 |
|
       |
40. gadā okupēja Latviju. Es tanī dienā biju Dobelē, jo manai meitai tur bija gadatirgi, un tā kā pa visu apkārtni mums bija daudz pastāvīgi pircēji, es biju uz tā gadatirgus. Uzreiz klausāmies Dobeles tirgus centrā, ka kaut kur gaisā troksnis liels. Visi skatās uz augšu. Uzreiz uzrodas liela lidmašīna. Mēs tādas neesam redzējuši. Latvijā bija lidmašīna, bet ne tādas lielas. Tas bija no rīta. Un pēcpusdienā atkal troksnis pa ceļu – izrādās, tanki gāja no tām bāzēm, kas viņiem tur bija, uz Jelgavas pusi. Tās bāzes bija kaut kur Saldū. Nu, mēs braucam mājās, un viņi bija Jelgavā, viņi bija pa visu Latviju. Tad vēlāk bija nepatikšanas, kas mūs uztrauca, jo daļa no iedzīvotājiem, latvieši (ne visi, bet liela daļa) teica, ka ebreji ir vainīgi, ka ebreji, t.i., es, tirgotājs, pazīstams kurpnieks, vēl tādi, kādi mēs esam, paprasīja Staļinam, lai viņš okupē Latviju. Tādas baumas klīda, ka ebreji pieprasīja. 40. gadā, krievu okupācijas laikā, lielveikalos bija iesūtīti komisāri, lai viņus neiztirgo un nesaņem to naudu. Bet maziņus veikalus uz tirgus neaiztika, mēs varējām tirgot. Un līdz kara sākumam mēs gandrīz visu iztirgojām, mēs tā samazinājāmies, ka nebija ko darīt. Nebija vietas, kur strādāt. Un kad sākās 41. gadā karš, tad runāja atklāti daudzi, ka, kad vācieši atnāks, tad sitīs komunistus un sitīs žīdus. Vot, tāda bauma gāja. Un mēs nezinājām, ko darīt. Mūsu sētā dzīvoja viens skolotājs latvietis, 27. jūnijā viņš ar mani runāja. Viņš saka: “Nu jums jau nekā nedarīs!” Daudzi gāja uz staciju meklēt vilcienu braukt projām un daži gāja kājām uz Rīgu projām. Un tad viņš man teica: “Nu kur jūs brauksiet!…” Un uzreiz man pateica, ka ir vilciens, kur daudzi brauca projām, un mēs aizgājām uz staciju. Bija divi vilcieni, kas ņēma bēgļus. Un es domāju, ka mēs aizbrauksim uz Rīgu, kur mums ir radinieki, un tur mēs parunāsim, kā tālāk būs. Mēs netikām ārā no vilciena, viņš sāka manevrēt un mūs aizveda uz Krieviju. Viņš aizgāja Kirova apgabalā, tas ir gandrīz pie Urāliem. Un tur mūs sadalīja pa sādžām, pilsētām. Uzprasīja, kam ir maz mantu. Nu, tur, kad mēs salasījām, bija viens portfelis pustukšs. Mums it nekas nebija, pa ceļam kaut ko nopirkām. Un mūs aizveda 100 km no stacijas uz lielo sādžu. Tur bija cilvēki, kas savā mūžā nav redzējuši pilsētu un vilcienu. Bet ir interesanti, ka tas vīrietis, kas mūs uzņēma stacijā un veda uz izvietošanu, skatās uz vienu ebreju (tāds tas pavecs bija) un prasa: “Nu kurienes jūs esiet?” Viņš saka: “No Mitavas.” (tāds krievu nosaukums bija Jelgavai) “Jūs esiet skroders?” “Jā.” “Jūs dzīvojāt Konstantīna ielā?” “Jā.” “Es esmu dienējis 114.pulkā.” Viņš bija dienējis cara laikā, viņam bija apmēram kādi 55 gadi. Viņš teica: “Es dienēju Mihailovskaja kazarmā.” Un tas bija pretīm tai mājai, kur dzīvoja tas skroders. Mani un vienu rīdzinieku nolika strādāt restorāna bufetē. Un 40 dienu mēs nostrādājām un tad mūs mobilizēja, aizsūtīja uz Kirovu. Tur bija latviešu sarkanā valdība, Kalnbērziņa-Kirhenšteina valdība. Tur mūs koncentrēja un aizsūtīja uz mācību nometni. Un 41. gada decembrī mēs aizbraucām uz fronti. Mana ģimene palika tajā sādžā. Mani tikai mobilizēja. Un no decembra mēneša biju pie Maskavas. Vācieši bija jau diezgan stipri sakauti. Un tur man sākās karš. Un tad mēs, latviešu divīzija gāja no Maskavas uz Latvijas pusi. Un 42. gadā pie Staraja Rusas es biju ievainots. Es strādāju kā sanitārs. Kad es izveseļojos no ievainojuma, es satiku dēlu. Un tā mēs vienā pulkā pēc tam karojām kopā. Tur bija vēl daudz pazīstamo no Jelgavas. Un tad mēs ienācām 44. gada jūnijā Latvijā pie Šķaunes (Krāslavas rajonā), tas ir Latgalē. No Šķaunes gājām uz priekšu uz Rīgas pusi. Bija ievainots mans dēls. 13. oktobrī uz šosejas netālu no Rīgas es biju ievainots otro reizi. Ārstējos Rēzeknē. Pēc 2-3 mēnešiem atkal gāju frontē. Mūs ar vilcienu aizveda līdz Jelgavai. Jelgava bija nodedzināta. Jelgavā neaizkavējāmies, gājām uz Dobeli uz Tukuma pusi. Jelgavā satiku tikai 2 pazīstamus krievus, daudz tur cilvēkus neesmu redzējis. Piedalījos Blīdenes kaujās. Es biju sanitārā daļā. Armijā biju līdz kara beigām. Pēdējais, kas man palika atmiņā: 9. maijā agri no rīta es noskatījos, kā gāja kolonna ar vācu oficieriem – viņus veda gūstā. Un bija tās priekšgalā mūsu oficieris pēc uzvārda Amdurs, ebrejs, kapteinis Amdurs. Ebrejs veda vācu oficierus gūstā. Kad karš beidzās, varēja atgriezties Jelgavā. Ģimene atbrauca 44. gada decembrī uz Rīgu. Jelgavā nebija kur dzīvot, viņa bija nopostīta, nodedzināta. Atbrauca uz Rīgu. Viņi dabūja dzīvokli. Mēs bijām nometnē Baltezerā, 15 km no Rīgas.
Intervija ierakstīta 16.02.2000., Kalifornijā
|
 |
|