 |
|
       |
1944. gadā, kad ienāca vācieši, man liekas, viss tā kā atplauka, it sevišķi sākumā, jo viss bija ar tādu pacēlumu un tā atplauka, kamēr nāca tie pirmie leģionu iesaukumi. Sākumā it kā jau bija tas brīvprātīgi. Uzaicinājums, ka brīvprātīgi var pieteikties. Un bija arī cilvēki, kas pieteicās brīvprātīgi. Bet tad jau 1943. gadā bija obligātais iesaukums. Un tieši tos 1923. gadā dzimušos, 1924. gadā dzimušos – tie tieši pirmie bija, kurus ķēra tas iesaukums. Jā, taisni tie, 19, 20 gadīgie. Nu jā, dramatiski. Es vēl atminos, ka mēs te gājām uz dzelzceļa staciju Kuldīgā pavadīt tos puišus, ko no skolas iesauca. Mums bija tāds Grinovskis Valdis, tāds nervozs puisis. Viņš bišku kaut kādā augstākā klasē bija, nevis manā klasē, bet kaut kad tad jau beidza ģimnāziju. Un viņam piederīgos 1941. gadā visus izsūtīja, bet viņš kaut kādā veidā palika. Vai viņš nebija mājā tai brīdī vai kā, bet viņš palika viens pats no ģimenes. Un viņam, protams, bija tas liels trieciens. Viņam visi ir izsūtīti, visa ģimene uz Sibīriju un kā nu viņam tur tagad nu iet. Un viņš bija aktīvs, tūliņ pieteicās tanī vācu palīgdienestā un tūliņ brīvprātīgi pieteicās tā kā policistu dienestā. Un viņš piedalījās arī tanīs akcijās pret ebrejiem. Tāds aktīvs. Jā, par to tā visa Kuldīga zināja un visi par to runāja. Viņš stipri dzēra, tāds bravūrīgs, staigāja ar savu ieroci un plātījās, nu, ka, lūk, es un es, es tagad visu kaut ko varu un tā...Bet vēlāk viņš pazuda. Nu par to jau maz ko runāja, labprāt jau par to nerunāja neviens, jo tas bija kaut kā tāds temats, par ko ir smagi runāt, jo būtībā jau tas tomēr katram likās briesmīgi, nu kā tā var, ņemt vienu tautu un iznīcināt, tāpēc vien, ka viņi ir ebreji. Tie paši mūsu klasesbiedri, mēs visi kopā labi satikām, kopā visi gājām, kopā visi darbojāmies un tagad pēkšņi – tas ir jāšauj nost. Nu tas kaut kā nepieņemami ir. Sākumā varēja likt latviešu karogus. Izliek latviešu karogu un mums ir Latvija un mums ir Latvijas karogs – viss ir tā kā vajag. Krievi ir projām un tagad mēs esam brīvi. Un tikko tad, kad jau sakās leģionā iesaukšana, tad jau arī ar to domu, ka, lūk, mēs atbrīvojam Latviju, mēs cīnāmies par savu brīvo Latviju. Bet, kad nāca tas karš jau uz beigām, tad jau visur sāka likt vācu karogus, vācu lozungus un portretus gar sienām. Obligāti bija jāliek virsū Hitlers. Un es atminos vēl, ka ģimnāzijā bija tāda tradīcija katru rītu katra klase ar klases vecāko priekšgalā rindiņā iesoļo ģimnāzijas zālē un nostājās, teiksim, visas ģimnāzijas piecas klases, katra klase tādā ierindā, nu tā grupā. Un priekšā stāv klases vecākais ar Latvijas karodziņu – to standartiņu. Tad ienāk dziedāšanas skolotājs un mēs nodziedam garīgo dziesmu un “Nevis slinkojot un pūstot”. Un sākumā mēs to tradīciju turpinājām, tad to jau aizliedza. Tad jau obligāti bija jāpakar Hitlera bilde un Vācijas karogs. Bet nu tā ienākšana, sanākšana turpinājās, tikai nav vairs tie Latvijas karodziņi. Tagad tā garīgā dziesma tiek nodziedāta un tagad nu ir jādzied Vācijas himna vai Horsta Vessela dziesma “Die Fahne hoch” un visa zāle klusē. Un tagad tas skolotājs Spinga, nabadziņš, dzied solo viens pats un pavada pats sevi, lai tā ceremonija notiktu. Vēlāk tas notika vairs nedēļā reizi vai atsevišķos gadījumos, bet sākumā, vēl Latvijas laikā, Ulmaņlaikā, tad mēs gājām katru rītu. Man ļoti patika tā ceremonija, gāja tie klases vecākie ar tiem standarta karodziņiem, visi nostājās tā smuki un pa grupām, pa grupām un tad sāka darba dienu. Tā tas pārvērtās mums pašiem tik neērtā situācijā. Domā – nu vajadzētu dziedāt, vajadzētu dziedāt tā Spinga, skolotāja dēļ, lai nebūtu nu briesmīga situācija. Bet neviens nav tas, kas uzsāktu to, un tā viss kluss, mēmi. Un nav arī neviena, ko sodīt, jo visa skola tur ir. Intervija ierakstīta 2003. Kuldīgā
|
 |
|