 |
|
       |
Sākumā pastāstīšu par saviem senčiem. Zinu, ka tie ir cēlušies tepat no Ugāles un vēlāk, kad muižkungs, pie kura strādāja mans grospaps (vectēvs), pārcēlās uz Anci, tad grospaps arī gāja līdzi. Tā nu no tā laika dzīvo visi Ancē. Bet tai Ugālē mana dzimta ieguva uzvārdu, tas bij tanī laikā, kad uzvārdus dalīja. Bij tā, ka lielākoties jau tie vācieši devuši tos uzvārdus, jo kalpi nezinājuši, kā saukties. Bijušas divas muižas tur Ugālē, viena ir bijusi kalnā un otra lejā. Un tad, kad bijis to famīlij dāļāšana, tad manam sencim, kurš dzīvojs tanī lejas muižā, vācieši iedevuši Lejasmeijer, bet tiem, kuri dzīvojuši kalna muižā – Kalnameijer. Vēl šodien Ugālē ir Lejasmeijeri un Kalnameijeri. Mans vectēvs, tēvs, māte, nu visi ir bijuši muižas kalpi. Jau tas sencis, kas pārnāca no Ugāles uz Anci, bija pie muižas saistīts. Taisījis visādus koka spaiņus, koka baļļas, cirvju un grābekļu kātus. Toreiz jau pašiem īpašum nebij, strādāj visu mūžu pa muižas kalp. Vienā muižā bij jāiet strādāt ik pārnedēļas – vien nedēļ pie mājas, otru muižā, citā atkal bij div nedēļ pie mājas, vienu muižā. Kā nu kurā muižā tas bija, bet pārsvarā jau ik pārnedēļas. Tad par to strādāšanu muižā kalpam iedeva zemi, vairāk nekāds jau atalgojums nebij par tiem darbiem, kā tā iedotā aramzeme. Dažās muižās nedeva zemi, bet maksāja, piemēram, gadā tik un tik rudzus, tik un tik gaļu, bet mums te apkārtnē gan visi bija zemes kalpi, par to strādāšan tad saņēma to pūra viet, kādu pļavu vai aramzemi. Šeit Ancē bijis tāds muižkungs Ansis Vībergs, vācietis pēc tautības. Cik dzirdēts, viņš nav bijis slikts muižkungs, labi izturējies pret latviešiem. Dažās muižās i bijis, ka milzīgi dzinuši un nav rēķinājušies ar tiem kalpu cilvēkiem, bet šis tāds nav bijis. Nu, vienreiz esot bijis, ka Vībergs aiziet skatīties uz pļavu, kā kalpi pļauj. Cik tad tur kuram tie spēki un viens tāds vecāks kalps netiek līdzi pārējiem, nu viņš vecāks cilvēks. Tad muižkungs piegājis klāt un teicis: „Jaņci, Jan, fiksāk, fiksāk!” Lai fiksāk strādājot un tiekot līdzi pārējiem. Bet nu latviešiem vienam otram tāds humors bijis un vecais kalps muižkungam esot atbildējis: „Vo zi kungs, še tev to izkapt un papļauj!” Nu, lai paņemot izkapti un pamēģinot pats. Nu šitā paņēma uz zoba to muižkungu, bet muižkungs taču vispār neprot pļaut. Varu pastāstīt, ka manas mātes tēvs bijis pie šī muižkunga Anša par vagaru. Jā, visi dzimtā bijuši par kalpiem, šitais vienīgais par muižas vagaru. Tā, ka man māt ir vagar meit. Tas muižas vagars bijis tas, kurš visus tos darbus muižā izrīkojis. Tas mans vecais grospaps man stāstīja, ka viņš bijis muižā parasts strādnieks, kalpa cilvēks. Viņš bijis tāds gara auguma, par mani daudz garāks, plecīgs, spēcīgs vīrs ar tādu lielu izveicību darbā, ka neviens viņam līdz nav varējis tikt. Kad viņš bij gājis pļaut, tad gājis kā priekšpļāvējs. Un bij tāds nosacījums, ka visiem par visu vari ir jātiek līdzi tam priekšpļāvējam. Nu un tā viņš mūžig tajās pļavās bijis par priekšpļāvēju, ka viņu izvirzīja par vagaru. Viņš bijis Jānis, toreiz Jaņs Grīnvalds. Es viņu vēl tiku redzējis. Kad viņš nomira, man bija kādi padsmit gadi. Nu un tad, kad tai muižā no rīta sanāca tie strādnieki tai strādniek istabā, tad tas vagars gāja izrīkot, citam jāiet art, citam ecēt. Vagars to visu noteica un uz visu muižu tāds tik bijis viens. Tas mans vecaistēvs bijis labs vagars, neko sliktu netiku dzirdējis par viņu un vietējie arī viņu ieredzēja. Ne ta kā tas vecais Vībergs, Anša tēvs, tas gan bijis diezgan nejauks un ass. Tad, kad tie Latvijas laiki sākās un tās muižas zemes dalīja, arī tas pats muižkungs dabūja vienu māju. Pašu muižu nedabūja, tā palika pagastam, bet to saimniecības ēku kā tādu jaunsaimniecību dabūja. Es vēl to pašu vācu Vīberg tiku redzējis, viņš dzīvoja līdz tam laikam, kad vācieš pārcelās uz Vāciju. Tanī laikā, kad viņi pārcēlās uz Vāciju visa zeme, visi īpašumi pārgāja valsts īpašumā.
Intervija ierakstīta 04.07.2002. Ancē
|
 |
|