Helēna Gerasimova, NMV 222

Helēnas Gerasimovs vecāki bija krievu tautības. Tēvs pirmoreiz Rīgā bija kā cara armijas kareivis – dienēja šeit. „Viņam tā Rīga ļoti patika, un viņš sev ieņēma galvā, ka viņš aizbrauks mājās, viņš apprecēsies un tad atgriezīsies dzīvot uz Rīgu. Un tā viņš izdarīja.” 1909. gadā Helēnas vecāki ieradās Rīgā. „Viņiem nebija it nekā. Tikai tas, kas mugurā, un nedaudz naudiņas kabatā.” Aizgājuši uz centrāltirgu un salīguši pie zemniekiem no Mārupes par strādniekiem. Pēc gada tēvs sāka strādāt kā dežurējošais policists, bet mamma iestājās strādāt tekstilfabrikā par spolētāju. Iļģuciemā viņi izīrēja mazu dzīvoklīti – vienu istabu un virtuvīti. 1911. gadā ģimenē kā pirmais bērns piedzima Helēna.

1914. gadā, kad iesākās karš ar vāciešiem, tēvs tika mobilizēts armijā. 1917. gadā zaldātu ģimenes piespiedu kārtā preču vilcienos tika evakuētas no Rīgas uz Kastromovu pie Volgas. Tēvs demobilizējās Daugavpilī, kur viņam tūlīt piedāvāja darbu maiznīcā. Ģimene – sieva ar abām meitām, no Krievijas Daugavpilī ieradās 1918. gada pašā nogalē – Jaungada naktī.

1. stāsta fragments spilgti parāda dzīvi pēc Pirmā pasaules kara, etniskās attiecības un sadzīves apstākļus līdz 1940. gadam Daugavpilī.

2. fragments parāda dzīvi okupācijas apstākļos – vispirms iezīmē padomju okupāciju 1940-41. gadā, tad vācu okupāciju un visbeidzot – padomju armijas un varas atgriešanos. Caur ikdienas dzīves notikumiem un sastapto cilvēku portretējumu šis stāsta fragments lieliski parāda, cik cieši savijas personiskā dzīve un laikmeta politiskā un ideoloģiskā situācija.