 |
|
       |
Mans mūžs ir bijis raibs kā dzeņa vēders. Dzīvojām Vaidē, "Žonaku" mājās. Mēs bijām trīs brāļi un trīs māsas. Bet vecākā māsa bij Somijā. Somi tos lībiešu bērnus, kas labi mācījās, paņēma skolot par velti. 30. gadā mana vecākā māsa Berta Bertholda, mana māsīca (Grizelda Kristiņa, kas tagad ir Kanādā) un Antons Bertholds aizbrauca uz Somiju. Un mana māsa bija tur septiņus gadus. Viņa neredzēja ne, ka tētis nomira, neko. Es paliku tā vecākā – man bija 12 gadi. 30. gads bij’ briesmīgs. Tajā gadā nomira mana mamma. Aklās zarnas plīsums bij’. Mums jau tajā laikā nebij’ ārstu, ko var izsaukt, tad galvenie ārsti bij’ tajā Ventspilī. Visa raža bij’ novākta līdz Mazmāras dienai, kas skaitījās 22. vai 23. septembris. Un septembra beigās mamma jau bij’ tāda sagurusi. Viņa bija pārstiepusies tos kartupeļus. Mēs, bērni, kādreiz gājām mammai palīgā stiept, bet nu mammai bij’ grūti. Viņa tāpat pa mājām, kādas pāris nedēļas pabija, nevarēja neko darīt. Mums tur kaimiņos bij’ viena žēlsirdīgā māsa no Ventspils slimnīcas. Un tā atnāk un saka: "Viņa ir pārstiepusies". Nu kā jau uz laukiem domā. Pamasē, pamasē. Un nu tik tālu bij’, ka nogulēja kādas 10 dienas mājā. Bet viņai aklā zarna bij’ plīsusi. Un viņas aizveda uz Ventspili, uz slimnīcu. Operāciju viņa izturēja, taču nomira 23. oktobrī. Zariņi viņu atveda mājā no Ventspils ar motorlaivu. Un tanī gadā zeme ļoti ātri sasala, kad viņas glabāja. Tēvs sūtīja telegrammu vecākai māsai uz Somiju: dikti gribēja, lai viņa atbrauc (viņai jau bija 15 gadu pilns: trīs gadi pa mani vecāka), bet viņa atbrauca tikai 37. gadā. Tēvs atradās slimnīcā Rīgā, kad mammai palika slikti. Viņš uz kruķiem bija. Visus tos gadus viņš tā ar štoku staigāja. Kādreiz jau ar’ bij’ modē tas štoks. Mēs, bērni, domājām – tā ir modes lieta, tēvs – saimnieks – ar štoku staigā. Bet izrādās, ka viņam sāka palikt tā kā gangrēnveidā. Un tad Stradiņš, kas toreiz bij’ viņa ķirurgs, kala nost šite kaulu. Viņš jau gandrīz gadu bij’ tur, slimnīcā Rīgā. Kad mamma nomira, ta’ tēvs atbrauca ar kruķiem tomēr mājā. Viņš bij’ mājās atkal kādu mēnesi, bet ta’ bij’ jābrauc atkal atpakaļ. Nu un mans tēvs bija tas "Žonaku" saimnieks. Tur tā kā agrāk pa istabām dzīvoja tie vaļinieki. Un tie visi bij’ tuvi mūsu radi. Tā pati Kļaviņmāte bij' manam tēvam māsa. Un tāpat govis bij’ kūtī, piecas vai sešas, divi zirgi bij’. Un visiem vajadzēja barību. Pļavas jau mums bij’ tālu no mājām – Dūmelē. Cik ta’ man gadu – 12 gadus veca meitene. Mazie neko nevarēja, tie jau bij’ bērni. Mazais bij’ pie krūtīm vēl mātei. Un tad Kļaviņai tie brāļi brauca palīgā, sevišķi vēl Paulīnei brālis Andrejs. Ar zirgiem braucām pēc to sienu. No sākuma tad viņš veda, iemācīja man to vezumu taisīt, stūros likt. Bet vēlāk jau es ar’ vedu. Nu visādi jau gāja. Apgāzās ceļā vezums, ka’ braucām mājā. Šis dusmīgs uz mani, ka es vainīgs. Bet mums bij’ tas zirdziņš tāds, ka viņš mūžīgi pa priekšu gribēja iet. Nu, viņš brauc ar otru zirgu, bet mans grib tikt priekšā. Un es nav to celmu ievērojis. Nu ko tāds skuķis, uz vezuma sēž, 12 gadi. Es vispār biju tāda maza, sīka augumā. Jāsaka tā: labība bija klētī, a maizītes ne. Tad atkal tie paši radi veda to labību samalt. Mums jau nebij’ tur, jūrmalā, dzirnavas. Bij’ jāved uz Pāci kult. Tad ar’ vēl bij’ mums mājā tād’ liels akmens - ar roku maļams. Knapi viņu pats kustināt var. Tad atkal tā Paulīnmāte, mana tante, mūs abas divas ar tās Paulīnes nokomandēja pie to lielo akmeni – tad divatā malām rupjus miežu miltus. Es nezin', vai tas ir lībiski vai latviski – tos sauca par „pļedām”. Izkurināja lielo maizes krāsni, vienkārši rūgušpienā iemaisīja tos miltus, un izsmērēja ar koka karoti uz pannu ar taukiem, un lika krāsnī cepties. Un ļoti garšīgi bij’. Sviestu uzlika. Tas jau nu netrūka – bij’, ko ēst. Bet grūtības bij’ tās, ka mājā nebij’ nekas. Es biju tā vecākā, 12 gadi. Un tēvs visu laiku bij’ slimnīcā, Rīgā. Un tā mēs ir dzīvojuši. Vaidē skolā tikai trīs klases beidzu. Tur jau ļoti labi gāja. Mums bij’ brīnišķīga skolotāja – Puķukalna Anna. Viņa bij’ baptiste, un vēlāk viņa apprecējās ar Bukstiņu. Viņa man mācīja harmoniju (līdzīga klavierēm bij’). Un viņa teica tā: "Elziņ, lai kā ir, tev ir laba galviņa, tev ir jāmācās, tev ir jāmācās." Nu ko tu mācīsies, ka tev nav neviens, kas dod! Un man krustmāte, mammas māsa, dzīvoja Rīgā. Viņai pašai bij’ četri bērni, bet viņa teica tā: "Elza labi mācījās, un skolotāja raud, ka Elza nevar vairāk iet skolā. Tikai tās trīs klases ir pabeigtas, un lai nāk Rīgā skolā." Un ko nāks Rīgā skolā, viņai pašai četri bērni! Un tas vīrs viņai bij’ Baltijas vācietis, bet kaut kā tur viņiem neklapēja kopā, un beigās tas vīrs aizgāja. Un es satiku tur no mūsu ciema brālēna sievas māsu, kas dzīvo Rīgā, un tā saka: "Elziņ, tu tāds ziķer’s bij’" viņa saka, "Vai tev nevajadzētu meklēt tirdzniecības veikalā kādu mācekļa vietu? Nu būs jāpatīra kaut kas, bet tev būs amats." Nu kas man – es atbraucu. Ar tādām kurpītēm, kas tagad sporta kurpes skaitās es atbraucu Rīgā, gumij’ zole, drēb’ virsiņ, un ar adīt' jaciņ'. Man bij’ trīspadsmit gadu. Tagad tā, mani paņēma mana krustmāte. Jaunākās māsas paņēma atkal mammai māsa pie sevīm. Mazo brālīti, kas toreiz bij’ pie krūts, paņēma šitā Kļaviņmāte. Un to vidējo brāli, to paņēma onkuls Pitragā. Jā, un visiem bērniem bij’ jāiet skolā. Vecākais brālis nerunāja, viņš bij’ tā kā kurlmēms. Un to tā Dundagas pagastvalde paņēma uz Jelgavu: tur bij’ kaut kādas slimnīcas vai kaut kas tāds. Es nezin'. Gintermuiža skaitās. Tēvs atbrauca 31. gadā mājā no slimnīcas. Tante Jelgavā palikās slima, un jaunāko māsu tēvs izsauca atpakaļ. Tā ir trīs gadi pa mani jaunāka: viņai divpadsmit gad’. Un tas skuķis tā aizgāja pa ganu Dūmelē to vasaru. Nu un tagad es dabūju vēl aizbraukt uz māju. Un ta’ 34. gadā es pasi dabūju, un tad arī es atbraucu uz Rīgu: tur, kur es jau bij’ kāds pusgads mācījusies. Lubānas ielā bij’ tāds Jansona pārtikas veikals. Nu, ko ta’ viņi maksāja 15 latu pa mēnesi. Ēst jau gan iedeva. Bet krustmāte dzīvoja Iļģuciemā un es nevaru izbraukt. Un tad mana šefene sarunāja gultasvietu. Tur jau bij’ interesanti vispār. Tādi poļi nāca ar grāmatiņām pirkties. Un, ko viņi pirka, to vajadzēja ierakstīt katram grāmatā. Un, kad viņiem bij’ tā algas diena, atnāca tai veikalniecei samaksāt. Tai Jansonietei tādi bij’ kādi desmit. Tādā ziņā es biju ziķeris jau no skolas laikiem. Viņa man dikti uzticējās: pat pie kases laida klāt. Bij’ jāaptīra viss veikals un vis kas. Es tagad nostrādāju pie tiem Jansoniem, un visi man saka tā – tu tagad māki brīvi tirgoties, taču vari dabūt vietu, kur maksā 30 latu. Ņem un uzsaki. Bet kaut kā man sirds neatļauj, jo viņa mani tiešām turēja tā kā savu cilvēku. Jo sevišķi tā viņas mamma, tā vecā Jansone. No vīra viņa bij’ šķīrusies, un ta’ viņai bij’ tāds draugs. Viņš bij’ latvietis, bet sauca: "Elzahēn, Elzahēn..." Viņš atnāca, ka’ bij’ algas diena un deva man šokolādi un teica: „Tikai esat godīgi, tikai esat godīgi.” Un 35. gadā nu jau es biju Rīgu, to Maskavas rajonu riņķī un apkārt un es jau zināju, jo man tā gultas vieta bij’ Livonijā. Lai taupītu naudu, no Jāņavārtiem skrēju kājām uz turieni. Meitenei gribējās zīda zeķes dabūt! Atbrauca Vitap, manam tēvam brālēns. Tas ienāk tai veikalā iekšā – viņš esot bijis pie tēva. Un tēvs esot ar asarām acīs viņu lūdzis, ka tik tas skuķis tai lielā Rīgā nepazūd. Un viņu lūdzis, lai viņš aizietu un nepaskatītu, jo es esot rakstījusi, ka mani laižot jau pie kases un ka neienāk meitēnam kas prātā un nepaņem no kases naudu. Un nu šis ar’ mani ņem un noglāsta, un saka: "Mīļo Elziņ, godu nekad dzīvē nevar nopirkt. Nekad nevar nopirkt. Viņi tev uzticas, un, ja tev vajag kādreiz naudiņu un tev gribās kaut ko nopirkt, tu palūdz viņiem. Un ja viņa tev nedod, tu ar nedrīksti dusmoties, tev ir jānopelna. Es ceru, ka tu manus baušļus paturēsi prātā. To tavs tēvs grib un to es grib’. Jo mūsu rados, Bertholdi, neviens nav bijis, kas otram kaut ko paņem, bet otram kaut ko dod." Un tad es ar sāku domāt, un sāku atcerēties, kā tas bij. Kādreiz mūsu mājā gulēja čigāni, žīdi, nu visi gulēja rindā. Agrāk bij’ tie paunu žīdi, kas staigāja riņķī un nāca naktsmājas prasīt. Viņi iedeva mums lakatiņu vai ko, un mēs viņiem pārgulēt un ēst. Mans tēvs teica: "Katram jāsniedz i' roka." Nu un visādi i' bijis. Un vienreiz, es atceros, pat bij’ tāds gadījums: tēvs bij’ slimnīcā vēl, mājās tikai mēs bērni. Tas bij’ tanī gadā, kad māte mira. Tumšs jau bij’. Klapē aiz durvīm liels vīrs. Man tā balss tāda skaļa, es prasu: "Kas tur ir?" "Vai saimnieks nav mājā?" "Nav mājā." "Vai var pārgulēt?" Es teicu: "Nevar pārgulēt, te jau guļ. Jau kādi divi jau ir pie mums." Viņš esot Melngailis, mūsu folklorists. Es toreiz vēl neko nezināju un teicu: "Tādi Melngaiļi jau ir daudz." "Nē, nē, meitiņ, laid mani iekšā, es gribu parunāties par lībiešiem." Nu jā, ka šitā. Viņam ir teikts - citur mājas nedabūs, lai iet "Žonakos". Un es viņam saku tā: "Zinat ko, bet ko lai es jums dodu ēst? Man nekā nav. Govs mums ir ciet. Palikusi drusku tikai kartupeļu biezputra ar melleņu zapti." Un tas Melngailis tagad noglāsta mani un saka: "Meitiņ mīļā, es neesmu ēdis, bet es būšu par to pašu laimīgs." Un no rīta tagad man kauns. Tie miežu milti bij’, un samala un izcepa viņam. Un viņš teica tā: "Lai Dievs tev stāv klāt visu mūžu." Un vēl šodien Dievu es piesaucu no rīta un vakarā. Un tiešām, Dievs ir mani sargājis. 35. gadā, kad es jau biju Rīgā, nomira mans tēvs. 18. novembrī tā mana māsīca Grizelda, kas jau 10 gadi par mani vecāka, rādīs man Rīgu. Viņa jau bij’ Rīgā no Somijas atpakaļ jau kādus četrus gadus un viņa to Rīgu zināja. Un nu 18. novembrī valsts svētki, nu viņa man parādīs Rīgas Daugavmalu, visu uguņošanu. Nu un nostaigājam, un viņa man līdz’ pie mājām ar tramvaju atbrauc, jo bija jau vēls. Es atnāku mājā, un tā mana saimniece, kura gultasvietu man deva, nodod telegrammu – tēvs miris. Tanī pašā 18. novembrī. Ko man tagad darīt! Es no rīta aiziet uz darbu, rādu to telegrammu. Tā Jansoniete teic: "Nu, kad tev jābrauc – jābrauc". Bet es teicu: "Bet mēnesis vēl nav pagājis, varbūt jūs man iedotu pa tām dienām, jo man nav ceļanauda uz mājām." Un viņa man iedod visus to 15 un saka: "Meitiņ, ta’ nāc atpakaļ." Es biju tur nedēļu. Ta’ nu mēs visi tikām izdalīti, tā riktīgi izdalīti. Es paņēmu to jaunāko māsu sev līdzi. Domāju tā – vai ta’ neļaus mums tā poliete vienā gultiņā gulēt. Nu, ne gultiņa, bet šaura, tieva kušete. Biju jau to Rīgu pa to gadiņu jau vairāk iepazinusi. Gan jau kaut kur vajag pie traukiem mazgātājas. Gan jau viņa kaut ko atradīs. Un nu tagad es satieku vienu no tām Jansonietes kundēm. Viņa man teica tā: „Elziņ, jūs esat spējīga meitene, jums jāiet skolā un jāmeklē, kur vairāk maksā. Būs vēl citi labi cilvēki, bet kur vairāk maksā, jo no 15 latiem un ēdiena nevar." Tagad viņa sameklējusi man gandrīz turpat pie mājām, Maskavas ielā, ka ceptuvē Ehvaldam vajag pārdevēju, un uzzinājusi, ka viņš maksā 30 latus un paēst dod. Jā, un svētdienās divas stundas tik. Nu un tagad aiziet tur. Es nezin, kā tas bij’: vairāk kā mēnesi es bij’ nostrādājusi, a' viņš man nemaksā to 30 latu. Un tagad es saku: "Kad tad jūs man maksāsiet naudiņu?" Viņš saka: "Kad man būs, es samaksāšu. Man ir bankrots." Un tā es viņu vēl šodien nedabūju. Ehvalda ceptuves bankrotēja. Tagad es sāku pa avīzēm skriet. Nu jau zināju, kur "Jaunākās Ziņas " Rīgā ir, Kungu ielā. Dabū avīzi, un lasa sludinājumus. Inženieru ielā vajag pārdevēju. Aizeju. Tur vecs, sirms kungs: "Mākiet strādāt?" "Nu, māku." "Cik izglītība?" Es domāju, ko man teikt, bet tā kā sirdī viens saka – pamatskolas. Es meloju: "Pamatskolas." "Nu, ta’ jau rēķināt māk." Es saku: "Māku rēķināt." Šis man kaut ko tur liek izrēķināt. Nu labi. Ziķeris skuķis, no laukiem, nav vēl ar Rīgas puišiem samaitāts. Divas dienas nostrādāju, labi. Tagad trešā dienā es tur esmu un dzird’ – trauki šķīst, plīst. Tik traki kliedz viena sieviete, ka bail. Un es tagad ies skatīties no to veikala. Viņiem bij’ dzīvoklis turpat blakus Inženieru ielā. Mīļais Dievs, tā sieva met tos traukus tam manam šefam pa galvu! Es jau nemaz nezināju, ka tā ir viņam sieva. Un tik šausmīgi es tagad uztraucos un man bailes ir. Es nebiju nekad agrāk redzējusi, ka sieva ar vīru šitā lamājās un plēšās. Un tagad atnāk atkal mana māsīca un saka: "Ko tu tā noraudājusies?" Es saku: "Man šausmīgi bailes ir. Viņa solīja nodedzināt, nosist to veci, ka paņēmis tagad jaunu skuķi pa pārdevēju.” Un viņa prasa: "Un ko tad tas vīrs teica?" Es saku: "Tas vīrs tikai teica – tu, mauka, nav bijusi mājās četras dienas. Tu atnāk te trādirīdi taisīt!". Viņa saka – neej, nē. Un es neaizgāju tur atpakaļ. Eju atkal uz avīzi. Tagad avīzē sludinājums – Valdemāra ielā vaj’g pārdevēju pārtikas preču veikalā. Tagad aiziet, tur zin’ – Rusteiks, tas tagad tam kinorežisoram tēvs un māte. Jāsaka, tas vecais jau vienkāršs un prasts bij’, un ar ratiņiem pats gādāja preces, ko no laukiem pieņēma. Es pasaku – man vecāku nav. "Tev kur dzīvot ir?" Es saku: "Pagaidām gultas vieta" "To taču nevar izbraukt." Tagad šis saka tā: "Mums ir otrs veikals Kronvalda bulvārī 10. Tur jau divas meitenes dzīvo, un tur ir liela istaba blakus veikalam, un tev iznāks ar gultas vieta. Un par to nebūs jāmaksā, un paēdusi arī būsi, un 30 latu.” Es nometu krustu priekšā un es domāju – Dievs man ir palīdzējis. Nu no prieka, ka tagad ir pieņemts, skrienu pie savas jaunākās māsiņas. Man jaunākā māsa dabūja vietu Antonijas ielā ēdnīcā traukus mazgāt. Un viņa saka: "Tu redzi, es ar lūdzu Dieviņu." Viņa bij’ klāt, kad tēvs mira, un tēvs ir teicis: "Esiet tikai godīgi un Dievu neatstājiet, ticiet Dievam". Un viņa saka: "Un es ar lūdzu katru vakaru Dievu. Tu redzi, mēs tiksim uz priekšu". Tagad es nodzīvoju tur pie tā Rusteik’, un tur man labi gāja. Mēs tur bijām ļoti daudz tajā Kronvald’ bulvārī – deviņi pārdevēji, kasieris Žanītis un vēl divi izsūtāmie. Jā, pienesa arī uz māju – ar telefonu piezvanīj’, vadītājs pieņem, un jānes uz māju. Tanī rajonā, Kronvalda bulvārī, Elizabetes ielā, bij’ Baltijas vācieši un krievu inteliģence, kas bij’ šite Latvijā. Un katru reizi viņi iedeva pa piecdesmit santīmiem. Un, ja bij’ Ziemassvētki vai Lieldienas, es katru reizi esmu dabūjusi no viņiem. Vai no šefa kleitu. Visu 36. gadu es pie to Rusteik’ strādāju. 37. gadā atbrauc mana māsa no Somijas. Tā i' diplomēta māsa tagad izmācījusies. Bet Sarkanā Krustā neatzīst Somijas izglītību. Viņa aizgāja Sarkanā Krustā papildināties, bet provincē viņai deva, Rīgā ne. Nu, viņa reģistrējās un to mēnesi aizgāja. Pirmā mēnesī viņai bij’ iedota līdz kabatnauda no tiem somiem, drēbes, apavi, viss viņai bij’ no Somijas līdz, tā kā nebij’ jābēdā. Mēs, tās divas māsas, tādi vienkārši esam. Bet tā vecākā māsa bij’ dikti lepna. Viņa saka: "Nē, tev jāiet skolā. Ņem tu uzsaki. Vai tad tu nevari kādā kafejnīcā vai konditorejā iet iekšā? Pa siļķu mucām ņemās." Un es no to Rusteik’ aizgāju. Bet, ja es eju prom, man to dzīvokli jāatstāj, jo tas ir tikai pārdevējām, kas tur pie viņa strādā. Pat Miķelītis, tas Rusteika dēls, mani apķēra un teica tā: "Elziņ, vai tad jums te tik slikti ir? Mana mamma taču jūs ļoti iemīlējusi." Bet man bij’ tā – ko lika, to darīju. Citi runāja: "Tas nav man jādara." Es tā neteicu. Man nepatika, bet es sakodu zobus un es darīju. Nu un tā gāja. Māsa aizgāja uz Dobeli strādāt kā nodaļas māsa un arī kā operācijas māsa. Viņai tur bij’ ļoti labi – maksāja 165 latus mēnesī. Tanī reizē ļoti liela alga. Un viņa mums ļoti palīdzēja – man nopirka mēteli, jaunākai māsai arī mētelīti. Grīnbergs Baltijas vācietis bij’ un viņam vaj’g pārdevējas konditorejā Strēlnieku ielā. Tagad es pie to Grīnberg iepazinos ar skaistu puisi. Nu, jau bijām samīlējušies. Bet viņš aizgāja Latvijas armijā, un es paliku stāvoklī. Vecākā māsa teica, ka man jātaisa cauri. Bet tā kā es to puisi šausmīgi mīlēju un pirmais puisis bij’, es cauri netaisīj'. Un, kad man piedzima tas bērns, tā pirmo roku man sniedza vecākā māsa. Viņa jau bij’ caur Sarkano Krustu nokārtojusi, ka bērnu ievietos zīdaiņu namā. Un viņa maksās 12 latus, un pirmos trīs mēnešus es katru dienu brauks uz zīdaiņu namu ar savu pienu. Pumpīts, viss tiek atnests, man ir krūts, ko pumpēt un to bērnu barot. Un tā es nobraucu. Ta’ jau Arvīds vēl bija tai Latvijas armijā. Pirmām kārtām – mēs ar viņu būtu sareģistrējušies, bet viņa māte bij’ pret mūsu laulībām, ka viņš precēs nabagu meiteni, kam it nekas nav. Viņa mātei bij’ tur kaimiņos kaut kāda dzirnava, Daugavas malā, kur bij’ kaut kāda Skaidrīte, un vaj’g precēties ar tās. Bet mums, jauniem, bij’ mīlestība. Tagad viņš bij’ Latvijas armijā. Ienāca krievi 40. gadā iekšā. Visu Latvijas 5. Cēsu kājnieku pulku Kurzemē aizveda. Un no to Kurzemi sarakstījās un viņš teica: "Es jau esmu mammai drēbes pieprasījis. Un, lai nu viņa ir pretim, bet gan jau mēs kaut kā sāksim to dzīvi." Ta viņš 40. gadā atskrēja, tas bij’ pirms Ziemassvētkiem vai pēc tam, zīdaiņu namā arī zēnu apskatīja. Abi divi raudājām, un viņš aizbrauca uz savu pulku. Viņš tagad tiks mājās, krievi demobilizēs, laidīs latviešus mājās. Lai es gaidu nākošo vēstuli. Ja netiks pēdējās dienas decembrī 40. gadā, tad 41. tiks mājā. Un viņu apcietināja 41. gadā janvārī. Un tā es viņu vairāk nesatiku. Viņu ņēma un nošāva.
Intervija ierakstīta 1995.05.10., Rīgā
|
 |
|