi. Tas bija tas cilvēks, tas vienīgais liecinieks pasaulē tam, kas tur notika uz tā kuģa. Viņš man to pastāstīja. Bet viņš man to nestāstīja tad, kad nedrīkstēja. Viņš man to stāstīja, kad jau bija visi Staļina laiki cauri, kad jau Hruščovs vairs nebija. Brežņeva laikā viņš man to pastāstīja. Staļina laikā viņš nebūtu ne mūžam uzdrošinājies to stāstīt, jo toreiz cilvēki bija briesmīgi bailīgi. Nu tas nu bija tas tuvākais, kas mūsu ģimenē bija skārts, mammas brālis. Mēs neviens nezinājām, kur viņš ir, pazuda un viss. Vecāmāte vēl savu dēlu ilgi gaidīja, vēl visus kara laikus, visus vācu laikus. Visu laiku tikai paņem fotogrāfiju un paskatās, un gaida savu dēlu mājā. Neviens jau nezināja. Un tā arī viņa nomira neuzzinājusi. Jo es to uzzināju un es to vairs viņai nevarēju pateikt, viņa jau kapos bija. Tad jau sākās. 1941. gadā, tajā 14.j ūnijā tik daudz pazīstamu aizgāja. Un aizgāja kas? Aizgāja tiešām, var teikt, latviešu labākā sabiedrība, tā, kas bija kaut kur studējusi ārzemēs, kas bija studējuši Vācijā, Sorbonnā vai Anglijā. Tie bija pirmie, tos uzreiz, jo tie bija tie visbīstamākie krievu uztverē. Mana mamma, par cik viņa tai Vācu biedrībā bija bijusi kā vadītāja, bija sarakstos. Viņa gribēja repatriēties 1939. gadā, bet viņa vienkārši nevarēja mantu pārdot par normālu cenu, jo visi toreiz pārdeva mantu. Klavierēm, un visādām mantām toreiz bija ārkārtīgi zema vērtība. Bet viņa nevarēja kaut kā atdot tik lēti. Un viņa vienkārši nokavēja, un netika vairs. Viņa bija visos sarakstos. Mēs abas ar mammu būtu bijušas prom izsūtītas, vāciešu kategorijā. Nu un tad gudri cilvēki mammai bija teikuši, lai viņa no Kuldīgas mudīgi, mudīgi pazūd, lai viņa brauc prom, lai viņas tur vairs nebūtu. Un tā viņa aizbrauca pilnīgi uz citu vietu. Viņa aizbrauca uz Cēsīm, kur neviens viņu nezina un nepazina. Un tur kaut kādu darbiņu dabūja, un tā viņa tur sēdēja un to baigo gadu pārdzīvoja. Cēsīs viņa bija dažus mēnešus, pēc tam viņa vēl dabūja darbu Līvbērzes dzelzceļa stacijā. Un tajā Līvbērzes dzelzceļa stacijā es vēl to ziemu arī dzīvoju pie viņas un gāju divus kilometrus uz skolu. Man bija ļoti grūti latviešu skolā mācīties, jo tā latviešu valoda man nemaz tik viegli negāja. Runāt jau es varēju, bet rakstīt man bija grūti. Un tad pēc tam, kad ienāca jau vācieši un kad atklājās viss, kas 1941. gadā bija noticis, es to uzņēmu ārkārtīgi šausmīgi. Citi varbūt es nezinu kā, bet es stundām varēju pētīt visas avīzes un visu informāciju, kas vien bija pieejama, un tāpat tā grāmata “Ein Jahr des Grauens” [„Baigais gads”] – es to varēju pētīt un šausmināties. Visbriesmīgākais bija tas, ka mazus bērnus, pavisam vēl mazus, kas vēl runāt nevar, veda prom uz Sibīriju aukstumā, salā, ka viņi apmira vagonos. Tas viss man nebija pieņemams. Tad no tā laika es tā nocietinājos pret visu to, ka vienkārši nekādā veidā nebija iespējams nekāds kompromiss un nekāda veida sadarbība ar to valdību, to iekārtu un pastāvošo varu, kas bija. Pēc tam vācu laiki. Okupācija neviena nav jauka. Bet vācu laiki tomēr bija vieglāki, cilvēkus tā neslepkavoja. Vienīgi ķēra cilvēkus, veda uz Vāciju darbos. Nu tas vēl tā, tomēr karš ir karš, un katrs dara kādu noziegumu kara laikā. Bet tie vēl nebija tie briesmīgākie noziegumi. Protams, bija arī diezgan nepatīkami un pretīgi vērot gan tās izdarības pret tiem žīdiņiem, kad tos tur dzina iekšā mašīnās. Un tad viņi stāvēja mašīnās un neturējās, kad tā mašīna kaut kur ap stūri gāja, tad viņi visi tā ļodzījās, un likās, ka viņi tūlīt izkritīs. Bet viņi tīšām neturējās, viņiem nebija griba cīnīties par sevi, un viņi tā pilnīgi padevās liktenim. Un vēl bija diezgan traģisks moments, kad Liepājā, mēs toreiz dzīvojām pie vecāsmammas, es biju atdota vecaimammai, jo neviens mani negribēja, bet vecāmamma mani gribēja. Bija tad tur traģiski ar tiem žīdiem. Viena ģimene, viens aptieķnieks Liepājā Rožu laukumā bija palaidis gāzi un visa ģimene bija nogāzējušies. Tēvs tā bija nolēmis un viņi visi bija izdarījuši pašnāvību. Varbūt bērni būtu gribējuši dzīvot, bet viņiem jau neko neprasīja. Bet tad atkal bija tādas negatīvas emocijas. Piemēram, kad nāca vācieši iekšā Liepājā… Nu to jau atkal žīdu puikas darīja, kad viņi aizvēla tos bluķus logiem priekšā un aiztaisīja durvis Liepājas armijas ekonomiskajam veikalam, ielēja benzīnu un aizdedzināja. Un tur pilns ar pircējiem bija un tie visi sadega. To tie komjaunieši izdarīja. Un komjauniešos tiešām bija jauni žīdu puiši, toreiz latvieši nestājās komjaunatnē, kas nu bija tas bija. Jo cilvēki bija redzējuši, kā viņi tur rīkojās. Un tad, kad tas veikals jau dega, tad jau durvis jau no iekšpuses kas tur kādi bijuši paspējuši atlauzt, un no ārpuses visi ar. Tad cilvēki bija skrējuši iekšā degošā veikalā laupīt. Nu ko – tādi laiki, un katrs kā var. Nu tas tāds drūms moments bija Liepājā. Un atkal man tur sakarā ar to vācu mēli. Kam bija pilni 14 gadi, tos sūtīja tranšejas rakt, kara laiks un visiem bija jāstrādā. Nu, protams, man bija laba vācu valoda, man bija diezgan laba uzvedība. Man tur pazīstamie iekārtoja Liepājas pilsētas valdē strādāt pie birģermeistara par kurjeru. Bet nu man tas kaut kā likās tā kā ne visai. Par kurjeru, tas kaut kā nav īsti piemērots darbs man, es kaut ko smalkāku varētu darīt. Un tad es pastrādāju to ziemu par kurjeru, kad pilni 14 gadi bija. Kad man jau bija 15 gadi, tad es dabūju labu darbu. Tad es tiku par grāmatvedi vācu lazaretē. Nu vienkārši tikai pierakstīt uz papīra, kādi produkti pa dienu tiek patērēti un tad to vakarā sasummēt kopā. Vienkārši aritmētika. Un tur man bija ļoti labi. Man bija laba alga, mani ļoti cienīja un respektēja. Un tie dakteri, un visi, kas tur pārējie visi bija, tie bija veci sirmgalvji, jo jaunie bija jau visi frontē. Pilnīgi tādi večuki – 60, 65 gadu veci, bet viņi bija ļoti pieklājīgi un ļoti jauki kungi. Katru svētdienu viņi gāja uz baznīcu, tiešām ļoti jauka sabiedrība bija. Tā kā es atkal biju tikusi labā sabiedrībā. Un kad karš beidzās, tanī dienā vēl bija traks uzlidojums, un viena bumba nokrita tieši man aiz loga. Tas bija 8. maijā pulksten 12 dienā. Un divos ieradās krievi.
Intervija ierakstīta 27.07.2000. ASV
|
 |
|