 |
|
       |
Mans tēvs ar tāpat bija par muižas kalpu līdz Pirmajam pasaules karam, tad Pirmajā pasaules karā, kad es vēl nebiju dzimis, tēvu iesauca armijā. Tēvs nokaroja trīs gadus. Pēc tam tika veselu gadu vācu gūstā. Vēlāk, kad atlaida mājās, abi ar māti atkal gāja muižā strādāt kā muižas kalpi. Strādāja par muižas kalpiem, kamēr pienāca Latvijas laiki, izveidojās Latvijas valdība. Sadalīja jaunsaimniecības un muižā vairs nestrādāja. Tad bij tik priecīga un laimīga latviešu tauta, ka zeme tiek dalīta bijušajiem kalpiem un ka tagad pašam sava aramzeme, pats ir par īpašnieku. Visa zeme tad bij nekultivēta, vajadzēja daudz strādāt, lauzt ārā celmus, art, stādīt kartupeļus, sēt rudzus. Vajadzēja naudu, lai ierīkotu saimniecību, un tad gāja pa ziemu mežā strādāt pelnīt naudu, bet pa vasaru strādāja savā saimniecībā. Tā kā es biju viens pats bērns ģimenē un vecāki bij diezgan dūšīgi strādātāji, tad mēs labi iztikām. Ģimenēs, kur bija pa astoņi, deviņi bērni gan bij tā švakāk. Vecāki taisīja jaunsaimniecību, krāja naudu, lika bankā. Mātei tēvs bij uz kāzām uzdāvinājis desmit tūkstošus, toreiz jau skaitīja tīrā zeltā, to noguldīja bankā. Tad pienāca Pasaules karš un visu to pazaudēja. Latvijas laikā atkal tēvs dūšīgi strādāja, atkal sakrāja naudu, ieguldīja krājkasē. Tā atkal bankrotēja un tēvs atkal pazaudēja naudu un tā visu laiku. Vecāki tādi darbīgi bijuši – krājuši, zaudējuši un atkal krājuši. Skopi nav bijuši un tāpat ar iztikuši. Tā jau ir, kas nav skops priekš sev un priekš citiem, tad trūkums jau nekad nebūs. Man bij kādi septiņi gadi, kad tās jaunsaimniecības dalīja un tad tēvs pats cēla māju. Es atceros tēvs pats uz rūtiņpapīra uzzīmēja mājas plānu, virtuvē izplānoja divas plītis, jo tad, kad es uzaugšu un apprecēšos, tad katrs varēs dzīvot savā mājas galā. Tad pēc tās skices to māju uzcēla, bet viens jau bez palīgiem uzcelt nevarēja, toreiz ar nebij tās nauds tik liels, lai visu to darbaspēku nopirktu par naudu. Kaimiņš kaimiņam gāja palīgā, kad visi kaimiņi sanāca, bija kādi desmit cilvēki un tad cēla augšā. Vecais grospaps jau teica, ka pa mazu tā mājiņ sanākšot, bet beigās tāpat liela bija. Un tā cēla līdz spārēm, tad kādu alu uzbrūvējuš uz to noslēgum. Sadzēra alu un pēc kādām dieniņām gāja atkal otram kaimiņam celt. Tā tās visas mājas te tapa. Pēcāk tēvs pats tos darbus pie mājas pabeidza, pats grieza grīdas. Logus un durvis gan taisīja meistars. Māja pati no guļbaļķiem un apšūta ar spundētiem dēļiem, iekšpusē ar kaļķu javu apmests. To spundēto dēļu tik daudz bij sataisīts, ka ar tiem nolika arī griestus, tādu jau parasti neviens netaisīja, a mums bija. Tēvs vispār prata vis kaut ko no koka taisīt, mans grospaps arī prata un tā nu dzimtā sanācis, ka es ar šo to protu no koka amatniecības, nu neko glaunu, bet kādus izkapškātus, grābekļkātus, kādus mazus soliņus. Vecais grospaps jau pašā vecumā kādu pīpi uztaisīja un nesa uz tirgu pārdot, jo pensijas jau nebija, kaut kā jau bija jāiztiek. Mums te pie mājām tad arī daudz koku tika iestādīti. Mēs ar tēvu braucām pakaļ, ratos ielika kādus trīsdesmit ozoliņus un atveda no diezgan attāla meža. Man bij septiņi gadi, ozoliņiem arī. Tā, ka tiem ozoliem ir mans mūžs. Tēvs jau bij tas galvenais stādītājs, es palīdzēju. Pirms tam te apkārt jau bij liels priežu mežs, kad cēla to māju vajadzēja būvēšanai kokus, tad tos visus kokus sazāģēj, tad bij pliki celmi un tai laukumā uztaisīj to māju. Bij tik pliks, ka vajadzēja kādu koku iestādīt. Priedi jau nestādīs, vajadzēja kādu lapu koku. Tad tēvs bij ieraudzījis tur aiz kapiem tos ozoliņus un tā viņus te sastādīja. Pēc tam jau, mācoties tai Lauksaimniecībs skolā, es sapratu, ka tos ozolus pie mājām jau labāk nestādīt, jo ozols visu apēnoj, zem tā nekas negrib augt, pat zāle negrib augt. Piemēram, pie liepas gan visas puķes un zāle aug līdz pašam stumbram. Bet ozolam, cik tālu viņam zari, tik tālu saknes un tik tālu arī nekas neaugs. Toreiz arī stādījām ābeļdārzu, kādas desmit ābeles iestādījām. Tās jau savu mūžu ir nodzīvojušas. Kad cēla to māju, es jau palīdzēt neko nevarēju, bet pēc tam, kad pabeidzu skolas, padsmit gados jau sāku palīdzēt tēvam. Kūti no paša tēva lauztiem akmeņiem uzcēlām. Tēvs jau visu pats darīja, vecaistēvs vairs nevarēja palīdzēt, jo viņu bij saplosījis izskrējis zirgs un no tā viņam bija sarauta labā roka, pirksti bij tādi nīkuļi, ka vairs ar to labo rok neko nevarēja darīt. Tā nu tas lielākais strādnieks bija tēvs, bet tad jau vēlāk es nācu palīgā. Man kā puikam lika visādus lauku darbus darīt. Piemēram, bija jāiet sienu pļaut. Mums bija pļavas upmalē, kādi divi kilometri no šejienes. Kad saule leca kādos četros, piecos no rīta, tā bij jāiet uz pļavu. Kad cēlās, tad vēlās, brokastis ēda pļavā. Tēvs gāja pa priekšu, es puika nopakaļ ar acīm ciet un basām kājām. Toreiz meliorācija jau vēl nebij bijusi, tad tās pļavas tādas diezgan slapjas bij, brid pa to ūden. Apakšā mūžīg tām pļavām bij tas ūdens un tad pļumpa, pļumpa, pļumpa puika brien pa to ūden. Par cik jau tēvs izkapškātus taisīja pats, tad bij uztaisījis speciāli manam augumam to izkaptīt un tad bij jāpļauj. Uzreiz jau nelika kaut ko lielu pļaut, nu tādas krūmu starpiņas un tā nu es sāku. Bij man septiņ gad, kad sāku pļaut. Nu tad tai pļavā kādas pāris stundas papļāva un tad brokastis. Māte palika mājās, sakopa govis, cūkas, izlaida govis aplokā un tad nesa mums uz pļavu brokastis. Tad jau puikam, kad pļāva un grāba vislaik bij jāskatās uz to stūri, pa kuru krūm starp nāks māte ar brokastīm. Parasti ēdām sviestmaizes un ceptu vai žāvētu speķi. Nu, tad vēlāk bij siens jāgrābj, jāsaliek gubās, gubas nesa kaudzēm šķūnī. Bija tās saucamās pēdas jāpiegrābj ar grābekli, tas ir, kas paliek pāri pēc gubu aiznešanas, tas bij jāpiegrābj, lai nepaliek pēdas un tas bij tas puiku darbs. Tālāk tēvs meta sienu šķūnī, māte ņēma pretī un puika akal pa virsu bradāj, tā vairāk varēja ielikt tai šķūnī. Tā, ka darbs jau netrūka un tai pļavas malā puikam jau bij līdzi makšķere, briesmīg jau gribējās makšķerēt. Kad nāk pusdienlaiks, jo tēvam bij tā ierīkots, ka agri cēlās, bet stundu vai kādreiz div stundas gulēja pusdienlaiku. Es jau negulēju, tad pa fikso pie cit puikām uz upmalu makšķerēt zivis. Puikām jau nesanāca tā blandities, jo mājās jau māte arī lika šo to darīt. Tāpat arī ziemā tēvs gāja uz mežu un es puika gāju līdz kaut ko pacirt, pazāģēj, padedzināj. Tad, kad Lauksaimniecībs skolu nobeidzu gāju ziemā mežā strādāt, naudu pelnīt. Mežniecībai zāģēju baļķus un malku, cik tur bij vajadzīga un mums par to maksāja. Vasarā man lopi vispār nebija jāgana, jo mums visai saimniecībai apkārt tēvs bij iztaisījis žogu. Lauksaimniecības zemei ar bij vis riņķī žogs, lai lopi tur iekšā netiek. Aitām bij mazāks aploks tepat pie mājas. Un ta ko ta tur ganīs, no rīta tik izdzen ārā un vakarā palaid mājā, kad bij dunduru laiks, tad pusdienlaikā arī bij govis jālaiž mājās. Nu rudenī, kad pļavas tika nopļautas un aplokos zāle noēsta, tad es puika gāju tur tālāk pļavās ganīt, bet tā mums tāda liela ganīšana nebij, par cik mums tas žogs apkārt bij. Kopumā tajā laikā mums bij kādas četras vai piecas slaucamas govis, divi zirgi un tad aitas, cūkas. Cūkas lielākoties audzēja pārdošanai. Pa vienu gadu vien, div cūk nokāva priekš pašiem, pārējās tās gāja uz tirgu. Mežs un labība, jau tik ātri neaug, tā, ka tas galvenais naudas devējs bija cūkas. No aitām bija vilna, vilnu lielāko daļu paši izlietoja, adīja zeķes un auda drēbes. Māte taisīja vadmalas no vilnas dzijām. Visu, ko nēsāja mugurā, viss bij pašu austs. Tagad jau vairs to nedara. Māte rokdarbus daudz taisīja, adīja cimdus, zeķes un auda. Šuva arī, bet ne jau kaut ko lielu, kaut ko mazu tādu, bet kādas glaunas kleitas vai ko tādu toreiz nesa pie tām saucamajām šneiderienēm. Šuvējas tā nosauktas pēc vācu modes. Tad, kad ieguva vilnu no aitām, tepat netālu uz Dundagas pusi, Pācē, veda uz dzirnavām, tur pārstrādāja to vilnu, izkārsa un savērpa visu. Uztaisīja gatavu dziju. Aizveda nodeva vilnu un viņi par to pārstrādāšanu paņēma daļu sev, tad tā arī bij tā samaksa, nekas vairāk nebij jāmaksā. Mums bij tāda naturālā saimniecība, visu paši audzējām, te bij sviests, te krejums, te piens un gaļa vairāk jau neko nevajadzēja. Veikalā nopirka petroleju un cukuru, vairāk jau neko nepirka. Cukurbietes gan paši neaudzēja, no tām jau tikai pārstrādājot to cukuru var iegūt. Citi tur gan vārīja no tām cukurbietēm visādus sīrupus, bet tas jau nav tas. Audzējām cigoriņus, tad jau tādas kafijas nepirka. Veikalā jau varēja nopirkt to pupiņu kafiju, bet toreiz jau tās naudas nebij, ka visas lietas varētu veikalā pirkt, tā iztika ar to, ko paši audzēja. Cigoriņus apgrauzdēja un samala speciālās dzirnaviņās un sanāca brīnišķīga cigoriņu kafija. Ja kafija likās par stipru, par rūgtu, tad grauzdēja arī kviešu un miežu graudus un tad samala ar tiem cigoriņiem kopā, nebij tik milzīg rūgts. Īstai cigoriņu kafijai ir tāda specifiska garša, vēl tagad man tā garša mutē. Vispār no rītiem es labprāt dzeru tieši cigoriņu kafiju. Mana māte Anna bija liela ēst taisītāja, tad, kad notika kāzas uz laukiem, tad mūžīg gāja tām saimniecēm palīgā. Tad viņa no tām saimniecēm iemācījās visu ko, pēc tam varēja mājās pagatavot. Skolā jau tajos laikos neko tādu nemācīja. Tā kā mums te jūrmala nav tālu, tad mēs arī daudz zivju ikdienā lietojām. Tēvs savās jaunības dienās jūrmalā bij strādājis, naudu pelnījis zvejojot pliksts, nu butes. Ta viņš to māku prata, tad viņam bij brālēns, kas dzīvoja jūrmalā, tad viņš gāja jūrā kādus divus rītus pēc kārtas zvejot pliksts. Sazvejoja diezgan lielu kvantumu un veda mājās. Tās žāvēja dūmbūdā un varēja ilgi ēst sviestmaizes ar žāvētām butēm. Tēvs zvejoja tepat netālu upē, kad bija tāda siltāka vasara paņem tādu brideni, sauc vēl par kabeni, trīs vīri pabrien pa to upi un tad savelk pilns zivju, raudas, asarus, līdakas. Zivis jau mums nekad netrūka. Mēs ar tēvu esam tik daudz ķēruši, ka vaidie, tāpat laši ir ķerti. Lielākoties jau ķērām tanī upē. Nēģus ķēra ar rokām, kad tie nārstoja, tas jau bij sports. Vienā rītā varēja noķert ap piecsimt nēģu. Tos turēja pagrabā kādu nedēļu, ilgāk jau nevarēja. Tagad jau tā nevar, īstenībā jau nārsta nēģus nav brīv ķert, nu, bet tad ķēra. Par skolām varu pastāstīt, ka Ancē jau sākumā skolas nemaz nebij. Bija veca, veca koka skola Virpē. Es gāju trešajā klasē, kad Ancē uztaisīja jaunu skolu, tad vēl bij tie saucamie partijas laiki, Ulmaņa vēl nebij. Tanī laikā to Ances skolu diezgan lielu taisīja, vairāk kā simts skolnieku bij. Bij jau diezgan grūti to skolu uzcelt, jāceļ bij pašai pagasta pašvaldībai, jo valsts naudu nedeva. Ances pagasts nekāds bagātais nebija, tad dēļ to skol celšan iegāja lielos parādos. Kad tas lielums bij uzcelts gāja skolnieku vecāki vienkārši par brīvu palīdzēt un pabeidza to skolu tā, ka taisni uz Ziemassvētku brīvlaiku varēja pāriet uz jauno skolu. Bijām lepni, ka pašiem sava skola. Tad bij daudz bērnu, tagad jau mazāk. Bērni un mazbērni visi aiziet uz pilsētām dzīvot. Par Ulmaņlaikiem runājot, es nevaru neviena slikta vārda teikt, jo Ulmanis pa tiem sešiem gadiem uzbūvēja visu lauksaimniecību. Mums tā zeme Latvijā vispār ir visdārgākā, jo nekādu izrakteņu vai citu bagātību jau nav. Un Ulmanis to redzēja, ka jāattīsta un jāpabalsta lauksaimniecība, tad arī valstij labi ies. Sākumā Ulmanis pabalstīja tikai lielās saimniecības, deva tām piemaksas un viņam pārmeta, kāpēc viņš balsta tikai lielos, bet mazos aizmirst. Viņš atbildēja, ka viņam jāuzceļ valsts ar tiem lielajiem saimniekiem, jāuzstutē valsts uz kātiem un tad būs visiem labi i lieliem, i maziem. Bet nu sanāca bišķ par īsu. Vēlāk jau Ulmanis arī pabalstīja mazos jaunsaimniekus, piemēram, mums pēdējos gadus deva traktoru. Tādu traktoru mēs līdz tam laikam vispār nebijām redzējuši. Ulmanis deva to traktoru par brīvu, bija jāmaksā tikai par petroleju un strādniekam, kas ar to brauca, dienas naudu. Toreiz tas traktors gāja nevis ar degvielu, bet ar petroleju. Tad ar to mazo Fordso traktoru pa dienu vienu hektāru varēja uzart, ja celmi bija izrauti. Tie Ulmaņlaiki beidzās tai 1941. gadā un sākās krievu laiki un tad es arī apprecējos. Mēs ar sievu vispār kopā jau pamatskolā gājām no sākuma vienā klasē, pēc tam viņa slimoja un palika gadu atpakaļ. Viņa beidza vienu gadu vēlāk Ances skolu nekā es. Es aizgāju mācīties uz divgadīgo Lauksaimniecībs skolu un viņa atnāca gadu vēlāk. Tā jau mēs viens otru pazinām, bet nekāda brūtēšanās jau nebija. Tikai pēc Lauksaimniecībs skolas mums sākās kaut kā tā kopā iešana. Toreiz bija tāda organizācija Latvijas Vanagi, viņa bij iestājusies tajos Vanagos. Tie, kas bij tajos Vanagos arī mani pierunāja tur iestāties. Tad mēs gājām kopā tajos Latvijas Vanagos un tur arī iepazināmies tuvāk. Uz ballēm arī gājām, trīs gadi draudzējāmies un tad apprecējāmies. Tad jau sākās tie iesaucamie gadi, domāju, ka mani vācu armijā iesauks. Es biju viens bērns vecākiem un satraucos, kas notiks, ja mani iesauks. Vecāki jau bija tādā stāvoklī, ka diezvai tie tos trīs gadus, kas bij jādien, izdzīvos. Vecāki bij tā samocīti pa tiem lauksaimniecībs darbiem, to jaunsaimniecīb būvējot. Tad es izdomāju, ja sieva ir noskatīta, tad jāprecas, ja aiziešu armijā, tad būs vismaz kas pie vecākiem paliek. Un tā arī izdarīj, apprecējāmies pirmajā jūnijā, vasarsvētkos. Tai četrdesmit pirmajā gadā mani neiesauca, bet iesauca vēlāk. Tajā saimniecībā neko daudz jau nedabūj pasaimniekot, jo četrdesmit pirmajā gadā visus, līdumus, ko tēvs bij izlīdis atkal zaudēja, palika tikai maza piemājas saimniecība.
Intervija ierakstīta 04.07.2002. Ancē
|
 |
|