 |
|
       |
Es esmu dzimis 1898. gadā 24. decembrī, Jelgavā. Tēvs bija skroderis, māte bija cepurniece. Abi divi ebreji. Vectēvs no tēva puses bija muzikants. Spēlēja ballēs, baroniem, ebreju kāzās. Viņš agri mira. Vectēvs no mātes puses nāca no leišu puses, no Žagares, tas ir uz pašas Latvijas robežas. Viņš bija kurpnieks un sinagogā lasīja Bībeli sestdienās. Bērnībā dzīvoju tieši pilsētā. Mēs gājām skolā, kur mācīja Bībeli, kas sākas no pašas mazotnes. Vēlāk ebreju skolā gāju. Dažus gadus varēju skraidīt pa visu pilsētu, pa visām ielām, pa visiem jumtiem, spēlēties, kauties. Mēs tur bijām latviešu bērni, vācu bērni, krievu bērni. Savā ģimenē mēs runājām ebreju valodā, bet uz ielas ar latviešu bērniem latviski, ar vāciešiem vāciski, ar ebrejiem ebrejiski tanīs laikos. 1905. gadā mēs dzīvojām Marijas ielā, tā drusciņ no sāniem bija Alus fabrika. Un vienu reizi mēs skatāmies – strādnieki pāri pa sētu un bēg projām. Tēvs stāstīja, ka tur bija nemieri fabrikā un tur bija izsaukti kazaki un tie ar nagaiku (pātagu) sāka sist viņus un viņi muka pāri sētai. Atceros, ka bija mītiņš Strēlnieku dārzā. Es ar tēvu arī aizgāju. Atceros, augšā tur stāvēja un kāds runāja. Un tad vēl es atceros, ka gāja pa ielām ar karogu un pie Dobeles vārtiem satikās tādas divas kolonnas un tad viņi kaut ko bļāva. Bet 1905. gadā es vēl negāju skolā. Atceros, ka bija atbraukusi viena meitene no Žagarenes, no kurienes mana māte, mācīties pie manas mātes šūt cepures. Bet viņai nebija tiesības Kurzemē dzīvot. Kurzemē ebrejiem, kas tur nebija pierakstīti, kas tur mūžīgi nedzīvoja, no leišiem vai no citurienes nebija tiesības dzīvot. Un mums bija mājele un atnāca iecirkņa policists jautāt, kas viņa tāda ir. Tad tā meitene, kad viņu ieraudzīja, ielīda apakš gultas. Bet viņš tur stāv un redz. Tik viņai prāta nebija. Viņai varbūt bija 12-13 gadi. Viņš saka: “Nu, nāc ārā, nāc ārā…” Pateica, ka it kā viņa tikai šodien atbrauca un vakarā brauks projām. Tā varēja pa dienu iebraukt un aizbraukt, tik pa nakti nedrīkstēja palikt. Un tad viņš pierakstīja savā grāmatiņā, un tad lai es rītā pulksten 9 atnāku un sastādīs protokolu. Viņš aizgāja tālāk līdz ielas galam, tur bija alus veikals ar ēdieniem, ar alu, tikai bez šņabja. Un tur viņam divi vīrieši, kas sēdēja pie galdiņa, likās aizdomīgi. Prasīja pasi. Un tad viens izvilka revolveri un nošāva viņu, un pats aizmuka. Bet mans tēvs pēc tam bija izsaukts, jo atrada to grāmatiņu, kur bija ieraksts, lai Sima Rabinovičs ierodas. Viņš aizgāja: “Par kādu gadījumu tu biji izsaukts?” Viņš teica: “Iela nebija uzslaucīta, par to viņš mani izsauca.” Meiteni aizsūtījām atpakaļ mājās. Es gāju ebreju skolā, kur iemācīja krievu valodu, vācu valodu un Bībeli – Vecā Derība pārtulkota uz ebreju valodu. Kad vecāks kļuvu, gribēju iestāties komercskolā. Jelgavā bija tikai ģimnāzija vāciešiem un krieviem, latviešiem es neatceros, ka būtu tāda. Reālskola bija tāpat kā ģimnāzija, bet tikai tie, kas nu turienes nāca, nemācījās ne par advokātiem, ne par aktieriem, bet par inženieriem. Tādas skolas latviešu, kas būtu kā pamatģimnāzija, tādu es neatceros. Es domāju, ka man bija 7 vai 8 gadi, kad es sāku skolā iet. Tas laikam bija 1907. gadā. Ģimnāzijā es nemācījos, tur nevarēja tikt, ebrejiem bija noteikta procentu norma, cik tur var. Tam bija vajadzīga nauda vecākiem, lai tiktu iekšā. Es gribēju tikt komercskolā. Arī bija nolikta uz nākošo gadu. Es gāju strādāt. Nākošajā gadā, 1915. gadā, ap aprīļa mēnesi gāja karš, vācieši ienāca Kurzemē, Liepājā. Un virspavēlnieks, Nikolajs Nikolajevičs, ķeizara onkulis, teica, ka ebreji varbūt palīdzēs vāciešiem. To, ka tur dzīvoja baroni un pilsētas vācieši birģeri Kurzemē, un uz laukiem vācieši, to viņš neskaitīja, bet ebreji tirgotāji, amatnieki – tie var būt nodevēji. Un mūs, ebrejus evakuēja. Tā evakuēšana nebija barga. Tur mums deva dzīvokli, krievi labi mūs pieņēma. Un mēs gājām katrs strādāt, naudu pelnīt. Es biju Maršanskā Tambovas apgabalā. Es gāju mācīties par atslēdznieku. Tā kā strādnieki trūka, tad visu ko vajadzēja darīt. Pēc kāda laika no turienes aizgāju uz otru fabriku. Tur labāk man bija. Un vēl mācījos vakaros, papildināju krievu valodu un zināšanas, mācījos grāmatvedību – gāju Образовательные курсы бухгалтеров (grāmatvežu izglītojošie kursi). Pa dienu strādāju fabrikā un pa vakaru es mācījos. Es pabeidzu tos kursus un aizgāju strādāt par grāmatvedi un nostrādāju līdz 1922. gadam un tad mēs aizbraucām uz Latviju ar visu ģimeni kopā. Māja bija pārdota pirms kara. Ko es varēju darīt? Tagad grāmatvedība ne visiem bija vajadzīga, vajadzēja zināt labi latviešu valodu. Es varēju runāt, bet par grāmatvedi es nevarēju strādāt. Aizgāju strādāt veikalā kādu laiku Jelgavā. Un tad es apprecējos. Attaisījām veikaliņu un tirgojamies, un bērni piedzima. Bērni bija četri un viņi gāja ebreju skolā. Krievu valodu nemācīja. Jelgavā krievi bija maz, krieviski nerunāja, vairāk latviski. Man bija veikaliņš tirgū. Tirgojām gatavās drēbes. Visvairāk strādnieku drēbes. Bija daudz pircēju pastāvīgi. Drēbes mēs pirkām Rīgā un paši devām šūt. Par pārdevējiem strādājām es un sieva arī līdzi. Intervija ierakstīta 16.02.2000., Kalifornijā
|
 |
|