 |
|
       |
Es esmu dzimusi 1895. gadā Dundagā, Pētera Kužnieku mājās. Tās mājas ir netālu no Dinsbergu skolas. Viņa bija bijusi ļoti veca māja. Tai mājā par rentnieku ir atnācis mana tēva tēvs. Tad tā māja jau bijusi tik veca, ka dzīvojamā ēka uzbūvēta jauna, tai pašā vietā, kur tā vecā bijusi. Tāpat tās saimniecības ēkas. Tad jau tā dzīve bijusi ļoti grūta. Es atminu, kāda mums bija tā māja. Bija liela istaba un liela virtuve, tas bija saimnieka galā. Tad tur bija ar širmjiem nožogots, kur bija mūsu ģimene, tēvs, māte. Tad istabas otrā galā atkal bija nožogots, tur bija vectēvs un vecmamma, tēva vecāki, Mare. Tad pie krāsns bija atkal viena gulta, tur gulēja tāda viena veca vecmāmiņa. Kas tā bija, to es nezinu – kaut kāda radiniece viņa bija. Un otrā galā bija divas istabas, tur dzīvoja četras ģimenes, kalpi un vaļinieki. Vaļiniekiem bija dzīvoklis, stallis, kūts. Tie bija pielīgti klāt. Tad viņam bija sakņu dārzā dobes, cik nu gribēja. Par to viņam zināmas dienas bija jāizstrādā. Siena laikā tik un tik dienas, tāpat sievai cik jāizstrādā. Tad kartupeļu rokamā laikā, labības laikā. Ja ir ļoti steidzīgi darbi mājās, tad ar jānāk strādāt, bet tas jau vairāk nav klāt pie līguma, par to atsevišķi maksā. Mums bija divas lielas istabas un katrā bija divi pāri tie vaļinieki. Kādu gadu bija arī kalpi, bet viņam katru dienu ir jāstrādā saimniekam. Tie atkal dzīvoja saimniekgalā. Bija jau vēl plīts istaba. Tur bija divas gultas puišiem un divas meitām. Tēvs savā laikā bija diezgan mācījies, viņš bija beidzis augstāku vācu skolu, tā bijusi Sasmakā (Valdemārpils nosaukums līdz 1926. gadam), tā bija mūsu vistuvākā pilsēta. Vācu valodu viņš labi zināja. Viņš gribēja vēl mācīties, bet tēvs viņu nelaida, jo bija nolemts, ka viņam bija jābūt saimniekam. Viņš to smagi pārdzīvojis. Tad ir pats mācījies spēlēt, gājis Dundagā mūzikas korī, pūtējos, kas iet spēlēt kāzās. Pašmācības ceļā iemācījās krievu valodu, to zināja ļoti labi. Lasīja, pasūtīja žurnālus krievu valodā. Vēlāk bija iestājies Krievijā vispārējās statistikas nodaļā, kur zemnieki iesūtīja ziņas par augiem, kā katru gadu iet. Tad tur bija iestājies, tad sūtīja ziņas no mūsu puses. Vēlāk viņam atsūtīja goda rakstu, ka viņš labi strādāja. Mamma bija saimniekmeita, kā tikko izaugusi, iesvētīta. Tad sūtīta uz Talsiem, to pamatskolu jau iepriekš bija beigusi. Talsos mācījās šūt, arī vācu valodu. Bet viņa nezināja tik labi kā tēvs. Nebija tik tālu tikusi ar mācībām. Tad viņai bija jāpaliek mājās strādāt kā meitai. Mēs bijām trīs bērni saviem vecākiem. Atceros, ka dzima māsa, man tad bija jau četri gadi, tas notika taisni rudenī, kad mēs gaidījām kuļmašīnu, tas bija ļoti darbietilpīgs laiks. Viss jāvāra un jācep, tur ir ļaudis un alus tiek brūvēts. Tajā laikā māsa prasījusies pēc pasaules. Es pa to brīdi biju nodota otrā galā pie vaļinieku bērniem. Vispār mēs ar tiem vaļinieku bērniem dzīvojām ļoti draudzīgi. Mājās atbrauca vecmāte, tad vēl dažas dienas tur paliek. Mazais bērns guļ šūpulī. Tas bija pie griestiem līkstē. Tas nākošais dzima pēc diviem gadiem taisni Jaungada dienā. Visu laiku toreiz ļaudis runāja, kāds tas bērns būšot: ja dzimis svētdienā vai svētkos, tad būs svētdienas bērns; ja dzimis darba laikā, tad darba rūķis. Es biju dzimusi Vasarsvētku dienā. Emma bija dzimusi pa mašīnvedamo laiku. Tā bija, ka gāja visur, kur cūkas kopj, kur meitas iet, tad visu zin viņa jau no paša sākuma. Tad tika nolemts, ka viņa būs tā saimniece, tad mani sūtīja skolā. Vera arī bija svētdienas bērns. Tā arī vairāk pa grāmatām. Piecu gadu vecumā sāku mācīties ābeci, to pirmo ziemu jau neko neiemācījos, vecmamma mācīja. Piemēram, tē, ē, hā, es – tēvs. Tas hā, vidu bija kā garumzīme. Tad es, tē, hā, v – stāv. Diezgan grūti bija. Dikti ar to mocījos raudot. Viņu atkal bija iemācījusi vecākā māsa. Krišjānis Barons jau arī saka, ka papriekšu iemācījusies māte, iemācījusi to vecāko meitu, tad tie tos nākošos mācīja. Es atminu, kad es vēl negāju skolā (sāku iet astoņu gadu vecumā), bija jāizslauka istaba, jānoslauka logi, jo tie jau rasoja. Tēvam jau bija tā, ja ienāk uz kādu brīdi, tad lasa avīzi, tad iet prom un atkal tad to avīzi. Galds bija jānorīdē. Tas ir novākt. Kad paēd, tad norīdē galdu. Mūžam bija jāzina, kā tās avīzes nolikt un salocīt. Tad tēvs bija liels smēķētājs, tad bija trauciņš, kur pelnus bēra, tam vienmēr bija jābūt tīram. Kad jau nācu lielāka, tad jau tāpat kaut kādi darbi bija. Bija grābeklītis, bija jāiet pļavā, jālīdz grābt. Vīra darbos un lielākajos saimniecības darbos noteicējs bija tēvs. Māte atkal pa māju saimniecībā. Bet, ja kaut ko lielāku vajadzēja, tad jau kopā sarunāja. Piemēram, mums katru gadu bija viens bullis. Tad, kad viņu vairs nevajadzēja, tad vajadzēja pārdot – sarunā kopā, kā darīs. Kad nāca tie Ziemassvētki, tad jau bija iepriekšējā dienā raušu cepšana, mazgā visas malas. Ziemu jau mēs tikai pa istabu vien dzīvojām. Ne mums bija tādi apavi, ne mēteļi. Tad tā eglīte tika atnesta, kaut kur ārā atstāta. Priekš tiem svētkiem bija tādas lielas vakariņas, puiši un meitas jau arī bija. Tad tika aicināti visi tie otrgalnieki, itin visi. Pēc vakariņām mēs bērni bijām aizsūtīti uz otru galu. Tēvs parasti bija sasējis žurnālus un grāmatas, un tur bija visādas bildes. Tad mēs skatāmies tos un gaidām, kad atnāks Ziemassvētku vīriņš. Ilgi jau jāgaida, bet tad zvana ar tādu ilksts pulksteni – nu ir Ziemassvētku vīriņš klāt. Visi ejam uz mūsu galu. Tur tad ir eglīte izpušķota, deg. Kādreiz bija uz galda citreiz uz grīdas. Tad visi sasēžas pie galda, ko tad tas Ziemassvētku vīriņš ir atnesis. Tad mums bērniem kaut kas bija, nekad nebija tādas lielas dāvanas. Piemēram, kāda spēļu lietiņa, vēlāk jau bija grāmatas. Meitām bija zīda drānas, puišiem bija cimdi un zeķes, tad bija atnests liels grozs ar āboliem un ēda katrs, cik tik gribēja. Drusciņ iedzēra alu, bet es nekad neredzēju, ka būtu piedzērušies. Ziniet, mums jau tā nebija, ka svētkus svinēja ģimenē vien. Ja svinēja, tad bija visa māja. Tā bija Jāņos, visi māju ļaudis. Paēda vakariņas, sievietes gāja līgot. Nekas nebija atsevišķi. Kad biju pavisam maza, tad jau ģimenē bija vairāk cilvēku, vecāki, mēs bērni, vecmāmiņa. Tad jau ēdām pie sava galda, bet ēdiens bija no viena katla, nekas nebija atsevišķi taisīts. Dzimumdienas netika svinētas, tās mums nesvinēja. Es jau biju liela meitene, ka nezināju, kad man ir dzimšanas diena. Brauca ciemos pie radiem. Kad braucām ciemos, tad jau bija jāizbrauc agri no rīta priekš septiņiem. Tad jau iepriekš sarunāja, ka svētdien brauksim, bērni visi līdzi. Tā ģērbšanās jau bija tad. Mums jau nebija daudz kleitas. Pavasarī pašuva vienu katūna kleitu, svētku kleitu, iepriekšējā gadā šūto valkāja darba dienās. Tad jau, protams, visas tās drēbes stāvēja klētī skapī. Tad mamma vakarā visu atnesa uz istabu un salika. No rīta agri uzceļas, kamēr paēd brokastis, tad braucam visi vienos vienjūga ratos. Aizbrauca, sasveicinājās, tad grosmamma mūs pacienāja ar medu, maizi vai rauši bija izcepti. Tad gatavo pusdienas (ka ciemiņi ir, tad taisīja kaut ko labāku), mēs tāpat pastaigājamies pa dārzu. Tad tur paciemojamies dažas stundas, tad ejam atpakaļ, kur mums ir zirgi, tur jau izceptas pankūkas, tad paēdam, saule jau labu gabalu, tad atkal braucam uz mājām. Aizbraucam mājās tumsā. Ziemassvētkos pirmā dienā parasti bija tāda, ka nekur negāja. Ziemassvētkos pa iekšu šo to darīja, rakstīja, Lieldienās bija šūpoles uzsietas, lielajā lauku šķūnī, tad šūpojās visu dienu mēs, bērni, lielie ne. Vasaras svētki tā mazāk bija pazīti, tad jau bija visur puķes, skriešana pa lauku. Mamma bija liela dziedātāja un vecmamma, mācīja arī tās vecās dziesmas, viņas jaunības dziesmas. Mammai viena bija tāda: ”Pie rožu krūma mazais bērniņš dus, „pie rožu krūma jauna meita stāv,” tad, ko domā, tad atkal jauna māte. Bet tos vārdus jau vairāk neatminu. Vecmammai bija tā: „Tur aiz kalniem, tur aiz mežiem aug odziņas, Vecmamma stāstīja pasakas. Tautas dziesmas bija tādas, kuras stāstīja gan mamma, gan vecmamma. Piemēram, „Tec, saulīte, drīz pie Dieva”, „Krauklīts sēž ozolā”. Vecmamma vasarā gāja palīgā. Mums jau bija daudz darbu. Piemēram, zied bišu krēsliņi, tad tos jāsalasa tējai. Tad zied saules svece. Saules svece ir deviņvīru spēks. Tad vecmamma taisīja smēri tādu, ar ko govīm pupus smērēt. Salasa sīkos sauseķu ziedus, to samaisa ar saldu sviestu, noliek saulē lai stāv kādu laiciņu. Vecmamma jau zināja, cik ilgi jāstāv. Tad uzliek uz plīts riņķiem un izkausē, izkāš un noliek uz priekšnama loga. Tad jau zin, ja govīm pupi sasprēgājuši, tad ar saules svecēm smērē. Tāpat smērē, ja rokas sasprēgājušas, ja bija kāds pušums. Uz pušumiem lika vēl podu vasku, vectēvs taisīja. Viņš teica, ka tās ir vislabākās zāles. To uzsmērēja uz lupatu un uzlika virsū. Neatminu, ka tēvs dziedāja, bet muzikāls bija. Viņš jau pēc notīm spēlēja un šādas tādas dziesmas mums mācīja. Neatminu, kad tā būtu īsti dziedājis. Tad viņš mācīja mums dziedāt. Piemēram, „Skaistas rozes redzēja puisēns dārza malā.” 1899.-1900. gadā bija tas moru-angļu karš Āfrikā un mums nāca žurnāls „Austrums”, tur bija kaut kas par to karu. Tur bija Moru tautas himna ar notīm, tad tēvs mums to iemācīja. Es vēl tagad viņu zinu, kādreiz padziedu. „Vai zināma jums droša cilts, kur katrs gatavs mirt, Kā sagaidīju Jauno gadu, to varu pastāstīt. Visi bija kopā, kalpi un vaļinieki ar bērniem, tāpat paēd vakariņas. Parasti jau kalps ēd pie saimnieka galda, bet ģimene ēd atsevišķi, vaļinieki jau visi ēd atsevišķi, paši savu. Bet Jāņos, Jaunajā gadā, Ziemassvētku vakarā tad visi sēd pie saimnieku galda. Lielie un mazie, vecie un jaunie. Visi pie saimniekgalda paēd, tad katrs aiziet uz savu istabu, šis tas, apģērbjas, pēc tām vakariņām jau nomazgā traukus, nokrāmē galdu, tad visi sanāk. Tad stāsta visādus jokus, gan anekdotes, joku izdarības. Piemēram, tā: „Jūs nevarat izciest, ja palien zem galda un trīs reizes sit.” Kas to joku zin, tas jau smējas, bet gadās tādi, kas to joku nezin. Tas nu saka: „Kā es nevarēšu izciest?” Galvenokārt, jau bērni. Palien zem galda, uzsit vienu reizi, tad runā atkal par citu, tas gaida. „Kad tad nu sitīs?” „Pagaidi!” Runā un runā, tad uzsit to otro reizi. „Trešo reizi tā kā vajadzētu.” „Es šovakar nesitīs, es citrīt uzsitīšu.” Tātad to nevarēja izciest. Atkal, bija, piemēram, mums bija liels veļas rullis. Paņem rulli, noliek uz grīdas, iedod silkšu adatu, tā tāda liela ar lielu aci, ar to zirglietas taisa. Tajā adatā jāiever šņorīte, jāsēž uz tā bomja tā, kad kājas sakrustotas virs tā bomja. Rokas jau aizņemtas ar to, tas bomis jau kustās, tad vienkārša lieta smiešanās. Bija pareģošana. Notupjas uz grīdas, paņem kādu apavu un met. Ja uz durvju pusi, tad vairs nebūs, ja uz iekšu, tad būs. Tad atkal zem šķīvjiem bija maize, gredzens, naudiņa. To visu tā salika un tad vilka, kas nu kuram tiek. Meita, ja uzņem gredzenu, tad kāzas, ja maizi, tad būs labs gads. Tad vajag iet klausīties kā zirgi runā, tikai neviens to nebija vēl dzirdējis. Spogulī meitas skatījās. Biezputru vārīja, laimes lēja. Tad gāja rotaļas. Ļoti jautrs bija Francis, kad viņš dusmīgs rādīsies, kad jautrs. Tas bija tā, viens paņem slotas kātu rokā, viņš iet un dzied, kam piesit, tam jānāk tūlīt līdzi. Kas neceļas augšā, to baksta ar slotas kātu tik ilgi, kamēr nāk. Tad visi iet rindā pakaļ, baksta nākošo. Tas bija ļoti jautri. Tad bija mēmā biezputra. Tur bija viena karote miltu, viena karote sāls, viena karote ūdens. Tā ir vakarā jāizēd, ne vārda nevar runāt un jāiet gulēt. Kas naktī nāk dot dzert tas, būs tas nākošais. To jau vīri un sievas nedarīja, tikai meitas un puiši. Tā bija līdz divpadsmitiem, tad atkal kā kurš šā vai tā. Tad vēlēja daudz laimes Jaunā gadā, tad izgāja vēl ārā, tur vēl uzsauca urā. Šaušana tā mums nebija, neviena bise nebija mājās. Tad skatās, kā kaimiņiem. Eglīti nededzināja, to tikai Ziemassvētkos. Tikai to pirmo vakaru. Uz Jauno gadu jau ciemiņi ar atnāca. Citreiz atbrauc kādi tālākie ciemiņi, bet tas tā reti bija. Vairāk jau tikai visi mājinieki. Pirmā skola man bija Vandzenē, es gāju no astoņi gadi Kumeles skolā. Bija ne klases, bet nodaļas. Tur bija viens skolotājs un četras nodaļas. Tur bija apmēram simts bērnu. Tad jūs varat iedomāties, kā tur varēja būt. Bet mums bija ļoti labs skolotājs un viņš tika ar visu galā. Vēl tagad atceros, ko bija stāstījis ticības mācībā un ģeogrāfijā, kā mācīja krievu valodu. Tad viņš teica vienreiz tā: „Tagad jums būs jārunā tikai krievu valodā. Ir pienācis rīkojums, ka skolās ir jārunā tikai krievu valodā.” Tad runājam krievu valodā. Ja kaut ko nezinājām, tad gājām skolotājam prasīt. Viņš jau tā neprasīja, lai runājam krievu valodā, tik teica, ka tā ir, tad mēs centāmies. Tas jau sākumā bija kā spēle. Tās skaitījās trīsklasīgas skolas. Pirmā klasē bija krievu valoda katru dienu, rēķināšana krievu valodā, ticības mācība gan ne. Dziedājām daudz krievu tautas dziesmas. Otrā klasē bija jāmācās no galvas Krilova pasakas. Latviešu valodā bija rakstīšana un lasīšana. No vienas puses pārbaudīja mācītāji un no otras krievu inspektori brauca pārbaudīt. Mācītājs jau katru gadu turēja ciemā katrā mājā pātarus. Viņš atbrauca, pārklaušināja bērnus. Bērni ir jāiemāca līdz desmit gadiem grāmatu lasīt, rakstīt, pātari, baušļi. Arī baznīcas dziesmas. Tiem mazajiem tā ne, bet lielajiem, kuri jau deviņi gadi veci. Pie tā mācītāja uz tiem pātariem var iet cik veci grib. Desmit gadus vecam jau jāiet skolā un tas viss tekoši jālasa, jāraksta, jādzied, jāzin baušļi. Ja to nezin, tad ir liels kauns. Es jau sāku iet no astoņi gadi, es jau biju to visu iemācījusies. Tad bija vasaras skolas pāris mēneši. Tad trīs gadi jāiet tai skolā. Man iznāca tā, ka gāju četras nodaļas. Vienu gadu bija tā, ka skola bija slēgta uz ilgu laiku, jo bija masalas. Es arī gulēju. Skola bija no 15. oktobra līdz 15. aprīlim. Neskaitot visas ķeizardienas, un tā. 1905. gadā skolotāju arestēja, tad ar kādu mēnesi nebija. Tad es sāku iet Talsos Cirķena tirdzniecības skolā.. Te jau skolā vajadzēja zināt vācu valodu. Te bērni jau bija mācījušies tādā pirmmācības skolā, kur vācu valoda jau tiek mācīta. Es neko nezināju no vācu valodas. Tad mani nodeva pie tās kundzes, lai man māca vācu valodu, lai runā ar mani. To jau viņa nepildīja. Pēc tam es mācījos Rīgā.
Intervija ierakstīta 4.10.1993., Talsos
|
 |
|