 |
|
       |
Tā nakts, kad mēs atbraucām uz to Daugavpili, bija auksta. Arī stacijā – šausmīgi auksts, nekur ne kurināts, ne kas. Mēs tik gribam pasēdēt, a mamma tik saka: „Bērniņi, skraidiet! Skraidiet, skraidiet, jo nosalsiet!” Tēvs zināja, ka mēs atbrauksim, bet kurā laikā – to ne. Tāpēc viņš nezināja, ka mēs esam stacijā. Māte uzrunāja kādu vīru. Viņš, izrādās, pazina manu tēvu, aizgāja uz maiznīcu, piesita pie loga un teica: „ Andrej,” – manu tēvu sauca Andrejs, – „tava ģimene stacijā tevi gaida.” Tēvs tad aizgāja un paprasīja priekšniecībai, lai dod viņam zirgu. Atbrauca uz staciju, iesēdināja mūs tajās ragavās un aizveda uz to ceptuvi. A tēvs, kur strādāja, tur viņš arī dzīvoja. Jo tēvam, kad viņu demobilizēja, tikai krekls un bikses bija, un šinelis, vēl cepure bija. Vairāk nekā viņam nebija! Maiznīcā viņam aiz krāsns bija nāras iztaisītas, kur viņš un vēl viens strādnieks varēja gulēt. Vai, cik tur skaisti bija! Ak, cik tur labi! Silts! Smaržo maizīte! Un mēs tā kā savās mājās jau. Noģērbāmies ar māsiņu un skrienam. Toreiz trumuļi bija, nebija tējkannas. Tāds liels trumulis krāsnī iekšā stāvēja – karsto ūdeni vārīt. Tēvs tūlīt to trumuli ārā, sagrieza maizītes, baltmaizīti, cukurs uz galda, sviests uz galda! Un mēs tik ēdām! Saēdāmies un tā kā sivēntiņi visi uz tām nārām. Tur – salmi, mēs uz tiem salmiem, ne izģērbāmies, neko. Otrā dienā tēvs gāja pie priekšniecības un tā tur pat netālu lazaretē viņam iedeva vienu istabu, diezgan lielu. A tur it nekā nebija, tikai sienas, grīda, griesti un viena apaļa krāsns. Tēvs tūliņ atnesa mums malciņu. Kaut kur viņš dabūja zirnīšus un grūbas, un vienu čuguna pannu - tādu bez osītes, atnesa. Iekurinājām krāsni un tad mēs cepām tos zirņus un grūbas. Mums tā garšoja ceptie zirņi uz pannas! Pusdienas laikā tēvs no lazaretes atnesa mums pusdienas - tās, kas tur bija tiem slimniekiem. Tā mēs mēnesi tur nodzīvojām. Tad netālu no tās lazaretes, kādus nepilnus 2 kvartālus, tēvs dabūja dzīvoklīti. 2 istabiņas un virtuvīte. Bet nu tur tikai tas dzīvoklis, mums taču it nekā nav. Nu nekā! Pat sava karote mums nebija. Toreiz, kad mēs braucām projām, evakuējāmies, tad jau mēs atstājām pilnu dzīvokli ar labām mantām. Tēvs pirms kara bija žandarms un saņēma diezgan labu algu toreiz. Uz Rīgu, uz veco dzīvokli, neaizbraucām tāpēc, ka tēvam nebija naudas. Un viņš jau mēģināja sazināties. Tas sētnieks, kas palika tur, atrakstīja, ka tā māja ir nodegusi un viss tas, kas tur bija - arī. Ja būtu līdzekļi, tad tēvs būtu aizbraucis apskatīties – vai tā arī bija. Tā nu tēvs dabūja tur no lazaretes vienu gultiņu – tādu šauru, matracīti, kādu tur sedziņu, paladziņu, vienu spilvenu. Nu kā varējām, tā arī iesākām dzīvot. Un ziniet, pēc kāda laika, es neatceros, cik tur pagāja laiciņš, vācieši ieņēma Daugavpili! Tas bija 19. gadā droši vien. Bija jau uz pavasara pusi kaut kā. Jo toreiz tie krievi atkāpās no Daugavpils. Un vēl saukuši tēvu, lai viņš brauc līdzi. A tēvs atteicās – nebrauca viņiem līdzi. Nu tad toreiz viņi tēvu atbalstīja, iedeva tēvam produktus daudz, un to, kas viņiem bija, to viņi arī atstāja mums, lai mums ir arī ar ko apsegties un uz ko gulēt. Daugavpilī bija ziepju fabrika un tēvs iestājās tur strādāt. Saucamā Žukova fabrika. Saimniecības ziepes tur vārīja, tādas raibiņas bija – baltas ar zilu, kubiki tādi. Dzīvojām stipri nomalē, bet pēc kāda laika mēs mainījām to dzīvokli - pārgājām tuvāk uz centru, lai tēvam tālu nav jāstaigā uz to darbu. Tad jau bija 2 istabiņas ar virtuvīti. Mamma jau arī gāja strādāt – tādus gadījuma darbus, kaut kur paravēt, kaut kur kaut kā palīdzēt pa saimniecību, jo toreiz, pēc kara beigām, apstākļi bija 100 reiz grūtāki, nekā tagad. Bija tāds bads! It sevišķi 19. gadā. Domājām, ka nomirsim visi. Šausmīgs bads bija. Nauda jau bija, bet to neviens pretī neņēma. Toreiz bija Kerenskaja nauda, Dunskaja nauda bija, bet par to nauda neviens neko nedeva. Visi prasīja, piemēram, zeltu, tad to varēja pamainīt uz produktiem. Bet nu, ka mums nebija zelta, kur ta mēs to ņemsim! Bet ziniet, kas mūs glāba, ko mēs ēdām? Mēs ķērām vārnas un ēdām. Un ar to mēs izdzīvojām. Pamācīja mūs to darīt saimnieks no tās mājas, kur mēs dzīvojām. Viņam bija zirgs un govs, un viņiem bija piens, bet viņi mums pienu nepārdeva. Labi, ka mums vēl bija sāls – mamma bija iekrājusi, to tad mamma mainīja pret pienu. Manam tēvam izglītības nav, viņam ir tikai amats – namdaris. Tad viss bija arī izpostīts, tāpēc vajadzēja i šķūņus uzcelt, i māju uzcelt. Cilvēkam vajag strādnieku, bet nav ar ko maksāt, jo pēc kara visi cilvēki ir nabagi. Sākumā visādi gāja, bet kaut kā vienojās cilvēki. Kur par produktiem salīga, kaut ko pastrādāja. Izpalīdzēja viens otram. Un tā mēs iesākām. Kamēr bija karš, mēs negājām skolā. Es iesāku iet skolā, kad man bija jau gandrīz 10 gadi. Tā bija Daugavpils Krievu 2. pamatskola. A skolas tad bija visādas. Bija krievu, bija poļu, bija latviešu skolas. Sākumā - vēl pēc kara, arī vācu skola Daugavpilī bija. Bet to jau likvidēja diezgan ātri. Kurā gribēji, tajā varēja iet. Un tēvs ar mammu mūs laida uz krievu skolu. Vot, tur tā nelaime ir. Tāpēc mēs bērni arī slimojam ar to, ka neprotam ne rakstīt labi, ne runāt labi latviski, visu mūžu nodzīvojuši Latvijā. Un es saku vēl to, ka Ulmaņa laikā arī bija liela, liela kļūda, ka Ulmanis nespieda. Vēl viņa laikā bija i baltkrievu skolas, i poļu skolas. Krievu skolās bija latviešu stundas, bet tas ir par maz, kas tad tur bija. Bija vēsture latviešu valodā, ģeogrāfija. Pats par sevi literatūra bija. Bet tikai četras stundas – tas ir ļoti maz. Un galvenais vēl tas, ka savā starpā visi taču krieviski runāja. Ja būtu runājuši latviešu valodā, tad ir cita lieta. Kad es aizgāju mācīties, skola bija divstāvu ēkā. Apakšā bija poļu skola, augšā - krievu skola. Un tāpat kā pašlaik cīnās tautība pret tautību, toreiz arī bija tādas pašas cīņas. Poļi un krievi pēc stundām tā kāvās, vajadzēja tikai redzēt! Un skolotāji ko tik nedarīja! Visādus sodus viņiem taisīja. Bet tik un tā nekā. Vispirms, kad iesākām iet skolā, jau no 1. klasītes skolotājs paskaidroja, kas ir valsts, kāds ir prezidents valstij, kādi tur ir ministri. Un par visu to uzreiz pastāstīja – tas nebija programmā, to vienkārši katram bērnam vajadzēja zināt. Čakste mums bija pirmais prezidents. Un kad viņš nomira, kad bija tās bēres, mēs visi gājām uz pareizticīgo baznīcu - bija piemiņas dievkalpojums. Ja es varētu parādīt, kā es gāju skolā! Ļoti grūti bija – nebija jau ko kājās aut. Tēvs no šineļa izgrieza tās virsas un sastiķēja tādus zābaciņus uz mammas kājas, jo taču mammai vajadzēja ar’ kaut kur iziet. Nu tad es ar šitādām kurpēm arī staigāju uz to skolu. Lai kāda es biju nabadzīga, trūcīga, bet skola man deva ļoti daudz. Es biju iemīļota meitene visiem maniem skolotājiem - biju ļoti mīlīga, paklausīga biju. Un skolotāji mani arī mīlēja. Kamēr vēl skolā gāju, es vasarās strādāju, jau no 2. klases. Un ko es darīju? Citi bērniņi, trūcīgo ģimeņu bērniņi, tie gāja uz laukiem ganīt. Bet mūs tēvs nevienu nelaida uz laukiem, tēvs teica tā: „Bērni, jūs neziniet, cik tas ir smags darbs! Jā, tas ir ļoti smags darbs. Vienalga kādu darbu darīt, ka tikai godīgi viņu darīt. Un tomēr, lai jums ir vieglāk.” Tāpēc es visu vasaru gāju bērnus auklēt. Visbagātākās ģimenes bija ebreju jeb teiksim žīdu. Nu un tad es gāju tos žīdu bērnus auklēt. Un ziniet, par to es ar daudz cietu, jo bērni mani uz ielas redzēja, ka es gāju ar bērniņiem pastaigāties. Un tad, kad sāku iet rudenī skolā, tad tie bērni mani vienmēr apsmēja par to, ka es esmu žīdu auklīte. Nu, lūdzu! Nu vai jums tas nesāpētu? Bet man ļoti laba saimniece, starp citu, bija. Un es katru vasaru pie viņas gāju. Es beidzu pamatskolu 27. gadā. Un tikko es beidzu pamatskolu, ko es varēju darīt ar šitādām savām zināšanām? Kādu darbu es varēju dabūt? Kāds man pagadījās, tādu es strādāju. Ziniet, kad es iesāku iet skolā, es gribēju būt dakteris un pie tam ķirurgs. Jeb es gribēju būt komersants. Liels komersants. Tās ir divas manas izvēles. Par to es sapņoju. Bet ne tas, ne tas neiznāca. Tīri materiālo apstākļu dēļ es negāju mācīties tālāk, jo vajadzēja jau par vidusskolu Latvijas laikā maksāt, a tēvam nebija tie līdzekļi. Bet es mācījos labi, patika mācīties. Tā neiznāca nekas no manis. Bet nu visi tak skoloti nevar būt! Vajag kādam arī strādāt! Kas nu būs, ja mēs visi būsim skolotāji jeb mēs visi ministri būsim? A kas mums maizīti pelnīs? Drīz pēc pamatskolas beigšanas es izgāju pie vīra, man tikko bija drusku pāri par 17 gadiem. 28. gadā uz Jauno gadu mēs nosvinējām kāzas. Viņš tāds jauks puisietis bija, man viņš ļoti patika. 7 gadus par mani vecāks bija, tāds gudrs cilvēks. Es saku – mēs dzīvojām tā kā paradīzē. Un 28. gadā rudenī 20. novembrī man piedzima jau dēls. Mans vīrs bija bez diploma mākslinieks un mākslinieki toreiz arī nebija vajadzīgi – tāda darba nebija. Kam tur vajadzēja kādu gleznu, ka viņam maizi vajadzēja, nevis gleznu! Ko viņš izdarīja? Viņš pamainīja tās mazās otītes uz lielām pindzelēm un iesāka strādāt. Viņš sāka krāsot. Un viņš nestrādāja maziņus darbus. Viņš ņēma lielus darbus un tad viņš ņēma cilvēkus vēl sev klāt. Viņš krāsoja, remontēja baznīcas. Un toreiz ļoti labi varēja nopelnīt. Tur bija, kur jumtu vajadzēja palabot, tur vajadzēja apmetumu kaut kur palabot, tur vajadzēja kaut kur iekšā no koka kaut ko darīt. Vot, viņi strādāja 6 cilvēki grupiņā – tāda maza brigādiņa, un viņš bija atbildīgais. Nu un tā mēs iesākām ne no kā, jo man mamma, kā tagad saka, pūru neiedeva. Jo mammai nebija, ko iedot. Vīra mammai bija, ko iedot, bet viņa tāpēc, ka viņš ņēma mani – tādu nabadzīgu meiteni, viņa negribēja. Viņa skaitījās no aristokrātijas, a es ne. Un tad, kad mūsu kāzas bija, tad vīra māte nebija, tikai tēvs. Mana vīra ģimene ir izgājēji no Ļeņingradas, toreiz saucamās Petrogradas. Mana vīra tēvs ir beidzis Ļeņingradā vidusskolu. Un tad viņš mācījās un bija buhgalters (grāmatvedis). Kāzas pie mums bija. Manās mājās. Salaulājāmies pa priekšu baznīcā. Nu kādas tās kāzas? Maziņas, sagājām paši tikai un paēdām pusdienas. Nu cik draugi? Vīram bija 2 draugi, un man 2 draugi. Un mēs klusiņām pasēdējām, paēdām pusdienas un viss. Padzērām tēju, jo kafija toreiz nebija modē, tikai tēja. Labi ja pie tējas bija kaut zaptīte kāda karote. A ja tas nebija, arī labi bija. Ar pieniņu, ja pieniņš bija. A ja nebija, tad tukšu tējiņu padzērām. Un tagad es brīnos. Tagad kad sanāk kopā, galds ir pilns ar pudelēm. Nu nenāk kopā nekad, ja nav galds ar pudelēm nostādīts! A mēs tik skaisti pavadījām jaunības laikus pie tējas! Un es saku, bagāta tēja bija, ja bija zapte klāt. Latvijas laikā, bija saucamie lilipuķiki – tādas mazas, mazas karamelītes. Saldeni skābas tādas. Vot, šitā mēs vakarā sēdējām, runājām, dziedājām, smējāmies, tēju dzērām ar lilipuķikiem. Kādreiz kārtis paspēlējām. Kaut ko tādu kā duraciņu vai kaut ko tā. Pa priekšu mēs vienu gadu nodzīvojām kopā ar maniem vecākiem. Un tad otrā gadā mēs jau atšķīrāmies. Tad mēs īrējām dzīvokli – 3 istabas, virtuvi un daļējas ērtības jau bija - bija ūdensvads iekšā, ūdens bija, izlietne bija. Un siltā tualete bija. Nebija tikai centrālapkures, kurināt vajadzēja ar malku. Vot, šitādu dzīvokli un pilsētas centrā jau. Maksājām 24 lati mēnesī. Un tas jau skaitījās toreiz diezgan labi. Un tā, vot, visu laiku līdz pat 34. gadam. Nē, pat līdz 35. gadam kopā ar vīru mēs dzīvojām. Vienu laiku mums bija dzīvoklis pat ar 4 istabām. Latvijas laikā varēja dabūt tādu dzīvokli, kādu tu gribēji par savu naudu. Cik tu varēji maksāt, par tādu naudu tu arī varēji dabūt ... Piemēram, ja tas bija centrā, tad bija dārgāk. Ja bija kaut kur nomalē, tad lētāks. Ja ar ērtībām, dārgāks, ja bez – lētāks. Un varēja dabūt dzīvokli nabaga cilvēks, arī viņam bija jumts virs galvas, viņš maksāja mazu naudiņu. Vīrs ļoti labs kalkulētājs bija, viņš varēja tā visu sadalīt, izkalkulēt, ka tiešām mums nekad netrūka, ka, vot, pēdējā momentā kapeikas nav. Vienmēr nauda bija. Un, vot, toreiz tas bija 30. gadā jau, kad mēs dzīvojām jaunbūvē uz Andreja Pumpura ielas. Tam dzīvoklim bija 4 istabas. Kad vīrs man bija, tad es nekur nestrādāju. Vot, audzināju savu bērniņu. Mājās jau man arī bija ko darīt. Ziemas laikā tādās brīvās dienās, kad vīrs nestrādāja tādus darbus, tad viņš pa mājām kaut ko tur rakstīja, zīmēja – viņam bija sava klientūra. Viņš bija sapazinies cietoksnī ar jātnieku pulku, viņam bija ļoti labi paziņas. Viņš pat bij’ pazīstams ar Buka kungu, mūsu pulkvedi ģenerāli, kurš ir kritis tur tajā Sibīrijā. Un tad, tas jau bija pēc pārmaiņām, pēc apvērsuma – 35. gada sākumā laikam tas bija. Vīram daudzi tie pagrīdnieki, komunisti bija pretinieki. Bija draugu ļoti daudz, kas bijuši komunisti. Viņi vienmēr strīdējās, katrs savu gribēja pierādīt. Kad viņam viens no pagrīdniekiem piedāvāja, lai viņš stājās pagrīdē, lai iet partijā, viņš atteicās. Un tad bija viens tāds moments, kur viņu izsekoja un gribēja viņu nogalināt. Tas bija uz Jāņiem. Mans vīrs toreiz strādāja jau citu darbu. Viņš taisīja ģipša figūras baznīcām. Viens katoļu mācītājs dāvināja Nīcgales baznīcai jaunu krucifiksu. Un viņš palūdza manu vīru, lai viņš aizbrauc turp un to novieto. Un viņš aizbrauca. Mans vīrs bija precīzs. Ja viņš kaut ko pateica –viņš to izpildīja. Braucot projām, viņš man teica: „Es vakarā būšu atpakaļ.” Pienāca vakars, viņa nav. Nu es neuztraucos. Es domāju, kas tad tur, varbūt nepaspēja iztaisīt savu darbu un atbrauks rīt. Un nākošā dienā agri no rīta ap septiņiem, klauvē man pie durvīm. Aiz durvīm saka: „Kundze, neuztraucieties. Policija.” Nu ziniet, es pamiru aiz durvīm, mums taču nekāda darīšana ar policiju nav. Es attaisu durvis, skatos – policists stāv priekšā tāds dūšīgs, a aiz muguras stāv mans vīrs. Viņi ienāca un izstāstīja, ka noticis nelaimes gadījums. Izbraucot no Nīcgales, nepiebraucot Vaboles stacijai tur, kur ir tā straujā nogāze no dzelzceļa, tajā vietā manu vīru izgrūda no vilciena. Toreiz vilcieni nebija tā kā tagad. Bija tāds tamburs vaļējs. Mans vīrs stāvējis pie ieejas durvīm un pīpojis. Tad kāds pienācis no mugurpuses, paņēmis aiz krāgas un pa vaļējām durvīm izgrūdis ārā. A tas bija ap septiņiem vakarā. Vēl gaisma. Bet nu neviens netrāpījās un neredzēja šito. Vīrs stipri sasities, zaudējis samaņu. Un asiņojis. Viņš naktī atmodies, jo uznāca lietus. Sācis celties, bet nav spēka. Un rokas ir tādas lipīgas. Un vīrs domājis – ko nu gulēšu, sēdēšu, gaidīšu rītu. Nē, es pamazītiņām uz priekšu. Uz laimi – uz priekšu. Nu un tā kaut kur pāri pļavai viņš četrrāpus rāpojis. Kamēr ieraudzījis kaut kur uguntiņu. To māju saimnieks aizjūdza zirgu un, vot, viņš aizveda viņu uz staciju. Tur bija tāds ātrās palīdzības punktiņš, tur dežūrējošais policists bija – tam viņš manu vīru nodeva. Nogaidījuši līdz rītam, viņi tad iekāpa vilcienā un atbrauca mājās. Kad viņi pastāstīja man visu šito, tad tas policists aizveda vīru uz slimnīcu. Lūzumi nebija nekādi. Bet spēka tikai viņam nebija, viņš stipri bija noasiņojis. Viņam pa muti asinis gājušas. No bronhām, no plaušām. Tur jau ārsti bija, tur iztaisīja visu, kas bija vajadzīgs. Viņš slimnīcā nogulēja vairāk kā mēnesi. Temperatūras nav, viss tā kā normā jau. Toreiz jau arī rentgena nebija. Bet ārsti jau toreiz bija tomēr drusciņ gudrāki, kā tagad. Un toreiz tas dakteris atbildīgais pateica tā: „Nu nevar jau zināt, kā tas viss būs. Ja tās asinis izstaigās, tad viss labi būs. Bet ja nu sāksies iekaisums bronhās, tad jau nezinu, kā tur beigsies.” Un tā tas bija. Izrakstīja viņu no slimnīcas veselu. Padzīvoja mājās, pēc kāda laiciņa viņam sāka celties temperatūra. Un svārstījās visu laiku. Mans vīrs bija tāds, ka pie ārsta viņš negribēja iet. Nu beigu beigās tomēr ar varu es viņu aizvedu. Dakteris Kuplis bija mums, kara ārsts no cietokšņa. Ļoti labs dakteris bija. Lika iztaisīt analīzi tām krēpām. Otrā dienā atbilde bija gatava. Dakteris paskatījās un pateica tā: „Nu ko es jums varu pateikt? Nav ar ko iepriecināt. Jau šitamā stikliņā ir 30% baciļu.” Tuberkulozes baciļu. Ar ko ārstēt? Ar streptocīdu, vairāk nekādas zāles tajā laikā nebija. Nu ko darīt? Sūtīs uz Rīgu uz tuberkulozes slimnīcu, toreiz bija tā 1. slimnīca. Vīrs negribēja braukt, bet visi kopā pierunājām. Visi kopā likāmies, pierunājām. Es viņu aizvedu un pati atbraucu atpakaļ. Nu un viņš rakstīja, mēs sarakstījāmies. Bet tie baciļi pavairojas. Un tad viņš man raksta: „Brauc man pakaļ, es negribu nomirt slimnīcā. Es gribu mājās nomirt.” Nu ziniet, jauna es pati! Tikai dzīve sākās! Kādā stāvoklī toreiz biju, variet iedomāties, ja. Aizbraucu, gribu viņu pierunāt, lai viņš nerakstās ārā – tomēr slimnīca paliek slimnīca. Un saprotiet, viņš sāka raudāt kā mazs bērniņš. Viņš saka: „Es negribu, lai es šeit palieku! Es gribu tur!” Un galvenais, ko viņš pateica: „Es redzu, ka šeit cilvēki mirst. Un man ir tāds stāvoklis, ka es arī rīt tāds būšu. Labāk es to neredzu! Ja jau ir tuberkuloze un ja jau ārstēt nav ar ko, tad tas ir tikai laika jautājums.” Es viņu atvedu mājās. Un tad viņš vēl drusku paslimoja un 35. gada 6. maijā viņš nomira. Viņš ir tur Daugavpils pareizticīgo kapos apbedīts. Turpat arī meitiņa apbedīta. Viņai kaut kas ar mādziņu bija, 10 mēnešos nomira. Tā aizgāja mans vīrs postā. Un kas tas bija, kas to izdarīja? Viņam bija aizdomas uz vienu cilvēku. Mans vīrs domāja, ka tad, kad viņš atteicās stāties pagrīdē tad, viņiem laikam bailes bija, ka viņš sāks rakņāties. Un tā, vot, viņi iztaisīja to atentātu. Un es tikai domāju, cik nežēlīga ir tā komunistiskā ideja. Cik viņa ir fantastiski nežēlīga! Kā tad viņš, tas cilvēks, zinādams, ka man ir bērns un ka es palikšu bez apgādnieka, pacēla roku! Vot, man tagad ir tik daudz ienaidnieku, bet es uz viņiem roku nepacelšu. Nu lai jau nu viņš man izdarīja pāri un viss, bet nu es nevaru – viņš ir cilvēks. Lai ar viņu dara likums kaut ko, ja viņš ir nopelnījis. Bet kādas tiesības man ir viņu nogalināt! Man taču nav nekādu tiesību! Paliku es ar bērniņu. Puikam bija jau 7 gadi. Paliku viena – atkal man jāiet pie vecākiem dzīvot, es viena taču nevaru iztikt. A kur man iet strādāt? Kas mani ņems? Kam es esmu vajadzīga? Atkal man vajadzēja iet pie cilvēkiem. Aizgāju. Pa priekšu i traukus mazgāju, i saimniecei par izpalīdzi biju. Pēc vīra nāves es privātā ceļā pie visiem strādāju. Vienas sezonas laikā Daugavpilī – tur, kur vasarnīcas bija, tur bija paviljons tāds, vakarā tur mūziku spēlēja, kā ir tagad ir. Un es traukus aizgāju mazgāt. Nu labs saimnieks bija. Un tur akurāt trāpījās – pavāre bija pazīstama. Viņa mani sāka mācīt, rādīt man to pavārmākslu: „Mācies. Varbūt, ka tev noderēs.” I tur vēl mēbelētas istabas bija, tāpēc vajadzēja arī telpas uzkopt, uzklāt gultas un veļu vajadzēja mazgāt un gludināt. Es saku, gandrīz naktī neiznāca 2 stundas pagulēt, kā es strādāju. A naudiņa bija tāda – 24 lati. Tā jau skaitījās ļoti laba alga toreiz. Jā. Jo uz visu gatavu es biju. Ēdamais man tur bija, man tur bija gultas vieta. Tur bija tāda kā kopmītne maziņa, tur gulēja tie viesu apkalpotāji, un bufetdāma tur bija. Nu mēs tur 6 cilvēki dzīvojām augšā. Nu varēja dzīvot. Gulta man atsevišķa sava bija ar visu – i gultas veļa, i viss. Bet dēliņš bija pie vecākiem. Pie mammas bija. Tā bija laime, ka man bija, kur likt bērnu. Ja man nebūtu to bērnu kur likt, ko tad es darītu? Apģērbs un paēšana Latvijas laikā bija laba. Varēja nopirkt visu. Piemēram, ja cilvēks strādāja, ja viņš pa dienu sapelnīja 2 latus, tad tas nozīmēja, ka viņš sapelnīja gandrīz divus kilogramus sviesta. Kas strādāja valsts darbā, tas saņēma mazākais 60 latus mēnesī, ģimene varēja dzīvot. Man nebija valsts darbs, bet es badā nemiru. Tur, kur es strādāju, es biju paēdusi līdz šitai vietai. Vispirms kundze, kas man bija, apdāvināja katros svētkos – uz Ziemassvētkiem dāvana, uz Lieldienām dāvana, uz Vasaras svētkiem dāvana, uz Jāņiem dāvana. Un nedāvināja sīkumu vien par 5 kapeikām, bet uzdāvināja tad tādu labu mantiņu. Biju paēdusi un turpat es dzīvoju. Darbs man kaulus nelauza, kaut darba man bija daudz. Sevišķi tad, kad es strādāju pie Dobeļiem. Tomēr viņš kara tiesas izmeklētājs bija, cilvēki gāja visvisādi, visādi kungi tur grozījās, un dzīvoklis bija liels un vajadzēja uzkopt. Bet es saku, paldies dievam, ka visi kungi mani mīlēja kā savu cilvēku. Un tad, vot, es vienu laiku strādāju pie tiem 2 skolotājiem – pie Arvīda Grīnberga un Šarlotes Grīnbergas. Es pie viņiem gāju pa dienu, nostrādāju no 11 līdz 4 un tad atkal gāju mājās. Nu un pa to brīvo laiku, kad viņai bija brīvs laiciņš, viņa arī gribēja kaut ko savās mājās pastrādāt. Un tad es viņai pozēju, un viņa mani zīmēja. Un pēc tam, kad tie zīmējumi bija gatavi, viņas vīrs fotografēja tos zīmējumus un man arī iedeva tās bildītes par piemiņu. Un tagad bija Daugavpilī vienu gadu, man tā liekas, ka tas bija 38. vai 39. gads, un tad bija izstāde. Mākslas izstāde no visiem tiem māksliniekiem, kas tajā laikā tur dzīvoja Daugavpilī. Laikam tā bija Latviešu biedrība, kas nopirka no Šarlotes Grīnbergas šito manu portretu. Un tas bija eļļas krāsās, ne visai liels un visai labi izdevies. Kā te nesen viena teica – saimnieki tai laikā tik skopi bija, tikai ar zaļu speķi baroja. Nu bija jau visādi. I tagad ir visādi cilvēki. Bet paldies Dievam, man neviens tāds kungs nav trāpījies! Es tikai varu pateikt saviem kungiem paldies, ka viņi mani cienīja par manu darbu. Mani nekur nešķiroja. Es vairākās ģimenēs strādāju, biju kalpone, bet es vienmēr kopā ēdu ar visiem kungiem. Tikai ne tādā momentā, ja kādi viesi bija. Un es no tiem kungiem tikai labu iemācījos. Ja es būtu dzīvojusi mājās, ko tad man tie mani mazie vecāki būtu varējuši iedot. Neko. A, ka es starp lieliem cilvēkiem dzīvoju un augu, un strādāju, tad es vismaz kaut ko dabūju redzēt un kaut ko iemācījos. Tā kā man bija ļoti, ļoti labi cilvēki, kas man tiešām palīdzēja ļoti daudz. Un paldies Dievam, ka tādi bija. Pirms krievu ienākšanas man bija darbs Daugavpilī, pilsētas klubā. Tur saimnieks bija Burkēvičs. Un pie viņa es strādāju virtuvē. Tad jau es biju pavāra palīdze. Jau es uzgāju augšā drusciņ. 3. stāvā bija kopmītne, kur mēs visi strādnieki, kas toreiz tur strādāja, dzīvojām. Lielā istabā katram sava gultiņa bija, un tāds tā kā aizkariņš bija – vīrieši vienā pusē, mēs sievietes otrā pusē. Un, vot, tur es strādājot sagaidīju „atbrīvotājus”. Un tad viss izbeidzās. Tad vairs nebija, kur strādāt. Pilsētas klubs likvidējās, un es atkal paliku bez darba. Intervija ierakstīta 9. un 25.10.1995., Smārdē
|
 |
|