 |
|
       |
Mans tēvs Pēteris Liepiņš bija Ziemeļu armijas dibinātāju skaitā. Pirms tam viņš strādāja Krasnojarskas pulkā. Viņam bija liela pieredze tieši tanī organizēšanas, sagādes un finanšu lietās. Toreiz mēs dzīvojām, un tas bija 1918.-1919. gadā laikam, Tērbatā. Vispārīgi, es esmu dzimusi Valkā. Un tā kā mans tēvs bij karavīrs, tad mūsu dzīvesvieta vienmēr bija tur, uz kurieni viņu pārcēla. Tērbata ļoti skaista pilsēta, tur pagāja mani pirmie skolas gadi. Latviešu skolas toreiz nebija, es mācījos Puškina ģimnāzijā krievu valodā. Un tad, kad iesākās cīņa par Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem un arī no vāciešiem, tad mans tēvs arī iestājās Ziemeļu armijas dibinātājos. Un mūsu dzīvoklī bieži nāca toreiz pulkvedis Berķis un toreiz arī pulkvedis Kalniņš. Pulkvedis Berķis bija mūsu pēdējais Kara ministrs. Viņi par kaut ko apspriedās, bet mamma no pelēkām karavīru segām piegrieza un šuva pagodes, un mēs bērni likām viņas kaudzītē. Tad, kad Zemitāns varēja ienākt Rīgā, tad arī to vasaru, mans tēvs mūs izsauca no Tērbatas uz Valmieru, jo tur bija vieglāki pārtikas apstākļi, mēs arī bijām uz turieni pārbraukuši. Un tad, kad Zemitāna armija gāja uz Rīgu, tad arī mēs tā kā tādā aizmugurē, arī tādos lopu vagonos mēs braucām. Sēdējām, protams, brīvi. Mamma jau bija Tērbatā bijusi, atvedusi visu mūsu iekārtu, tā arī gāja līdzi, mēs iebraucām Rīgā. Tēvs kļuva par Ziemeļu armijas, toreiz teica, intendantu jeb apgādnieku. Viņam Rīgā piešķīra, viņam ar viņa darbiniekiem, to dzīvokli Raiņa bulvārī Nr. 9, kur atradās vēlāk padomju laikā Republikas prokuratūra un tagad Francijas sūtniecība. Tas bija liels un elegants dzīvoklis: pirmās trīs istabas, kas izgāja uz Raiņa bulvāri, bija ļoti skaistas ar marmora kamīniem un spoguļiem. Ēdamistaba bija tik liela, ka tad, kad mūsu vecāki gāja kaut kur ārā vai viesībās vai kur, tad mēs ar brāli ar velosipēdiem braukājām par to lielo istabu, jutāmies brīvi. Dzīvoklis bija ļoti liels. Tanīs reprezentācijas istabās iekārtojās tēva darbinieki, tā bija viņa darbavieta. Tur bija arī privātie, bet bija arī pulkveži, kapteiņi un tā tāļāki. Mūsu istabas logi iznāca uz sētu, un mēs tur ieņēmām laikam kādas četras istabas, arī, protams, to lielo. Lielā istaba bija mums tā ēdamistaba. Mūsu mēbeles tur pazuda burtiski. Un tur dzīvoja arī tāds Jānis Eiduks, jo Valmierā, uz kurieni mūs tēvs bija izsaucis, viņš bija skolotājs, vēlāk ļoti pazīstams psihiatrs, viens no pirmajiem. Un tēvam vajadzēja tur komplektēt viņa darbiniekus. Viņš Jāni Eiduku pieņēma. Tai laikā tur dzīvoja arī tāda Liepnieka kundze, operas dziedātāja, kura vēlāk apprecējās ar Bubkovicu. Arī tā bija mana tēva darbiniece. Tie ir tie, kurus es labi atceros, jo ar tiem bija vēlāk bieži satikšanās. Jānis Eiduks mūs, bērnus, vadāja pa Rīgu, rādīja Rīgu. Atceros, ka viņš veda mūs arī uz kino. Vakaros pēc filmas notika teātra izrādes un tur aktieri bija visi tie lielie aktieri kā Antra Klints un visa tā plejāde, kas vēlāk kļuva par mūsu Nacionālā teātra aktieriem. Nu, mēs dzīvojām bezbēdīgi, es gāju skolā. Mans tēvs bija nolēmis tā: tādā valodā, kādā iesākts, vajag pabeigt, jo mājas valoda jau mums bija latviešu. Un mani viņš iekārtoja tādā privātā Līšica skolā, bet manu brāli tādā Aleksandra ģimnāzijā jeb agrākā Lomonosova ģimnāzijā, es tagad īsti nevaru pateikt. Pēkšņi, tas bija laikam oktobris, kad tas Bermonta laikmets sākās. Ienāca tēvs un notika tāda… Viņš bija saņēmis pavēli evakuēties uz Ropažiem. Un nu visi darbinieki un visu to, ko viņi varēja paņemt no dokumentiem, to paņēma līdzi, bet mums tēvs atstāja kādu lielu kasti ar dokumentiem un lika, lai mēs to dedzinām. Viņš noriskēja un atstāja mūs tur. Viņš vēlāk teica, ka viņš cerēja noteikti uz to, ka mums nekas nedraudēs, ka daudz ļaunāk būs, ja mūs vedīs tur līdz. Mēs, saprotams, mierīgi gulējām to nakti, bet mamma visu nakti bija nosēdējusi pie loga, kas izgāja uz sētu. Un tad mazā gaismiņā notiek liels, milzīgs blīkšķis un no vārtiem skrien mans tēvs un ieskrien pa tām virtuves durvīm iekšā, un saka: „Visi uz pagrabu!” Jo arī tur bija izbūvēts pagrabs par dzīvokli un no ēdamistabas gāja tādi pakāpieni. Nu, viņš baidījās no gāzēm. Nu, kā jau jūs ziniet, izdevās noturēt... Vai tad toreiz bija tām bailēm pamats, kaut kas notika, bija tās gāzes toreiz? Nē, nebija. Nevienu reizi nebija gāzes. Vismaz Rīgā nebija, jo šinī lielā, ārkārtīgi monumentālā un biezā, milzīgi biezām sienām mājā. Mēs saskaitījām, mums tas bija ļoti interesanti, četrpadsmit bumbas, bet tās jau nebija tās, kas bija vēlāki, vai ne. Tās bija tās, kas iztaisīja vairāk blīkšķi, drusku tās skulptūras sabojāja, bet nekas nebija. Tādas bija trāpījušas. Tās, kas tiešām trāpīja, bija četrpadsmit. Un savādi ir tas, ka, redziet, kā iedarbojās tas ieradums. Man bija jāiet uz skolu un manam brālim ar bija jāiet uz skolu, mēs gājām. Citu starpā Raiņa bulvāris un toreizējā Brīvības, tā nebija vēl Brīvības iela toreiz, tā bija Aleksandra iela – tā bija robeža, kur sākās fronte. Un tad, kad mēs tupējām tur pie loga, kas izgāja uz ielu, tad mēs redzējām, tas man vēl tagad acīs, ka aizsoļo uz turieni ne formās tērptas. Tad nezinu, gandrīz vai ar pastalām un diezgan trūcīgi ģērbti jauni puiši ar šautenēm. Bet atpakaļ novembrī pa sniegu mēs redzējām ragavas, no kurām vilkās līdzi kājas. Tas man ir palicis atmiņā. Vai tā fronte tieši Rīgas centrā tur ilgi bija? Tik tālu viņa nenonāca, bet Daugavas krastā tas bija. Bet Rīga tika bumbota. Bet tur, kur jūs sakāt tā frontes līnija, tā Brīvības ielas… Jā, nu tur bija aizliegts iet, lai gan bumboja arī diezgan daudz. Tur viena žēlsirdīgā māsa, laikam Žiglēvica, arī gāja bojā. Viņa gāja tieši... Un tur Daugavmalā darbojās Valija Veščunas – Jansone. Jā, Valija Veščunas – Jansone, mana draudzene. Tā jau arī bija velna skuķis, Lāčplēša ordeņa kavaliere. Jā, es gāju uz skolu, un tā bija Dzirnavu ielā Līšina ģimnāzija. Un vēl man palika atmiņā tāds bērna apmulsums. Tā bija krievu skola, un tā direktore vienreiz tā teica, kad viss sākās: „Redziet, cik labi, drīz būs atkal mums krievu valdība.” Un es sacīju tā: „Nē, nav labi. Mans tēvs ir latvietis.” Un jāsaka tā, ka pēdējo klasi es pabeidzu tanī pašā skolā Lomonosova ģimnāzijā, kur mans brālis bija, jo mans tēvs bija sapratis, viņš saka: „Tā ir tāda jaunkundžu skola, tu tur neko neiemācīsies, ej tur!” Tad man bija jāmācās. Latīņu valodu es nebiju mācījusies. Franču valodu, angļu, vācu – to es biju mācījusies, bet latīņu ne. Un matemātikā, fizikā bija daudz jādara. Un es biju vienīgā meitene klasē, pārējie visi bija puikas. Lomonosova ģimnāzija bija Raiņa bulvārī. Atgriezās tēvs ar saviem darbiniekiem no Ropažiem, bet visi palika turpat pa nakti. Apakšā bija vairākas istabas, kaut kā sagādāja iespējas tur pavadīt nakti. Un tad, kad sākās bumbošana, tad mēs, arī bērni, skrējām lejā pagrabā. Un tur viens jauns tēva darbinieks man izmācīja dejot valsi. Starp darbiniekiem bija arī viens pianists un bija operdziedātāja – Liekniņkundze. Un tad, kad bija drusku mierīgāks, mums jau bija flīģelis, mēs jau mācījāmies arī klavieres spēlēt, tad mums notika koncerti. Un mēs jau neko tādu īpašu… bailes neizjutām, bērni to nejūt. To laiku es neatceros, tai laikā es neatceros nekā ļauna… Un par ko viņi strādāja? Nu, vienkārši par sekretārēm, par rakstvedēm tanī tēva kantorī. Tur taču bija ļoti daudz saimnieciskas lietas jākārto. Tur bija arī jākārto dokumenti, jāved uzskaite un tā tāļāki. Katrai atradās darbs, inteliģentam cilvēkam jau nemaz nav grūti to grāmatvedību apgūt. Bet toreiz arī bija grūti ar darbu? Ziniet ko, ar darbu nebija grūti, bet kaut kur bija… Nu, jūs saprotiet, tādā brīdī, kur cilvēki var dzīvot, kur viņi var atrast darbu – tāda pianiste, tāds cits un tāds skolotājs. Bet tie visi bija labi darbinieki. Nu, un tad, kad ar Bermontu tika galā, tad vispirms mans brālis izdarīja vienu „varoņdarbu”. Viņš aizlavījās uz Daugavas krastu un atrada vienu nesprāgušu lādiņu, un atnesa viņu mājās. Nu, labi, ka toreiz vēl tēva kantorī bij arī virsnieki, kas strādāja. Nu, labi, ka toreiz viss tā labi beidzās. Nu, un tad pēc tam manu tēvu iecēla par Aizsardzības ministrijas Budžeta un kredīta pārvaldes priekšnieku. Šis dzīvoklis bija jāatstāj, tas nebija vajadzīgs, jo tur, Kara ministrijā, atradās tēva darbavieta. Mēs pārcēlāmies uz Elizabetes ielu toreiz. Tēvam bija liela pieredze tieši organizatoriskā laukā, finanšu lietās, saimnieciskās lietās. Un viņš vienīgais laikam varēja noorganizēt šo Budžeta kredīta pārvaldi. Un tad vēl tēvs bija arī ļoti saimniecisks, apstākļi bija grūti, un viņš Rīgā nodibināja tādu armijas bodīti. No tās bodītes radās armijas ekonomiskais veikals, un tas veikals arī bija padots Budžeta kredīta pārvaldei. Un armijai ļoti lieli ienākumi bija līdz ar to. Armiju varēja uzturēt no tā veikala. Kara ministrija atradās Elizabetes un Valdemāra ielas stūrī, ar ieeju no Elizabetes ielas. Un tur arvien stāv kara mašīnas. Bieži vien es tur uzskrēju augšā pie tēva, kad bija kaut kas vajadzīgs. 1918.-1919. gadā, man liekās, bija diezgan daudz bēgļu no Rīgas. Un, faktiski, tur mūsu ģimene iepazinās ar to toreizējo Lieknieka kundzi, vēlāko Bobkovica kundzi, jo, redziet no Sarkanarmijas bija ļoti daudz bēgļu – latviešu. Un nodibinājās dāmu komiteja, tur bija arī mana māte. Viņas nodibināja tādu biedrību, un tās dāmas, varētu teikt, dievināja Zemitānu. Bet tikai es toreiz tā īpaši neinteresējos par tām lietām, es biju bērns, es neinteresējos. Nu, un kāds bija viņu darbs. Viņas apkopa tos latviešu strēlniekus, kuri bija pārbēguši. Tie bija skrandaini, utaini, badaini. Viņas tos mazgāja, viņas tos apģērba, viņas palīdzēja viņiem arī ar pārtiku. Un Bobkovica kundze, toreizējā Liekniekkundze, rīkoja koncertus, un šie koncerti toreiz deva labus ienākumus. Un vēl dažus citus tādus pasākumus, es visus neatceros, es atceros tikai to. Redziet, jūs ziniet taču, ka mūsu strēlnieki, tā saucamie, sarkanie strēlnieki, bija tur pārgājuši… Bet liela daļa no tiem pārbēga uz Latviju. Nu, tā kā bēgļu gaitas droši vien nebija vieglas, tad varu iedomāties, kādā stāvoklī viņi bija. Un, faktiski, tā bija tāda sabiedriska organizācija, Tērbatā diezgan populāra. Un tad es vēl gribu pieminēt ar par savu tēvu. Mans tēvs aizgāja pensijā, man liekās, tas bija 1931. jeb 1932. gadā, bet viņš bija dzimis zemnieks un vidējais dēls. Pie Smiltenes tādas mājas “Ūsiņi”, Bilskas pagasts laikam to sauca. Un, protams, viņš nevarēja kļūt par mājas īpašnieku, jo bija vecākais dēls un viņam bija jāiet pasaulē. Un tagad, kad viņš jau paredzēja, ka viņa darbs beigsies, viņam bija jāiet pensijā, toreiz bija tā: pensija, un cauri… Viņš kā brīvības cīnītājs dabūja nomā vienu diezgan nolaistu pilsētas māju – saimniecību “Mazāvas”, ar tiesībām izpirkt savā īpašumā, un to viņš arī izdarīja. Un šos savus pēdējos gadus viņš tur pavadīja un viņš ļoti enerģiski saimniekoja. Viņš ārkārtīgi mīlēja zemi, viņš nevarēja neatgriezties zemē. Viņš tā iedziļinājās visās tanīs zemes kopšanas un lopkopības lietās un ārkārtīgi mīlēja savas “Āvas”, savu zemi. Un viņam ar laikam piemita tāda paredzēšana, jo taisni 40-to gadu sākumā viņš pateicis bija mammai tā, ka: „Es miršu, tad man nebūs neviena, kas man pasniedz ūdens glāzi.” Un, ka viņš ļoti gribētu, lai viņu apglabātu tur – “Āvu” dārzā. Un tā iznāca, jo viņš nokļuva tūliņ cietumā. Vesela rinda bija tur inkriminēts. Un pēc seši mēnešiem tur cietumā viņš ir miris, bet viņš ir reabilitēts. Bet neviens, cik es esmu pieprasījusi arī dokumentos, pārējos dokumentos - mana vīra reabilitācijā ir rakstīts nāves cēlonis, ja. Bet viņam pateikts - nāves cēlonis nav zināms. Tātad, vai kāds viņam tur pasniedz ūdeni, un vai ir zināma viņa kapa vieta, vai ir zināma mana vīra kapa vieta. Nu, tā tas beidzās.
Intervija ieraksīta 10.06.1993., Rīgā
|
 |
|