|
Rasma Sproģe: Tēvs jau darbojās diezgan aktīvi arī pagasta valdē. Un 1941. gadā, kad bija tas pirmais periods, toreiz jau viņš, nu kā saka, sarieba tiem pagasta vīriem. Es atminos bija tā saucamās vēlēšanas 1940. gada jūlijā, nu jā, tad it kā mēs paši lūdzām, lai mūs uzņem padomju tautu saimē. Bija vēlēšanas, un tēvs uz vēlēšanām neiet. Tēvs liekas tūliņ gultā, viņš ir slims. “Es esmu slims, es nevaru uz vēlēšanām aiziet.” Bet viņi nu ir atbraukuši ar urnu klāt. Viņi pieiet pie tās gultas, un tēvs saka: “Es esmu slims un es nekā nevaru.” Nu ko, nu vai tad tiešām ir grūti paņemt to listi rokā un ielikt tanī urnas spraugā? Tēvs saka, ka viņam tur slikti ar sirdi, viņš neko nesaprot un viņš nevar to listi izlasīt, kas tur rakstīts ir. Vārdu sakot, viņš nē un nē, nekādā ziņā nē. Līdz ar to jau tā bija, ka... Jā, ar to vien pietika, lai tēvu arestētu vēlāk, jo pagastā taču viens otru visi pazīst un tie jau tur turpināja dzīvot. Un tagad, kad ienāca otrreiz padomju vara pēc kara beigām, tie paši cilvēki tika jau atkal pie varas. Un tāpēc jau bija tas ieskats tāds, ka viņš it kā ir padomju varas tāds pretinieks. Mums tur bija tāds nodzēries Putniņš, kas bija nolaidis savu jaunsaimniecību uz nulli, var teikt, dzerdams. Tad tur bija kaut kādi bijušie laukstrādnieki, tādi, kā saka, vietējie slaisti un dzērāji, šādi un tādi. Tādi, kas bija savas saimniecības nodzēruši un kas slikti saimniekoja. Viņi, kā saka, ļoti gaidīja uz padomju varu un viņi visu laiku ir gaidījuši, kad nu būs tā atbrīvošana. Līdz ar to viņi tur tika tūliņ pie teikšanas, vietējie cilvēki jau tie bija. Es tepat Kuldīgas ģimnāzija mācījos. Es atceros to skolotāju dīvaino izturēšanos. Mēs jau no 1940. uz 1941. gada to visu ziemu nomācījāmies padomju gaisotnē. Bija pāris arī mums skolotāju, kas uzradās pēkšņi no kaut kurienes, jauni tādi, kas mācīja krievu valodu un kaut kāds fizkultūras skolotājs, bet pārējie bija tie paši vecie skolotāji, iepriekšējie. Bet tagad, viņi bija tik nerunīgi, tik lakoniski visi, tik īpatnēji, tik nu.. Pavisam liekas nu citi cilvēki, no viņiem ne vārda vairs nevarēja izspiest, tik savāda tā izturēšanās viņiem bija, jo to, ko viņi grib, to viņi nevar teikt, un kas viņiem jāsaka, tas viņiem ir grūti pateikt. Tā kā bija tāda ļoti īpatnēja gaisotne. Intervija ierakstīta 2003. Kuldīgā Intervēja: Māra Zirnīte, Ieva Garda E-grāmatai sagatavoja: Maija Krūmiņa |