 |
|
       |
Mana māsa, jaunāka par mani 2 gadus, strādāja Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī. Viņai tas postenis nebija augsts, bet nu viņa strādāja tajā nodaļā, kur bija aktieru garderobes gatavošana. Māsiņa 40. gadā tikai apprecējās, vēl nebija ienākuši krievi. Kad viņa gaidīja bērniņu, viņa visu laiku uz slimības lapas bija līdz pat dzemdībām. Tāpēc, kad viņa aizgāja no sava darba, tad mani tur pieņēma viņas vietā. Nu, cik es nostrādāju? Vienu sezonu tikai – 40.- 41. gadu. Mums direktors tāds Mustafs bija. Viņš vēl spēlēja kaut kādā kinofilmā. Tas bija kaut kā februāra beigās, martā, atnāca no tās izpildkomitejas kaut kāds sūtnis un Mustafam pateica, ka no mūsu teātra darbiniekiem vajag dot divus cilvēkus uz apmācībām pretgaisa aizsardzībai. Tās apmācības notikšot pilsētas klubā – tur būs poļitruks (Poļitruks – poļitjičeskij rukovoditeļ (kr. vl.), politiskais vadītājs), kas apmācīs. No visādām iestādēm vajadzēja ierasties pa pāris cilvēkiem. Un tad, kad jau tos izskolos, tad viņi pasniegs citiem darbiniekiem. Un tagad uz ātru roku iztaisa teātrī sapulci. Nu ko tagad sūtīs uz tiem kursiem? Kam tad gribās? Jums gribās? Man negribas. Nevienam negribas. Beigās izvēlēja mani un vēl tādu Jokstiņu, rekvizitoru. Mums pilnīgi direktors pavēlēja, ka mums abiem diviem jāiet. Kāpēc mēs? Nevienam negribas, tas ir pirmais. Otrais – tur būs krievu valodā tie kursi. A latviešu teātrī tur gandrīz neviens nerunāja un nesaprata krievu valodu. A tas Jokstiņš un es, mēs mazdrusciņ latviski un krieviski saprotam. Teica, ka mēs tur mācīsimies divus mēnešus, bet mēs i trīs nedēļas nepastaigājām. Kad apmācīja par gāzmaskām, tad ar tām uz sejas pa ielu staigājām. Divas vai trīs reizes gājām uz šaušanas mēģinājumiem poligonā. Un par visādām gāzēm mums stāstīja un vajadzēja pierakstīt visu, atzīmēt – kāda gāze, kur viņa darbojas, uz ko viņa iedarbojas. Un uzreiz pazuda tas poļitruks! Un mums pateica, ka vairāk nevajag iet. Un, vot, nepagāja laiciņš, tūlīt pasludināja karu. Tas bija tā. Mustafs bija aizbraucis uz Rīgu, uz Kultūras arodbiedrību, atveda mums arodbiedrības grāmatiņas. Tad vienu dienu mūs izsauca uz skatuvi un Mustafs katram pasniedza, paspieda roku, ka iestājāmies biedros. Visi nedabūja, bet tie, kas bija pirmie burti. Starp citu, es to grāmatiņu dabūju. Un uzreiz pārtrauc mūsu sapulci, ieskrien kaut kāds žīds no pilsētas valdes, bet tā jau toreiz bija izpildkomiteja. Viņš pieteicās, ka viņš ir no izpildkomitejas un ir tāda pavēle – viņam uzdots mums paziņot, lai mēs visi sapulcējāmies ārpus teātra pie ieejas durvīm. Tur bija tas rupors, mikrofons. Vot, zem tā mikrofona. Būs kaut kādas ziņas. Nu paziņots ir, jāpilda ir. Vot, tur mēs dzirdējām, ka Molotovs pasludināja mums, ka vācieši pārgājuši mūsu robežas. Nu tagad mainījās tie laiki. Iesākās karš. Tagad sezonai beigas bija teātrī. Un Mustafs saka, lai izklīstam visi pa savām mājām līdz nākošam paziņojumam. Un tad, kad vajadzēs, tad salasīsimies. Vai nu avīzē būs vai nu kā, bet būs - direktors paziņos, ko tālāk darīt. Bet tā mēs gaidījām, gaidījām un nekādu ziņu nesagaidījām. Un laiks vilkās, un vācieši iegāja, pārņēma visu... Mēs kā izklīdām, tā izklīdām – vairāk nesalasījāmies. Un 40. gadā, kad ienāca krievi, es tikai redzēju, kādi man ir draugi. Jo līdz kara laikam es nezināju, kādi man ir draugi. Tie bij man vislabākie, visskaistākie draugi, mēs tik draudzīgi dzīvojām. Latvijas laikā viņi bija neitrāli. Un 40. gadā, kad ienāca krievi, tad es attaisīju acis, ka mani draugi lielākā daļa ir pagrīdnieki, komunisti. Un blakus kaimiņš, viņš tūlītās 40. gadā iestājās darba gvardē, un sauca arī mani, lai es stājos. Bet es gan neiestājos, tā man bija sveša. Un tad pagāja gads. Jau pirms – 40. gadā ļoti daudz cilvēku apcietināja un izveda, bet nu pagāja gads, un tad pienāca 1941. gada 14. jūnija izvešana. Un mans kaimiņš tur tajā burzmā – viņš arī braukā ar to smago mašīnu pa nakti, apcietina un ved uz staciju tos cilvēkus. Un tagad, kad tā ofensīva ir izbeigta visa, 22. paziņots tas karš, 25. datumā jau krievu karaspēks pilnā sparā atkāpjas, un mans kaimiņš arī atkāpjas. Lielākā daļa Daugavpils žīdu jau aizbēga projām, kad vācieši nāca. Daugavpilī palika tie, kas visbagātākie bija, un tie, kas bija ārsti. Tāda inteliģenta žīdu šķira palika. Bet tirgotāji un arodnieki visi bija projām. Un tad tie žīdi bija mobilizēti, no savām mājām izdzīti. Tur pāri Daugavai bija Latvijas laikā artilērijas pulks - tur tās kazarmas bija, un tur žīdus novietoja. To vietu viņi sauca „geto”. Un tad no turienes viņus dzenāja uz pilsētu, uz tādiem melniem darbiem. 18. novembra ielas krustojumā ar Vienības ielu – toreiz viņa tā saucās, tur bija kritusi viena bumba. Samērā laikam smaga bija, jo tā bedre bija diezgan dziļa un tāda plata. Vienreiz, kad es gāju tur tam krustojumam garām, tad tur bija diezgan liels tas pulciņš žīdu un tie vācieši stāvēja ar tiem stekiem apkārt un bļāva: „Schnell!” (Ātri, no vācu val.) Viņiem lika aizbērt to bedri ar to, kas nu tur bija. Un viņi jau bija galīgi nogājuši no spēka, cits nevarēja i kustēt, nomocījušies. A tie vācieši apkārt ar tiem stekiem un visu laiku tik komandēja. Ziniet, kad sit ar to, tad tikai skaņa liela. Un es tā drusciņ pastāvēju maliņā un paskatījos, un man palika – lai viņi ir žīdi, bet cilvēki taču – man palika žēl. Un es aizskrēju projām, lai manas acis neredz šito. Vot, to es esmu redzējusi. Un tagad, jau gandrīz teātra sezonai sākoties, rudenī „Daugavas Vēstnesī”, avīzē, ir sludinājums – tie, kas strādājuši, kas vēlas strādāt, lai piesakās. Tiks izmaksāta alga par atvaļinājuma mēnešiem un varēs atkal turpināt savu darbu. Es neko nedomāju, pilnīgi neko tādu nejutu, es aizgāju. Es ļoti gribēju strādāt, man tas darbs patika un viss! Es iegāju un - ko es redzu! Direktora vietnieks ir tas Āboltiņš, tas jubočņiks (brunču mednieks, no krievu val.), kura uzmākšanos es atraidīju. Saku: „Gribu algu saņemt par šitiem atvaļinājuma mēnešiem un gribu turpināt strādāt.” Viņš saka: „Izslēgts!” „Bet kāpēc?” es prasu. „Ejiet uz turieni, no kurienes jūs atnācāt!” viņš saka. Tik rupji, saprotiet. Otrā vai trešā dienā, neatceros, man ir paziņojums ierasties politiskā pārvaldē. Nu nejutu es neko tādu. Aizgāju. Un man sāka prašņāt par to krievu laiku. „Kāpēc jūs tur un tur gājāt?” Es saku: „Tāpēc, ka direktors sūtīja. Ja jūsu priekšnieks būtu sūtījis, jūs arī būtu gājis. Tāpēc es ar gāju. Ne es viena gāju. Gājām mēs divatā. Un tas bija paredzēts, kad mēs beigsim tos kursus, tad to, ko mēs zinām, nodosim savam kolektīvam. Un tas ir viss. Vairāk nekā.” Un tad viņš man saka: „Nu ko, tad ejiet!” Es viņam: „Bet kā būs ar to algu un ar to darbu?” A viņš saka: „Tas no manis neatkarājas. Tas atkarājas no tā direktora. Ejiet ar viņu runāt.” Nu ko man vajadzēja darīt – iet ar viņu runāt? Iet kaut kam sūdzēties? Nav jau kam! Un ko es pierādīšu? Neko! I tā i pazuda mans darbs, i pazuda mana nauda, i viss. Vai kā man sirds sāpēja un tagad sāp, ka es runāju par to! Es domāju, vot, redz, kādi ir cilvēki! Nu kur tad man bija iet strādāt? Vispirms, kad vācieši iegāja, viņi izsludināja – tie vecāki, kam bērni līdz 14 gadiem, ja viņi var iztikt bez darba, viņi var nestrādāt. Un manam dēlam tad vēl nebija 14 gadi. Vēl veselu gadu pie vāciešiem es nodzīvoju sava tēva mājās. Tētis strādāja, un mēs dzīvojām uz tā, ko tētis pelnīja. Ne es strādāju, ne māsa. Māsa bija izgājusi pie vīra, māsas vīrs strādāja. Viņš strādāja kā lokomotīves vadītājs Daugavpilī, labs darbs un alga bija. Viņi palīdzēja mums arī, un tā mēs dzīvojām. Un uzreiz manam dēlam ir jau 14 gadi, un man no darba pārvaldes ir paziņojums ierasties darba pārvaldē. Nu akurāt es aizgāju. Tur strādāja viena vēl tāda mazdrusciņ pazīstama sieviete, viņa Latvijas laikā kādreiz strādāja prefektūrā pases galdā, Krastiņa kundze tāda. Un viņa man saka: „Ja jūs dabūsiet darbu, tad paziņojiet tikai mums. A ja neatradīsiet, mēs būsim spiesti jūs iekārtot kaut kur. Tas būs atkal sliktāk. Jo tad mēs jūs liksim tur, kur vajadzēs cilvēkus. Un visvairāk vajadzēs cietoksnī – tur, kur vācieši. Tur darbs ļoti nepatīkams.” Cietoksnī bija noliktavas asiņainajām drēbēm no tiem, kuri krituši karā. A tas rudenī bija. Un akurāt man tāds draugs, kuram arī tāds pats paziņojums. Viņš man saka, ka viņam ir draugi uz laukiem pazīstami, kartupeļu laiks – vajag palīgus, brauksim palīdzēt kartupeļus rakt. I paši dabūsim sev – būs ko ēst ziemā. Mēs tur nostrādājām divas nedēļas. Kad darbs beidzās, vēl vakarā tik skaisti pirtī nomazgājāmies, sestdiena bija. Nu, kā uz laukiem. Ļoti tāda bagāta saimniecība, divi brāļi saimnieki bija. Kamēr mēs tur dzīvojām, tad runājām, kādi ir apstākļi pilsētā un viss. Un tagad tas vecākais saimnieks tai pēdīgā dienā saka: „Tagad jūs aizbrauksiet uz mājām, ko jūs mājās darīsiet?” „Ko darīsim? Laiks rādīs, ko darīsim!” atbildam. A tas otrs saimnieciņš saka: „Ziniet ko, ja es jūs rekomendēšu vienā labā ģimenē pie ārsta par saimnieci, jūs iesiet?” Es tā paskatījos, domāju – a kāpēc ne? Būšu paēdusi. Ārsts nekad bez maizes nedzīvo. Es saku: „Jā, ja tā saimniece būs ar mieru mani ņemt, es iešu.” Nākošā dienā iepazīstināja mani ar to dakteri, ar Asarkundzi. Viņa paskatījās uz mani, parunāja ar mani, noprasīja, kur es strādāju un kā. Viņa saka: „Jūs man patīkat.” Un viss – ar mieru. Viņa visu dara pati – ar dēlu staigāt iet, viņa kopj viņu, viņa uzkopj dzīvoklī visu. Man tikai virtuve. Man vajag pabarot visus un lai produkti neiet zudumā. Tā mēs norunājām. Viņai vajadzēja dabūt atļauju, lai viņa var pierakstīt pie sevis cilvēku, lai es skaitos darbā. Dabūja. Bet pavisam maz, pāris mēnešus es pie viņas nostrādāju. Vienreiz Emmas kundze man saka: „Helēnīt, draudziņ, nu ko mēs darīsim? Mums ir atsūtīts jauns policijas priekšnieks. Mums vajag iztaisīt glaunas pusdienas un viņu uzaicināt.” Es saku: „Nu, kundze, ko jūs teiksit, to mēs iztaisīsim!” Viņa saka: „Nu jā, bet tas atkarīgs no jums. Jūs varbūt negribēsiet pieņemt to cilvēku.” Es saku: „Nu kādas tur muļķības! Par vienu cilvēku vairāk vai vienu mazāk! Kaut arī 10 - lai nāk!” Tad viņa piezvanīja un uzlūdza. Redz, viņai vajag visu kopā turēt, sastrādāties. Jo viņa ir ārste, viņš ir policijas priekšnieks. No viņiem daudz kas atkarīgs tajā pagastā. Nu es iztaisīju glaunas pusdienas. Ziniet, es jums pateikšu, kukulīši vienmēr bija, ir un arī būs uz priekšu. Tā nekad nebūs, ka neko neņems pretī. Katrs cilvēks ir cilvēks, viņš grib izpalīdzēt. Un to es nemaz neskaitu par kukuli – tā ir tā kā pateicība. Piemēram, toreiz, vācu laikā, tas pats bija. Vajadzēja klaušās braukt, piemēram, zemnieku mobilizē ar visu zirgu, ar ratiem, vot, tev tur jābrauc un viss. Kaut tu plīsti pušu, bet tev jābrauc! Nu, bet ārsti paliek ārsti, viņi var kaut kādu fiktīvu dokumentu iedot, ka tu esi slims, ka tu nevari. Un par šito jau nu cilvēki maksāja, ko varēja. Ārsti jau neprasīja, bet cilvēks tak negribēja parādā palikt. Es saku, mums bija zosis, i vistas, i cūku gaļa, kādu grib. Kas tik mums nebija! Paradīzē mēs dzīvojām. Un no turienes es sūtīju arī mājās – i manam bērnam bija, i maniem vecākiem bija. Mēs dzīvojām ļoti labi. Un neskatoties uz to, lai kāda tā kartiņu deva bija, bet viņa bija. Tikai vienīgais, ka veikalos bija grūti dabūt, vajadzēja rindā stāvēt ilgi. Nu un tagad atnāca tas policijas priekšnieks. Tāds zolīds kungs. Nu paēdām kopā pusdienas. Mēs visi pie viena galda ēdām. Un nākošā dienā viņš zvana dakterei un prasa vai dakterkundze nevar pieņemt viņu uz pusdienām katru dienu tad, kad viņš būs mājās. Bet tā pieticīgi. Atnāk pie manis daktere un saka: „Helēnīt, vot, tāds priekšlikums.” Es saku: „Pieņemiet. Ne mani produkti.” Un tā, vot, mēs sapazināmies. Un viņai vēl vīrs skaitījās pie viņas pierakstīts kā sanitārs. Viņš arī nekur nestrādāja. Mēs trīs cilvēki uz viņas kakla, uz dakteres. Reizēm, kad paēdām, izgājām visi četri ārā pastaigāt pa svaigo gaisu drusku. Tā Izvalta tad bija neliels miestiņš. Sākās, ziniet, kā uz laukiem – tenkas. Pēc kāda laiciņa man kungs, viņam Antons bija vārdā, prasa vai es piekrītu, lai mēs sākam kopā dzīvot. Es saku, ka es nevaru to, jo mani izdzīs no mājām mani vecāki, neatļaus. Šaubas man pašai arī bija, starpība mums bija liela – viņš 13 gadus vecāks par mani. Un ziniet, es pateikšu atklāti, tajā momentā es domāju – kam man vajag tādu veci? Nu tiešām. Nu es jums tā kā savai labai draudzenei stāstu to, kā tas viss bija. Es domāju – vai tad tiešām man vajag sevi ziedot kāda labuma dēļ? Tas politiskais man bija otrā plānā. Un ziniet, kad viņš man pateica šito, es paņēmu savu čemodāniņu un atbraucu mājās. Nu es izstāstīju tēvam un mātei, ka tāds stāvoklis ir un es negribu. Mamma teica: „Pareizi izdarīji.” A tēvs pateica tā: „Ne jau tu esi jauna meitene. Un viena tik un tā tu nemūžam nenodzīvosi. Un godu viņš tev nelaupīs, ja tu arī padzīvosi. Ja varēsi dzīvosi, ja nevarēsi, tad nedzīvosiet. Tāpat viņš aizies savu ceļu, tu aiziesi savu ceļu. Par cik jau tagad tik grūti apstākļi, tā bērna dēļ vajag. Vismaz būs tev tāds cilvēks, kas tev palīdzēs, i tavam bērnam palīdzēs. Būs tev aizstāvis.” Nu es jau tā tēvu paklausīju, viņš man nekādus sliktus padomus nedeva. Es domāju – nu ja, bet es jau tagad atbraucu, atpakaļ takš nebraukšu. I ko jūs domājat! Trešā dienā viņš atbrauca man pakaļ un pateica: „Par velti tu to izdarīji. Par velti. Uzticies man, slikti nebūs! Tik un tā es atpakaļ pie savas ģimenes neiešu. Jau pagāja divi gadi. (Lai izšķirtos tai laikā vajadzēja divi gadi atsevišķi nodzīvot) Nu ja es tev neesmu nepatīkams, tad piekrīti.” Es padomāju, padomāju – labi, mēģināšu. Un tā mēs nodzīvojām visu mūžu. Un paldies Dievam, ļoti labi dzīvojām. Vienīgais, ka viņš 11 gadus bija Sibīrijā, a es nepilnus 10 gadus biju Sibīrijā. Vot, tas laiks izkrita. Man liekas, tas bija 1944 .gada 4. augustā, kad mēs braucām bēgļos. Vācieši atkāpās, krievi jau gāja iekšā. Bija pavēle visiem policijas iecirkņiem – atkāpties. Un tā nu mēs braucām ar zirgu projām no Aizkalnes, kur tai laikā dzīvojām. Man dēls palika Daugavpilī ar mammu un tēvu. Mēs, mana māsa ar savu vīru un mana jaunākā māsiņa, mēs visi atkāpāmies – bēgām projām. Bet kas notika! Līdz Rīgai tikām, bet tālāk jau vairs nebija kur bēgt. Tik daudz bēgļu bija. I kājām, i pajūgi, i organizētas atkāpšanās. Ceļi bija pārgriezti. Mēs atpalikām no tās policijas grupas, jo mums bija vājš zirdziņš. Mēs pārbraucām pāri Straupes upei un netālu iebraucām vienās mājās - „Tiltiņos”. Tur bija vecā muiža. Un starp citu, tā muiža piederēja pulkvedim, ģenerālim Bukam, un tur dzīvoja viņa mamma – veca, veca vecenīte, viena pati. Nobēdājusies ļoti, visu laiku runāja tā: „Nezinu, kur ir mans dēliņš. Viens vienīgs bija, i tas pazuda bez vēsts.” Nu un tas bija laikam 29. augustā – ienāca krievi jau. Ieņēma to daļu un trešā dienā manu vīru apcietināja. Bukmammai bija rentnieks Alberts. Viņš bija noskaņots tāds sarkans. Viņš jau bija gaidījis, ka atnāks krievi. Viņš bija sabrūvējis samogonku, un kad tik parādījās pirmie karavīri, ta bija pretim un brāļojās. Bet mans vīrs teica, ka viņš ir pateicis, ka te dzīvo policists, un tāpēc viņu saņēma. Un par cik viņam forma nebija, pierādījumu nekādu nebija, ka viņš ir policists – kā privātu viņu paņēma, bet tomēr viņu spīdzināja un prasīja, lai viņš atzīstās. Iznāca tā, ka zirgs pļavā staigāja un viņš izgāja pārsiet to zirdziņu. Un pagāja laiks – nav. Sataisījām vakariņas un es domāju – ko tad viņš kavējās, jau atdzisis viss. Es izgāju viņu meklēt. Un iet tas Alberts man pretim un es prasu: „Albert, vai neredzējāt Antonu?” A viņš saka: „Antons aizgāja ar vienu karavīru tur pie „Lāčiem”.” Tur kaimiņos bija māja „Lāči”. Tad es gāju pie tiem kaimiņiem. Un jau pie vakara, sāk krēslot. Es tikko pie tām durvīm, a tur stāv sargs. Tāds no tiek melnajiem, laikam no tiem mongoļiem. Viņš ar durkli man pretim un saka: „Šeit nedrīkst nākt!” I nelaiž mani. Un tā es stāvu tagad un gaidu, nezinu, ko darīt. Un tad, iziet pa tām durvīm viens, kaut kāda virsnieka pakāpe viņam bija, un prasa: „Ko jūs šeit meklējat?” „Mans vīrs atnāca šeit. Gribu, lai viņš nāk mājās vakariņot,” atbildu. Viņš liek man gaidīt, a tam sargam saka, lai neaiztiek mani. Nu es tagad stāvu un gaidu. Blakus mājai stāv furgons, un viņš tagad iet uz to mašīnu, attaisa durvis un es pa durvīm skatos – tur vīrs mans. Pēc kāda laiciņa attaisa durvis un iesauca mani iekšā tanī furgonā. Un es vīram saku: „Ko tu šeit dari? Kāpēc tu neej mājās? Iesim mājās!” A vīrs saka: „A mani jau apcietināja. Es nevaru. Mani nelaiž.” A tur, ziniet, kā furgonā – pie sienas tāds mazs galdiņš, uz galda tējkanna un divas glāzes. Un manu vīru jau divi pratina. Nu es tagad stāvu tāda, nezinu, ko iesākt. Es saku: „Bet kāpēc jūs viņu aizturējāt? Nu laidiet, mēs iesim mājās.” Un man saka, ka es varu iet, vīram jāpaliek, bet nākošā rītā viņš atnāks. A es ziniet, kā jau sieviete, nevaru saprast, ko darīt un saku: „Es arī neiešu projām. Es gaidīšu, kamēr viņš nāks man līdzi.” A vīrs man saka tā: „Nevajag jau pretoties. Ir jau beigas – ja mani paņēma, mani nepalaidīs ārā. Ko ar mani darīs – es nezinu. Bet ej labāk mājās. Asaras neko nelīdzēs,” es raudāt sāku, „ej mājās. Kas būs, tas būs.” Nu es izgāju ārā un eju pa pļaviņu pāri. Stāv vieglā mašīna. Nu ziniet, kauns man to teikt, bet tā tas bija… ko lai saka tiem, kas saka, ka viņi bija ļoti korekti tie vīri, tas karaspēks... Stāv vieglā mašīna. Un tagad sagrāba mani viens aiz krāgas no tās mašīnas. Iegrūda mani tajā vieglajā mašīnā, izvaroja mani. Es vēl gribēju pretoties, bet viņš pateica: „Klusē, savādāk ...” un pielika man pistoli pie krūtīm. Un es tagad biju tādā stāvoklī, ka nezināju, ko darīt. Pat nevarēju saprast – vai man bļaut, vai man pretoties, vai ko. Nu tad izmeta mani ārā un izlamāja mani. Nu es piecēlos, i atnācu mājās. Noraudājusies. Nezinu, ko iesākt, ko darīt. Un pēc kāda laiciņa… Viņam bija tur tādi dokumenti, papīri, tāds žūksnītis. Es domāju – kas to zina, varbūt viņi tagad atnāks, sāks kratīt, varbūt tur kaut kas ira, ko nevajag viņiem zināt. Es plītī iekšā, sērkociņu klāt. A ziniet, kad sablīvēti papīri, viņi nedeg uzreiz. Tās maliņas apdega, a vidus nav dedzis. Un pēc kāda laiciņa viņš atnāca ar to virsnieku. Ak, kā viņš mani lamāja, ka es esot gribējusi pēdas slēpt. Man jau tā bēdas bija, es nezināju, ko darīt. Un ziniet – cik tas bija sen, bet jūs esiet pirmā, kurai es pateicu, ka mani izvaroja. Es nevaru, man kauns, es savam vīram neatzinos. Es domāju – Dievs žēlīgais, par sevi šitādu stāstīt. Es tā raudāju toreiz… Nākošā rītā knapi palika tik pieci, es jau šmaucu uz to „Lāču” māju. Aizgāju, a tur jau visi viņi piecēlušies, i aizbraukuši. Nav neviena vairs. Tagad, kad es viņu tur neatradu, es atnācu mājās, izraudājos, sagaidīju, kamēr sāksies tā diena – iešu meklēt. Pa svešām mājām, ko es varu tur sameklēt. Vispirms es apprasījos to „Lāču” māju, kādi tur iedzīvotāji bija. Viņi stāstīja, ka viņi jau pulksten četros visu likvidēja un projām aizbrauca. Es vēl apstaigāju visu apkārt tur. Domāju – vai viņi veda viņu līdzi, domāju – kaut kur nošāva, kaut kur krūmos, vai kādā grāvī. Apstaigāju, apmeklēju – nu nav nekur. Gāju pa ceļu un jautāju, kur ir kāda krievu iestāde. Un visi cilvēki sveši. Cilvēki saka – tur tajā mājā ir vēl palikusi kaut kāda viņu daļa. Es aizgāju tur. Satika mani ļoti pieklājīga izskata cilvēks, apmēram uz sešdesmit gadiem, pulkvedis Žarkovs bija, atceros par cik viņš man vēl priekšā stādījās un paspieda roku. Es viņam pastāstu visu un viņš man saka, lai neuztraucos. „Ejiet mājās un dzīvojiet mierīgi. Un gaidiet savu vīru. Viņš atgriezīsies.“ Vot tā viņš man pateica. Tagad es atnācu mājās. Nu, par cik mēs jau bijām apvienojušies kopā – māsas abas divas bija, vienai arī vīrs un dēls – divi gadi viņam bija. Un mēs tagad nolēmām – brauksim mēs atpakaļ uz Daugavpili, uz savām mājām. Ko mēs tur sēdēsim un gaidīsim? Tā mēs sapakojām savas mantiņas, salikām un braucām. No „Tiltiņiem”, no Lēdurgas mēs veselu mēnesi bijām ceļā! Jo kājām mēs gājām, brauca tikai puika ratos. Atbraucām mājās. Mamma un tēvs ar dēlu manu bija jau mājās, viņi no laukiem atbraukuši. Un tā mēs iesākām dzīvot. Kur tad liksies? Nu vajaga sākt dzīvot. Nu un tagad man bija jābrauc ir uz tiem Preiļiem, jāpastāsta tiem vīra vecākiem, kā mums iznāca. Jo viņi arī nervozē. Mamma, tēvs viņam tur bija, divi brāļi un māsa. Nu un es ar riteni aizbraucu uz Preiļiem. Rudens laiks, lietains, dubļains, bet braucu tur un izstāstīju viņiem. Otrā dienā es braucu atpakaļ mājās caur Aizkalni. Tajā mājā, kur mēs dzīvojām, kad vīrs strādāja Aizkalnē, bija tādi Kursīši. Domāju - iebraukšu pie tiem Kursīšiem, pastāstīšu Kursītes kundzei kā mums izgāja. Kad braucām projām viņa gandrīz raudāt raudāja – nu nebrauciet, jums it nekas nebūs, neviens jūs neaiztiks, tikai nebrauciet. Viņas nebija mājās, jo bija aizgājusi pavadīt karā vienu savu radinieku, viņu iesauca. Uz rīta pusi jau tas bija – apmēram pēc trijiem naktī, varbūt pat vēlāk, atnāca viņa. Un tā mēs iesākām runāt un uzreiz viņa man prasa, ko es došu, ja viņa man iedos vēstuli no vīra. Ziniet, es jau savām ausīm neticēju. Un ziniet, ko es padomāju? Ka viņa ir tik stipri piedzērusies, ka viņa nesajēdz, ko viņa runā. Es saku: „Nu ko es tev varu iedot? Nu sirdi savu varu tev iedot, vairāk man nekā nav, ko tev iedot.” Viņa liek man pagaidīt un pa durvīm ārā. Un nepagāja ne divdesmit minūtes, ka viņa bija atpakaļ un padeva man vīra vēstuli. Es kā paņēmu rokā – jā tas ir viņa rokraksts. Es attaisīju vaļā, sāku lasīt. Tā bija adresēta viņa tēvam uz Preiļiem. Kad viņu saņēma tajos „Tiltiņos”, tad Rīga jau bija uz krišanu un viņi aizbrauca uz to Rīgu. Rakstīja viņš no Gundegas fabrikas. Tai tekstilfabrikā, tur ir lielas telpas, tur tad iespundēja viņus visus, kas bija tādi, kā mans vīrs. Un tad, kad es saņēmu šito ziņu, es tūlītās šmaucu uz to Gundegas fabriku. Salasīju, ko es varēju salasīt. Un akurāt 30. oktobrī Daugavpils stacijā sataisījusies ar paunām, lietus līst kā no spaiņa, es stāvu rindā pie kases biļeti dabūt un pa kases lodziņu redzu vienu pazīstamu cilvēku, kurš ir ar mums kopā audzis. Tādi bērnības draugi bijām. Un tas Ivans Makušovs stāv tur un viņš ir stacijas priekšnieks. Piegāju pie kases un saku: „Dodiet man līdz Rīgai.” Bet viņiem bija jauns rīkojums, ka līdz Rīgai dod biļetes tikai pēc komandējumiem, a pārējiem – tikai līdz Krustpilij. Un tā es stāvu un domāju – vai tad tiešām tas draugs mans, nevar man izpalīdzēt. Viņš mani neredz. Es tikai viņu pa to lodziņu redzu, tāds mazs lodziņš. Un es ieeju pie viņa un saku tā draudzīgi, lai izpalīdz – iedod biļeti līdz Rīgai. A viņš tā paskatījās uz mani un saka tā: „Tu ko, gribi, lai es tevis dēļ cietumā eju? Līdz Krustpilij.” A ziniet, smadzenes ātri strādā tādos momentos. Tad es domāju – es no rindas izgāju, ja es atgriezīšos, tad mani neielaidīs un man būs jāstāv tagad otru reizi, tikmēr vilciens aizies. Es saku: „Nu labi, tad dod līdz Krustpilij.” Izgāju un māsai stāstu. Bet viņa man saka: „Nebrauc, kā tu tiksi? Nu labi, līdz Krustpilij tiksi, un kā tu tālāk? Tu gudra sieviete, un tu iedrošinies tādu pasauli veikt kājām no Krustpils?” Tad es viņai teicu: „Un kā tad mēs atbraucām no „Tiltiņiem? Es taču arī kājām gāju. I tu gāji kājām. Neaizgājām pa vienu dienu, bet aizgājām. Tā i es tagad.” Vēl nestaigāja pasažieru vilcieni, tikai preču vilcieni. Tie vārti lieli vāļā, es pārmetu krustu un iegāju iekšā. Pa tumsu cilvēki sasēdušies uz grīdas šur tur, tikai ēnas redzēju. Atradu tādu brīvāku vietu, apsēdos uz sava čemodāna, un to mugursomu noliku pie kājām, nu i brauksim tagad. Tas varēja būt ap Nīcgali, iet kontrole. Un jau pa gabalu bļauj: „Uzrādīt biļetes!” Atnāca pavadoņi divi, ar lukturīti. Un tā sieviete saka tā: „Jums biļete līdz Krustpilij. Neaizmirstiet izkāpt!” Pabraucām vēl kādu gabaliņu. Un atkal iet. Tie paši, un atkal to pašu atkārto. Un galvenais, tik skaļi runā. Tāpat arī trešajā reizē. Braucam tālāk. Attaisījās tagad tie vārti un cilvēki izkāpuši daļa ārā. Un tagad viens cilvēks, man saka tā: „Pilsone, kurai Krustpilī jāizkāpj, nāciet šurp! Šeit atbrīvojās vieta.” Krieviski. Es paņēmu savu čemodānu, somu un aizgāju, apsēdos. „Kur jūs braucat?” viņš man prasa. „Uz Rīgu, bet biļete tikai līdz Krustpilij,” atbildu. Tad viņš man saka: „Ziniet, mēs izdarīsim tā kā viņi dara.” A es domāju – ko tad viņš man piedāvās, svešs cilvēks, vīrietis. I galvenais – tumšs, es viņu neredzu. Un viņš man izstāsta, ka viņam tā komandējuma biļete, un liek priekšā pamēģināt vienu tādu momentu. Viņš Krustpilī izkāps un kasē teiks, ka pazaudējis biļeti, lai dod viņam jaunu līdz Rīgai. Pamēģinās. Un izdevās tas viņam, dabūja viņš man biļeti. Un tas bija pirmais novembris, kad iebrauca vilciens tieši Rīgā. Izkāpām mēs no vilciena, viņš paspieda man roku – tā mēs izšķīrāmies. Es jau arī nezinu to pilsētu, Rīgu. Un es gāju uz priekšu un prasu, kur ir tā Gundegas fabrika. Nu neviens nezināja. Bet vecāka sieviete kaut kāda pateica: „Jums jāiet pāri Daugavai. Noejiet līdz tramvaja līnijai, sēstieties tramvajā un braucat.” Visu skaidri izstāstīja. Un tā es izdarīju, kā viņa man teica. Un tieši izkāpu tur un piegāju tur, kur tā Gundegas fabrika. Lieli vārti, liela māja un stāv pie vārtiem sargi, karavīri. Bet par vēlu biju, nebija mana vīra tur vairs. Un tad vienu laiku vīrs sēdēja Daugavpilī cietumā. Es sākumā biju bez darba, tāpēc varēju aiznest kaut ko paēst. Kaut gan tur ļoti grūti bija nodot, jo rindas bija bez sava gala lielas. Cietums bija cilvēku piepildīts tā, ka pirkstu nevarēja iebāzt. No visa apriņķa Daugavpils cietumā bija sabāzti. Un vajadzēja gaidīt pie tiem vārtiem. Arvārdusakot, kad tu sagaidīji, tad tu nodevi. Un tā es viņam nesu pienesumus. Bet ko es nesu - man nebija ko nest. Maizes gabaliņu vai kaut kādu biezpieniņu maizei virsū, kādu speķa gabaliņu virsū un viss. Bet es centos aiznest biežāk, tāpēc, ka tā mēs dabūjām saziņoties. Un kā mēs to darījām, es nevienam pat šo baltu dienu neteikšu. Kamēr mans vīrs sēdēja Daugavpils cietumā, es visu zināju, kas darās tur kamerā. Kas tur sēd, ko viņi tur dara, un kur viņus sauc, kā viņus pratina – es visu, visu zināju. Tur bija daudz tādu, kuri bija saņemti ne mājās – kaut kur ceļā, kādā izbraukumā. Tie piederīgie nemaz nezināja, kur pazuda tas cilvēks ¬– izrādās, viņš turpat cietumā jau ir kādu laiku. Un tad tie cilvēki, kas kopā ar manu vīru tur bija, viņi lūdza paziņot man, lai es paziņoju viņu tuviniekiem. Ziniet, cik naktis es negulēju! Abi divi ar dēlu – viņam jau 16 gadi bija, uz riteņa pa nakti braucām. Jo es jau biju iestājusies darbā, un dienā vajadzēja strādāt. Strādāju stacijā par dezinfektoru. Un tā es biju tas ziņnesis. Un tagad es brīnos par mūsu tautiešiem, ka viņi tādi palikuši – soli negrib paspert uz priekšu bez samaksas. 44. gadā manu vīru saņēma un 45. gadā viņš jau bija Vorkutā. Intervija ieraksīta 9.un 25.10.1995, Smārdē
|
 |
|