 |
|
       |
41. gadā, kad ienāca vācieši, es izņēmu savu puiku ārā no zīdaiņu nama. Un sametāmies kopā Ausekļa ielā ar kasiereni, kas pie Grīnbergiem strādāja. Ta’ jau tas bij’ nacionalizēts kā trešā maizes fabrika: nebij’ vairs Grīnbergs. Es tur palikos, tā kā es visilgāk biju tur strādājusi. Noliku eksāmenus kā vecākā pārdevēja. Arī mana jaunākā māsa atnāca strādāt pie Grīnberga, jo es biju vadītāja. Es tajā konditorejā 7 gadus nostrādāju. Bet es vēl nepieminēju, ka jau Latvijas laikā iesāku iet Kultūrveicināšanas ģimnāzijā Kalpaka bulvārī. Tur deviņas klases beidzu. Vācu laikā man vajadzēja beigt grāmatveža kursus un vēl gribēju to mašīnrakstīšanu, bet bērns ar’ bij’ mājā un tas prasīja savu. Un tagad 44. gadā slēdza mums to Grīnberga veikalu Strēlnieku ielā. To pārņēma Vissavienības tirdzniecības savienība. Un Dievs zin’, kur tas Grīnbergs palika, vai viņu nošāva vai kaut kā aizsūtīja uz Sibīriju... Tagad pie manis Ausekļa ielā atnāca Arvīda māte. Un tam puikam bija jau trešais gads. Un es teicu tā: "Tā jau ir", es saku, "Mamm, pateicoties jums viņam nav tēva vārds. Viņš ir manā vārdā." Un šī man uzreiz tā pagriež galvu un saka: "Elziņ, variet man piedot?" Es saku: "Ko ta’ nu vairs ko piedot. Izlietu ūdeni neviens nevar sasmelt." Tagad vācu laikā, tas jūlijā bij’, atskrien vienu vakaru vecākā māsa. Tā saka tā: "Tu zin’ ko, krievs pārrāva fronti. Krievs i’ Dobelē. Kas zin’, kas tagad mums būs. Es uz Dobeli atpakaļ vairs neiet." Nu šim tur tāds koferīt’s, cik tās drēbes viņa ir paņēmusi. Visa iedzīve viņai ir Dobelē. "Man viss ir tur, bet man jāpiesakās Sarkanā Krustā." Aizgāja otrā dienā uz Sarkano Krustu. Divas izejas – vai nu viņu nosūtīs uz fronti vai viņai jābrauc uz Vāciju. Tagad vakarā nu mēs visas trīs esam kopā un domājam, ko darīs. Labāk taču uz Vāciju braukt. Tagad viņa dabon visi papīri uz rok’, kuģis "Monte Roza" – jābrauc i’ prom. Viņa man saka tā: "Tu gribi, lai tavu galvu ar’ noņem, ka tu paliksies pie komunistiem? Padomā par bērnu, braucam visi kopā! Kas mūs sagaida, tas sagaida. Ja ne citādi, maizi es nopelnīšu." Nu un viņai vispār bij’ ļoti apdāvināta. Te jau skolā mēs tik vācu valodu mācījāmies, bet viņa jau pa to gadu arī krievu valodu. Un skolā bij’ mācīts vācu valoda, un pa tiem vācu gadiem, nu es jums saku - vāciets, kas vāciets ar tiem visiem manierēm! Mēs aiziet viņu pavadīt, bet drēbes mums paliek dzīvoklī mēs vēl netaisāmies braukt. Un bij’ tā, ka taisni uz to mūsu kuģi bijušais prezidents Kviesis nomira. Tas bij’ drausmīgs skats. Es vēl šodien domāju un man ar sāp sirds. Daugavmalā bija vācu armija tikai. Lielais kuģis stāvēja Bolderājā, nevarēja Daugavā ienākt, un uz maziem kuģiem mūs tur veda. Mēs bijām apmēram divi metri nost. Es viņu kā meitene jau skolā zināju, ka valsts prezidents ir Kviesis, Tur ar’ bij’ viņam tie dēli un sieva. Un es teicu: "Kas tas ir pa vecīti, paskat, viņam asaras rit?!" Un viņš salika rokas šitā un teica: "Dievs, svētī mūsu tēvu zemi," un sāk vilkt „Dievs, svētī Latviju”. Un viņš raud un saļimst zemē un nu viss. Tas kuģis jau i' pilns, bet tagad to Kviesi noņēma no tā un visa viņa ģimene nokāpa no to kuģa. Mūs aizveda uz to Bolderāju. Visi tikām uzdzīti uz to kuģi tā, kā stāvam. Man nav vairāk kā tas, kas mugurā. Un nebija iespējas pamukt nost. Un ar’ bailes, jo tomēr turējās kopā pie tās māsas. "Monte Roza" Bolderājā tas bija milzu kuģis – tur taču kādi 3000 pasažieru mēs bijām. Vācijā mūs visus ielika Gotenhāfenā (Polijas pilsēta Gdiņa, kas no 1939. līdz 1945. gadam atradās Vācijas sastāvā un tika saukta par Gotenhāfenu) lāģerī. Un to es dzīvē, jāsaka, nevaru aizmirst. Šitās teltenes un viss, kas tur gan nebij’! Tur bij’ latvieši, tur bij’ holandieši, tur bij’ poļi, tur bij’ grieķi, tur bij’ spāņi un visi. Bet mums nav papīru. Vecākai māsai ir papīri no Sarkanā Krusta, un tai uzreiz pasaka: "Jums tūlīt rītā ir jābrauc uz Austriju. Vīnē, Henglverkā Jums ir darbs." Tagad tā vecākā māsa saka: "Es māku labi vāciski, aizies tur, pie to komandant', kaut jel mēs visi kopā aizbrauktu uz to Austriju." Es nezinu, kā viņa to panāca. Smuka ar’ viņa bij’, no mums vissmukākā, un prata to valodu. Un viņa laikam to veco vācu virsnieku bija pierunājusi. Viņa saka, ka mēs esam no Latvijas. Un ta’ bij’ izstāstījusi visu, kā bij’ uz tā kuģa uzdzīti, un ka mums nav nekas, bet, ka tomēr mēs gribam visi kopā turēties. Tas ir zināms pēc tiem papīriem, ka viņai ir darbs. Un mūs izlaida. Un, ziniet, atkal likten’s sagadījās. Vīnē bij’ jau latviete. Latvijas laikā, kad pie Grīnberga strādāju, mums bij’ piecas filiāles. Galvenais bij’ Dzirnavu ielā, kas bij’ ceptuve, Krišjāņ' Baron' ielā bij’ veikals, un blakus bij’ Gēgingera veikals, un tur strādāja tāda Eleonora. Es jau pati biju vadītāja, un mēs labi satikāmies. Ja kādreiz gribējās šokolādīti, tad aizgāju pie viņas, bet, ja viņai gribējās kūkas, viņa ienāca blakus durvīs. Un viņa saka: "Zin’ ko, es esmu salaulājusies ar vienu vācieti, bet viņš frontē krita, taču viņam ir brīnišķīga māte Vīnē." Un tagad viņa Vīnē saka tā: "Es strādāju Vīnes gāzverkā, izdalām pusdienas tiem strādājošiem. Paši esam paēduši, bet trauki jānomazgā un telpas jāuzkopj ir pašiem. Bet priekšnieks izteicās, ka vēl vienu vajadzētu. Nu kaut kādu auslender (ārzemnieku - no vācu val.). Jānāk vien tev ir, paēdusi tu būsi, un gan jau mēs kaut ko atradīsim." Un viņai tā vīra māte tai Austrijā aiziet un pasaka, ka mēs bēgam no komunisma. Tur jau vāciešiem bij’ tie kāškrusti. Jā, viņ' saka, dzīvokļi ir tur, kur tikai veci cilvēki dzīvo, jāpieņem ir. Iedod man vienu istabu – tiku tur vācu ģimenē kopā ar puiku un jaunāko māsu. Vecākā māsa aiziet uz Henklverkā strādāt par sanitāru, viņai labi maksā. Un tā mēs dzīvojam Vīnē. Tā vāciete, pie kuras dzīvojam, tagad izstāsta savu likteni un izraudājās. Viņai viens dēls, Kaufmanis, Baltijā frontē kritis. Tas vīrs viņai, kā saka, bij’ tāds jocīgs: viņš maz runāja. Es vienu vakaru atnāku mājā no darba, diezgan pavēls. Ar puiku tagad iet pastaigāties, mēs aptaisam līkumu ap Vīnes operu, un turpat kafejnīcā, tanī pašā mājā, paēdam vakariņas, un iet mājās. Un saimniece raud. Es saku: "Kāpēc raud?" Viņa saka: "Kāpēc Dievs, liktenis ir tik nežēlīgs? Otrs dēls ir kritis frontē." Un man jau vienmēr tas suņa deguns ir bijis, un tagad naktī es jūtu, ka gāze kaut kā smird. Es tagad no sava istaba iet ārā un pieklapē pie istabas, kur saimniece guļ. Es saku: "Gnädige Frau," (kā saka viņiem – „cienītā kundze”). Kaut kur dikti ožās gāze.” Un viņa rau’ uzreiz durvis vaļā. Krēsls nolikts, un vīrs attaisījis to gāzi vaļā, ka’ dabūjis to ziņu, ka tas otrs dēls ar kritis. Un tas noindējās. Tik šausmīgi. Tagad karš beidzās, un Vīnē tai gāzverkā vairāk darba nav. Bet ARG elektrofabrikā varot dikti labi nopelnīt, uz autodetaļām štancēt. Bet es saku: "Es nekad fabrikā nav strādājis", taču tur nebij’ strādnieku. Sievieši vien tur bij’, neviena vīrieša: visi vīrieši uz fronti. Tas nu bij’ šausmīgi. Un man taisni menstruācijas dienā tas bij’ laikam pa smagu. Bet nu i' tā, ka netiek ne no vietas: šausmīga asiņošana. Un tagad man izsauca ātro palīdzību un ieliek slimnīcā. Tur saka tā: "Kā ta’ jūs tā pēc dzemdībām?" Es teicu: "Bet pēc dzemdībām man bij’ šuves, bet mani tikai brīdināja, ka no smagiem darbiem, lai es izvairos. Un tur fabrikā nebij’ strādnieki." Kara laiki. Un tajā slimnīcā bij’ viena čehiete, astoņpadsmit gadi. Viņa saka tā: "Ziniet ko, te vairs nav Austrija, te ir Zūdertija." Karš beidzās tai 8. maijā. Vācieši spridzināja augšā to Henklverku, kur mana māsa strādāja. Un tās bij’ pirmās Lieldienas, 1. aprīlis 45. gadā. Un norunāj' vakarā ar māsu, ka mēs braucam pie viņas. Un nakti krievi pārrauj Ungārijas pusē front', un ienāk iekšā Austrijā. Un tagad vāciet’s evakuē to savu, un paši to Henklverk' lidmašīnu fabriku uzspridzina gaisā. Māsa saka tā: "Mēs atkal kopā. Mēs atkal kopā". Un uzliek man un otrai māsai galvā baltu mici ar sarkanu krustu. Kad sāka amerikāņi bombardēt Vīni, Austrijā tur blakām. Tas bij’ šausmīgi, es to aprakstīt nevaru. Mēs, visas māsas, tagad esam vilcienā, un tas vilciens no Austriju bij’ ārā jau. Es tik zināju, ka tā vēl bij’ Vācija, bet tā bij’ Zūdertija jau, kas tagad ir Čehoslovākijā. Un tur tie amerikāņi bumbu iemet tai vienā vagonā. Un man dēls zaudē valod'. Viņam jau tagad seši gadiņi. Bet es saku, lai nu kā ar vācieši ir bijuši, nekāda labuma nav bijis, bet vācieši tomēr bij’ kulturāli, un cik tur bij’ organizēts viss, lai to varēs domāt. Tur bij’ tik daudz sabombardētie. Un it sevišķi tie, ko vāciešiem sauca par tām blicmēbelēm – sievietes armijā. Viens vagons bij’ pill', un tam trāpīja tā amerikāņu bumba. Un tas bij’ vidū. Mūsu vagons bij’ tālāk, un kamēr no vid' dabon to vagonu ārā. Un māsa ar saka, ka viņa nevar atstāt savu pienākumu. Jaunākā māsa ar’ ņemās ar asiņainām rokām ar’. Un ta’ puika nu kā muļķis: acis lielas, es jums saku, nevienu vārdu nerunā. Šoks viņam. Tūlīt ir ārsts klāt, un to man tūlīt pasaka: "Pāris dienas vaj’g mieru slimnīcā. Viņš runās." Un tagad ieliek tai slimnīcā. Un tur vāciete no organizācijas, laikam NS Frau (Nacionālsociālistu partijas sieviešu organizācija), man tikai saka: "Jūs neraudiet, bērns runās, viņam nekāda vaina nav. Tas ir vienkārši uz nervu pamata, no bailēm." Nu un tagad slimnīcā viss ir organizēts tik skaisti, bet tagad pēc trīs dienām – kur jūs iesiet? Svešā pilsētā Čehoslovākijā. Puika jau slimnīcā sāka runāt, un prasa: "Mammiņ, maizi!" Tās vācu markas man bišķit bij’ klāt. Ieiet veikalā – neprasa kartiņas tai Zūdertijā pa to maizi, bet tās markas. Viņa tagad iedod man to gabalu to maizi, un tas puika nenormāli, kā viņš koda viņu! Tagad mēs ar puiku runājām latviešu valod'. Un tāds maza auguma vīrietis pienāk – kā tagad saka – džinsi kājās. Bet es tiešām, Latvijā dzīvodama, nebiju redzējusi profesoru Vītolu, konservatorijā. Un tas vecis i' Vītols. Viņš dzird, ka mēs tagad raudam un abi divi runājam, un tas puika lauž to kukuli. Viņš apstājās un uzreiz saka "No kurienes jūs?" Es saku: "No Austrijas. Vilciens ir aizgājis, un mēs bijām slimnīcā. Un mūs izlaiž tagad ārā." Viņš esot no Drēzdenes, tā esot sabombardēta, bet daudzi ir izglābušies. Viņi esot bijuši bunkurā, pazaudējis savu sievu Anniju, un viņam pateikts, lai braucot uz Zūdertiju. Nu viņš ir atbraucis uz Zūdertiju. Es teicu: "Es nāku no slimnīcas, tur neviena latviete nebij’." Tagad tas Vītols saka man tā latviski: "Meiten, tikai dūšu nezaudē." Nu, es dikti tāda tieviņa biju vācu laikā, un tas augums ar tikai 144. "Tur, augšā, viens ir, kas mūs visus vad’, no likten' mēs nevaram izbēgt." Viņš nesaka – Dievs, bet gan „tur augšā viens”. Un līdz vakaram mēs turpat sēžam Elbas malā. Vītols atnāk ar ķieģeļiem, viņš tos ir dabūjis no krievu zaldātiem Elbas malā. Tur nācis pāri i', un krieviem viņš izlūdzies. Viņš jau pilnīgi pārvaldīja krievu valodu, viņam jau bij’ viegli. Un šie viņam četri, klēpī nesa. Un viņš saka: "Bet kur ta’ nakt' liks?" Viņš teica, ka viņam ir apsolīts viena viesnīca, kas esot brīva. It kā vācieši esot bijuši tai viesnīcā, bet čehi nāk ņemt savu viesnīcu atpakaļ. Pēc kādām stundām ēdam to pašu sauso ķieģelīti. Bet nav tā, ka mēs divi vien būtu. Ierauga, ka tā maizīte, un nāk bērni. Tas Vītols ar’ dod. "Mums un jums pietiks ar vienu?" Es teicu: "Pietiks, pietiks." Viņš saka: "Gan jau rītu atkal tas kaut ko jau sagādās. Man ir jāatrod mana sieva." Tagad piekuļās man klāt vēl viena sieviete un lielāks skuķis. Viņa stādās priekšā – Krauja, no Rīgas. Meitene tā ap 14 gadi jau. Vēl mums ir tā rupjmaize. Tie ar’ nav ēduši. Viņi kaut kur uz Diseldorfu vai kur sākuši braukt, bet teikts, lai braucot uz Zūdertiju, ka tur ir mierīgāk. Bet mums tā Zūdertija tika bombardēta taisni tanī dienā, kad tas karš beidzās. Krievs bombardēja, ne vairs amerikāņi. Tagad pienāk nakts. Vītols izgādājis mums ir to viesnīcu. Bet nu jau mēs esam daudzi – Krauja ar savu meitu, es ar savu puiku, un vēl tāda Rozentāle. Tai ir pateikts, ka vīrs ir Zūdertijā, un viņa ar savu puiku brauca atkal no Vācijas Zūdertijā meklēt savu vīru. Un bij’ vēl viena sieviete no Liepājas – Zucjeviča. Bet tagad Vītols jau ir aizbraucis uz Prāgu un atbrauc atpakaļ, un mierina mūs, visas mātes ar bērniem. Visiem jābrauc uz Prāgu, bet vaj’g zeltlietas – vai gredzens, vai pulksten’s, vai kas cits. Pirmais, jāiet cauri krievu zonai, lai tiktu Prāgā. Tur arī ir amerikāņu, ir franču – visas trīs zonas. Bet pirmā, lai tu no stacijas tiktu, ir krievu zona. Un krieviem, ja iedod zeltu, tad tie aizmiedz acis un izlaiž ārā – ej, meklē pasaul’s malā savu laimi! Es teicu: "Bet man nav gredzena, jo mana laulība nebij’ Rīgā reģistrēta, man nav zeltlietas. Un man arī nav, ko ēst.” Tagad aizbraucam uz Prāgu. Vītols novelk laulības gredzenu – tiek prom. Zucjeviča, tā savu vīru satika tur, Elbas malā. Bet tai Rozentālei ar’ nebij’. Viņu bij’ krievi izvarojuši Elbas malā, viņai pat kleita saplēsta. Un mēs atbraucām ar tās Rozentāles atpakaļ uz savu viesnīcu, jo samaksāts bij’. Vītols jau bij’ samaksājis tai vācietei, lai tikai viņa mūs paturētu. Un tas šausmīgākais – naktī piebrauc smagā mašīna ar zaldātiem, un tagad visiem – ženščina vaj’g, ženščina vaj’g (sievietes vajag - ko krievu val.). Nu milzu durvis bij’ gan tai viesnicā, kā saka, riktīgi kaltas. Tā vāciete tagad saka, lai ejam zirgu stallī pie zirgiem. Un tad tāda drausmīga lūka ar tiem zirdziņiem – tādas pakāpes bij’, kur viņš nāca no tā pagraba augšā. Viņai bij’ slima māte, septiņdesmit vai astoņdesmit gadi veca, uz gultas, un tā palika. Viņi tomēr uzlauza tai viesnīcai durvis. Un tā māte bij’ beigta, ka’ no rīta mēs nācām ārā. Viņi bij’ aizbraukuši. Bij’ tur sazaguši, izdemolējuši to viesnīcu. Tas bij’ pirmais barbarisms, ko es redzēju, ko krievu armija strādāja. Mēs tanī pagrabā visas bijām un palikām neaizskartas. Izņemot, tā Rozentāle jau bij’ izvarota dienas laikā. Un nu sākas tā dzīve Čehoslovākijā. Mēs atpakaļ strādāt tagad tiek' tai štancētavā, AEG. Vēl viss tai vācu naudā gāja, kam vēl bij’, tur tiem sieviešiem viens otram. Mēs, latvieši, kas tur bijām palikušies, kādi četri, pieci ģimenes, dikti draudzīgi dalījās. Un tad tanī AEGā jau, jāsaka, es vairs neesmu tai štancētavā, bet tai tirdzniecībā, jo tur vaj’g, tādu bufeti atvērt. Un tur čehs viens, kas man teic’: "Kā ta’ jūs tā – pa barakām. Kas ta’ barakās pa dzīvošanu, un vēl jaunai sievietei ar bērnu." Es teicu: "Bet mēs jau esam tagad tai barakā trīs, četras jau šitādas – ar bērniem." Un mēs iet dzīvot pie tiem čehiem klāt. Man gadās pie čehietes, kas laikam pati bij’ ienākusi vācu dzīvoklī. Mums pret komunistiem nekad nav bijis tāds naids kā čehiem uz tiem vāciešiem. Nu drausmīgi. Un tagad katrai tautībai jānēsā savs karodziņš i' klāt. Bet mums ar Austriju ir sarkanbaltsarkans. Viņiem tikai tās proporcijas ir starpība. Mums ir šaurāks baltais, un viņiem ir vienāds. Ārprāts, ka’ es ar to parādījos tur – „Ņemec, ņemec.” (Vāciete, vāciete - no krievu val.) Uz ielu, nu ziniet, bailes bij’ pilnīgi. Un tagad mēs, kas tur esam, Krauja norauj nost sev, tā saka: "Velns, dabūtu kaut vai leišu karogu, lai nu uz mums nebūtu tikai ņemec.” Tu ieiet veikalā, un ja tu vāciski prasi, čehiski nemāki – ņerazumi. Ņerazumi un cauri tā lieta. Tagad es iet mājā un raud. Tagad tā jaunā čehiete, tā saka tā: "Visādi dulli jau ir. Mums ar’ ir, jums ir." Nu pareizi, vācieši ir darījuši viņas ģimenei pāri. Un viņa saka tā: "Katru vakaru jums ir desmit, piecpadsmit vārdi jāiemācās čehiski, un ejiet veikalā." Tagad pirmā vakarā jau – kas ir maize, kas ir sviests, kas ir ko. Viņa saka: "Un nekad jūs neaizmirstiet pateikt – Djenkuju vam! (Pateicos jums - no čehu val.). Un, ka’ iet prom, sakiet – uzredzēšanos – Naskledeno." Tie bij’ mani pirmie vārdi, ko es iemācījos. Bet tā pati pārdevēja, tā ar mainījās. Viņa saka: "Nu redziet, ka var iemācīties." Es teicu: "Bet, ja jūs esiet veikalnieks, tad jums jāpārdod ir tā prece, nevis jāgaida, kamēr to valodu iemācīsies." Un viņa labi prata vāciski, maita, izlikās tikai. 45. gads bija, un tā mēs tur nodzīvojām to ziemu. Un tagad februārī tā čehiete saka tā: "Jūs meklē trīs krievi, ar kubikiem. Atnāk mājā, interesējās, kur jūs strādā, kā dzīvo un tā." Un tanī pašā naktī man tie krievi: „Saņemiet, kas jums ir, mēs jūs vedam uz Latviju.” Es nebiju vienīgā. Tā Rozentāle apakšstāvā dzīvoja un bij’ izlekusi pa logu ārā ar savu puiku, par viņas es nezinu nekā. Un mans puika tagad apķer mani un raud: "Mammiņ, atkal mūs vedīs?" Es saku: "Nu mūs ved uz Latviju." Viņš saka: "Tad es tiks pie savas vecāsmammas govis ganīt." Es saku: "Nu cits jau nekas neatliks mums, kā govis ganīt".
Intervija ierakstīta 1995.05.10., Rīgā |
 |
|