Elza Mansurova, NMV 221

Elza Mansurova dzimusi 1918. gadā Vaidē, „Žonaku” mājās lībiešu Bertholdu ģimenē. Vecākiem bija 6 bērni. Kad Elzai bija 12 gadu, nomira māte, un 5 gadus vēlāk arī tēvs. Bērnībā skolā gājusi trīs ziemas. Pārcēlusies dzīvot Rīgā, kur strādājusi par pārdevēju, beigusi arī vakara pamatskolu. 44. gadā kopā ar abām māsām un dēlu nokļūst Vācijā un Austrijā. Vēlāk ceļi dalījušies un Elza ar savu dēlu nonākusi Čehijā, no kuras 1945. gadā tika atvesta atpakaļ uz Latviju. Māsas nokļuva Amerikā. Latvijā strādājusi vairākās tirdzniecības vietās līdz 1973. gadam, kad aizgājusi pensijā.

1. stāsta fragments spilgti iezīmē dzīves ikdienu līdz Otrajam pasaules karam – apstākļus tēva mājās un agri uzsākto patstāvīgo dzīvi. Īpaša laikmeta liecība ir stāsts par mīlestību, kas parāda personīgās izvēles un vecāku varas konfrontāciju, jūtu dzīves spēku un vēsturisko notikumu traģisko sadursmi ar individuālajām dzīves trajektorijām.

2. fragments vēsta par sievietes, vientuļās mātes pieredzi, kad Elza neparedzēti 1944. gadā kopā ar abām māsām un dēlu nokļuva Vācijā un Austrijā, vēlāk Čehijā, no kuras 1945. gadā tika atvesta atpakaļ uz Latviju. Stāsts lieliski parāda bēgļu ikdienu, izdzīvošanas grūtības, dažādu cilvēku likteņus, sarežģītās etniskās attiecības pēckara Čehijā, kā arī iezīmē uzvarētāju visatļautību.