 |
|
       |
1940. gada jūnija sākumā mēs ar vīru bijām Tallinā. Mans vīrs bija kooperators un piedalījās Baltijas valstu kooperatoru sanāksmē. Vīri nodarbojās ar dažādu kooperāciju skarošu jautājumu risināšanu, bet mēs, sievas, tikām iepazīstinātas ar dažādu sieviešu organizāciju darbību. Tas bija laikam 16.jūnijā, kad mēs bijām sapulcējušās kādā sieviešu organizācijas telpās un klausījās stāstus par šīs organizācijas darbību. Pēkšņi ienāca kāds darbinieks un izsauca mūsu pavadoni ārā. Kad viņš atgriezās, viņš bija bāls un izskatījās ļoti savāds, un klusā balsī pastāstīja, ka Lietuvā jau ir ienākusi Sarkanā armija, tagad tā virzās uz Latviju. Nu, protams, mēs pārtraucām visu. Šai dienā bija vēl paredzēta arī balle „Estonijas” telpās un ballei bija jānotiek. Tā balle bija ļoti savāda: vīrieši bija frakās, mēs bijām vakara tualetēs, bija mūzika, bija dejas. Un tas notika, kad visi jau zināja, kas ir noticis. Dažas kundzes sēdēja maliņā un raudāja. Mēs tomēr dejojām un visa tā zāle mums izskatījās tādā kā savādā, fantastiskā miglā. Palikām tur līdz gaismiņai un nolēmām ar vīru iet kājām uz mūsu viesnīcu. Un pa ceļam mēs runājām. Man likās, to es vēl skaidri atceros, ka uz mums virzās tāda pelēka, pelēka masa, kur nevar pat sejas saskatīt, ka tā apdraud mūs. Nu bija tāda vīzija. Atnācām uz viesnīcu, jau bija rīts, drīz vajadzēja iet uz staciju un mēs ar vīru atvadījāmies, jo sapratām, kas mūs gaida. Stacijā bija ļoti daudz jauniešu – studentu, laikam arī kādai studentu organizācijai sapulcēšanās. Tie dzēra un dziedāja. Kad iebraucām Rīgā, tas bija 17. jūnijs. Mēs dzīvojām Valdemāra ielā. Piegāju pie loga un redzēju to pelēko masu – noputējušus un tiešām pelēkus ar pelēkām, neizteiksmīgām, trulām sejām. Kādam bija ziedi rokās. Viņi pūlējās smaidīt, bet nekas neiznāca. Par to laiku mans vīrs lamājās pa telefonu. Pārtrauca, jo telefonisti viņu brīdināja, ka jau ir sākusies noklausīšanās. Par ko viņš runāja? Nu, viņš bija sašutis par to, kas notiek, un izteica savas domas diezgan kategoriski. Mana vīra pasē ierakstīts, ka karojis pret vāciešiem un lieliniekiem. Toreiz ministra Bērziņa kundze bija kaut kāda aizsargu organizācijas vadītāja. Es nebiju aizsardzēs, nekad neesmu gribējusi. Man bija ļoti daudz citas organizācijas, bet šinī brīdī es nolēmu, ka man jāstājas aizsardzēs. Man nav jābaidās, man jābūt tur, kur ir daudzas mūsu latvietes, bet Bērziņa kundze man atteica to darīt. Nu, viņa laikam saprata, kas var notikt. Bet mans vīrs to izdarīja – iestājās aizsargos – lidotājos. Un nekad viņam nebija iespējas tur kaut ko darīt... Tad es toreiz strādāju Universitātes Tautsaimniecības fakultātes Tirdzniecības un bankas katedrā par asistenti pie profesora Kārkliņa. Uzreiz mūsu bibliotēkā – Universitātes bibliotēkā, mūsu fakultātes bibliotēkā parādījās liels skaits attiecīgo grāmatu – Ļeņina, Staļina un tā tālāk. Un es tos lasīju un sapratu, ka mēs divi cilvēki piecistabu dzīvoklī nepaliksim un ka mums draud, ka tur sāks dzīvot, ka tās tautas vara nodota svešiem cilvēkiem. Ātri vien noorientējos… Mana vīra brālēns bija precējies ar profesora Gartjē jaunāko meitu. Viņiem piederēja divstāvu neliels nams Pārdaugavā Margrietas ielā, un tur bija izdodams viens dzīvoklis otrā stāvā. Tur vispārīgi bija lieli dzīvokļi. Bet tas bija sadalīts uz pusi: vienā pusē bija trīsistabu dzīvokļi, otrā pusē bija divistabu dzīvokļi. Mēs iekārtojām vienā guļamistabu, otrā, mazākā, ēdamistabu, un tur no tā lielā dzīvokļa bija palikusi lielā istaba – ap 30 vai 40 metri liela. Dažas mēbeles mēs aizsūtījām uz mūsu vasarnīcu Juglā Katrīnmuižā un izkārtojām mēbeles tā, kā tas nu bija iespējams. Redziet, mans vīrs bija Uguns apdrošināšanas kooperācijas, varētu sacīt, dibinātājs, Kooperācijas padomes dibinātājs. Un tur nostrādāja visu savu dzīvi. Viņš bija šīs padomes direktors, bet nevis iecelts, bet vēlēts direktors, kā visi posteņi kooperācijā. Lūk, viņam to likvidēja un viņu pārcēla uz vienu padomju apdrošināšanas iestādi. Es tieši nevaru pateikt, kā viņu toreiz sauca. Un tagad es stāstīšu jums pavisam tādas savādas lietas. Man piektdienās nebija lekciju, man nebija jāiet, jeb pēcpusdienā bija tikai jāiet. Un tad vīrs aizgāja agri no rīta darbā, bet es vēl paliku guļot, un es redzēju tādu sapni, ka es eju par kaut kādu rudzu lauku un pretī nāk man Pēteris Siecenieks – mans vīratēvs, kurš bija miris jau 1930.gadā. Un es priecīga metos viņam priekšā, metos viņam klāt, apkampju un stāstu viņam, kas ir noticis ar Sašu, tā kā gribu stāstīt. Nu, it kā nekas sevišķs. Es pamodos un tanī brīdī es zināju – kaut kas ir noticis ar manu vīru, es skaidri zināju. Tagad es zvanu pa telefonu, neviens neatbild. Es apģērbjos, skrienu un braucu ar tramvaju uz to pilsētu un eju Iekšrīgā. Un taisni tur, kur atradās mana vīra jaunā darbavieta, man pretim nāk viņa viena darbiniece un raud. Es saku: „ Kas ir noticis? Kas ir noticis?” Viņa saka: „Nekas, nekas.” Es saku: „Kur ir mans vīrs?” „Nu, viņš turpat ir.” Es uzskrienu augšā, ieskrienu viņa mazajā kabinetā. Viņš nāk man pretim ar tādu savādu seju, viņš saka: „Es esmu atlaists.” Es saku: „Tā nav vēl lielāka nelaime, kaut kas vēl smagāks mūs gaida.” Viņš arī drīz tika pārcelts uz tādu Vieglās rūpniecības trestu plānu daļā. Viņa priekšnieks bija kāds Treijs, komunists, protams. Nu un tad vienu nakti pie mūsu durvīm zvanīja un ienāca viena kompānija, uzrādīja kratīšanas orderi. Es jau pirms tam, pēc tā sapņa, es izskatīju visu un visu, ko es uzskatīju… Tie daudzie ielūgumi no tā un no tā un visu, kas bija… Tos es visu iznīcināju. Tie bija ielūgumi, ziniet, uz ballēm, uz sēdēm, bet kas tos sūtīja – privātie, tos sūtīja tā attiecīgā sabiedrība. Tur bija no ministriem, tur bija no lielu uzņēmumu pārstāvjiem, tur bija visa, kas toreiz jau skaitījās tāda aizdomīga sarakste, tur bija apsveikumi. Tā kā jūs negribējāt, lai tos vārdus atrod pie jums? - Jā, bet tas jau arī neko nevarēja līdzēt, bet tam arī nebija nozīme. Redziet, katrā organizācija kaut ko pilij dāvināja. Tad, kad Ulmanis nāca pie varas. Un šī vīra organizācija – kooperācija - Savstarpējā uguns apdrošināšanas savienība – dāvināja pilij ēdamistabas iekārtu. Un šī ēdamistabas iekārta pagatavota īpaši tieši šinī laikā. Un nu to vajadzēja izņemt un nosūtīt uz pili. Un kam bija tas jādara? Tas bija jādara manam vīram. Viņš to izdarīja un saņēma toreiz no Ulmaņa pateicības rakstu. Un tas pateicības raksts viņam bija portfelī. Nu, un to atrada. Bet tam arī nebija nozīmes vairāk. Vienu vakaru mums pie durvīm piezvanīja un ienāca vīra priekšnieks, tāds Treijs. Viņš gribēja ar manu vīru runāt, personīgi, bet es paliku tur klāt. Un tagad viņš piedāvāja manam vīram darbavietu. Viņš nepateica, kur būs tā darbavieta un kas viņam būs jādara. Katru rītu viņam pakaļ atbraukšot mašīna, viņu aizvedīšot uz turieni un pēc tam atvedīšot atpakaļ. Es nospēlēju histēriskas sievietes lomu un saku: „Ne, ne, ne, nekad! Lai es nezinātu, kur mans vīrs katrreiz atrodas, ne, ne, ne! Saša, tu nedrīksti, tu nedrīksti to darīt!” Viņš jau tāpat to nebūtu darījis un atteica. Tad mans vīrs lūdza vienu dienu Treijam, lai piektdienā atļauj viņam izbraukt, dot viņam brīvdienu. Viņš gribēja aizbraukt uz Katrīnmuižu, tur kaut ko kārtot. Treijs nedeva to brīvdienu. Un tas bija laikam 12.jūnijā. Un nākošo nakti, es ar biju vienu dienu aizbraukusi pie saviem vecākiem uz Babītes pagastu, bija ļoti skaista diena. Atceros ļoti labi to skaisto dienu, to mieru. Nu, un mūsu sētnieks esot izteicies kādam vai pateicis, ka drīz būšot daudz dzīvokļu brīvi. Es nepiegriezu tam uzmanību nekādu. Nu un, kā jau tas pienākas naktī no 13. uz 14. jūniju bija zvans pie durvīm. Un ienāca Treijs, kas vadīja visu šo lietu, tad kāds nupat no cietuma atbrīvotais, laikam kāds politiskais noziedznieks un vēl kādi cilvēki. Un nolasīja mums rakstu, ka mums tagad jāpamet Latvijas robežas, jāizbrauc. Mierināja mūs: „Tur jūs visi varēsiet strādāt savā specialitātē.” Nu, mani ļoti satrauca tas, es domāju, ko teiks mana mammiņa, kā viņa to pārdzīvos. Un es piezvanīju uz “Āvām” (tā sauca tās mājas), bet telefons nedarbojās. Tad vīrs lūdza atļauju piezvanīt savai mātei. Laikam Treijam bija neērti, viņš atļāva. Vecā Siecenieka kundze atbrauca kopā ar Marģeru – savu mazdēlu. Un mēs sākām pakoties, un, ziniet, es tādā apmulsumā un it sevišķi, kad man pasaka, ka tā un tā būs, jūs strādāsiet savā specialitātē. Un es instinktīvi koferos kravājos tā, kā es parasti kravājos, kad braucu uz ārzemēm. Tad Jūs variet iedomāties, kas tur bija iekšā, vai ne? Nu tur bija elegantas kleitas, bija elegantas kurpes, bija viss tas, kā es toreiz biju. Bet tomēr tas Treijs apžēlojās un pateica, un tad es daudz ko sapratu. „Nu tā nevar, jums vajag ņemt guļamdrēbes līdzi, ziemas drēbes līdzi, silto veļu un visu ko.” Un tad es paņēmu vienu lielu palagu un sāku mest visu tur iekšā – i slēpošanas zābakus, slēpošanas kostīmus un silto veļu, un segas un nu visu ko. Un to tā sasēju, laikam bija divi lieli saiņi. Nu, Siecenieka kundze, protams, raudāja… Tad viņi izsauca smago mašīnu, jo to jau nevarēja ielikt vieglajā mašīnā. Un es tā atceros, ka māte, izstiepusi rokas pēc dēla, sauca: „Saša! Saša!” Viņa viņu vairs neredzēja. Mēs kāpām pa trepēm lejā, un es redzēju, kad izgājām uz ielas, ka profesors Gartjē ar kundzi stāvēja pie loga un māja mums ar roku. Mēs iekāpām tanī mašīnā, visas mūsu paunas tur arī tika saliktas. Vispirms mūs veda uz Torņakalna staciju, pēc tam tur izrādījās, vai vilciens bij pārpildīts jau, vai kā. Un mēs pa ceļu redzējām vēl daudz tādas pašas mašīnas, kā bijām mēs. Piebraucot pie Daugavas tilta, mans vīrs sacīja tā: „Nu, paskaties pēdējo reizi uz Rīgu.” Un es tā spontāni saku: „Nē! Tā nebūs pēdējā, es atgriezīšos!” Es atgriezos, bet viņš neatgriezās. Un tad mūs veda uz Šķirotavu. Šķirotavā stāvēja tie slavenie un sarkanie lopu vagoni – ešeloni. Kāds jauns milicis tur jaunajā formā paņēma mani uz rokas un palīdzēja mani izcelt, un es viņam sacīju: „Latvju zēni, ko jūs dariet pašreiz?” Un viņš pateica: „Tie neesam mēs… ” Bet viņi darīja to. Nu, mūs abus ievietoja vagonā, un tur priekšā jau bija cilvēki. Bija arī mūsu Francijas sūtņa Nukšas kundze, francūziete, ar dēlu Andrē, apmēram 15-16 gadus vecs. Bija kāda ebreju ģimene. Bij jauna meitene, pianiste, kura līdzi bija paņēmusi šo klaviatūru, lai vingrinātu pirkstus. Bija arī kāda veca māmiņa, tāda konditora Pavasara māte. Nu, visus es vairs neatceros un uzskaitīt visus es nevaru. Jā, bija arī kāda tāda mazās skatuves dziedātāja. Tur bija lāviņas divstāvu gar sienām un vagonā bija izcirsts caurums labierīcībām. Es iekārtojos pie mazā lodziņa un skatījos. Jau kļuva tumšāks, un es redzēju, kā miliči ved vakarkleitās ģērbtas, smejošas, iedzērušas sievietes. Tās bija bāra dāmas, bez viena sainīša, tikai puskailas viņas tika ievietotas vagonos. Protams, mēs nakti negulējām. Nākoša rītā mūsu vagona durvis pavērās, un kāds formā ģērbts vīrietis sāka izsaukt no mūsu vagona vīriešus pēc saraksta. Un pateica tā, ka tas notiek tāpēc, ka, lūk, neesot ērti sievietēm ar vīriešiem kopā braukt. Un mans vīrs, būdams džentlmenis, tos abus saiņus ar siltām drēbēm visu paņēma līdzi. Es paliku ar savu eleganto koferīti, koferīšiem un tas ir viss. Jā, pirms tam vēl, tā kā es dežūrēju pie tā lodziņa, es redzēju, ka gar logu skrien Kārlis Podnieks. Un Kārlis Podnieks, un vai nu viņš ieraudzīja, jeb tas bija tanī brīdī, kad mūsu vagona durvis bija vaļā, un viņš prasa: „Kur ir Irma?” Viņa sieva. Podnieka kundze slimoja ar tuberkulozi un bija sanatorijā un viņai bija atļauts uz dažām dienām atbraukt mājās, viņu vasarnīcā. Viņa bija viena, Kārlis bij darbā. Un Kārlis izdarīja to, ko izdarīja daudzi labie vīri, kas bija liela muļķība, ka viņš pieteicās arī braukt. Bet nu viņš nokļuva turpat, kur nokļuva mans vīrs. Viņš domāja, ka viņš var savu sievu satikt, jo viņš nedomāja, ka viņa var izdzīvot, būdama slima un tā tālāki. Un kamēr es dežūrēju pie lodziņa, es redzēju vēl tādu bildi, tā varētu teikt: Viena sieviete, diezgan pagara auguma ar trīs bērniem – meitene, apmēram 11-12 gadus veca, invalīda krēslā un divi daudz mazāki bērni, tos arī ievietoja vagonā. Uz nestuvēm veda vecus, nesa vecus cilvēkus. Mūsu ešelons sāka pirmais kustēties, un liktenis tā bija gribējis, ka tai brīdī, kad es biju pie tā lodziņa, tai brīdī bija arī mans vīrs pie lodziņa, un mēs dabūjām tikai viens otram pamāt ar roku. Un tā nu bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Protams, noskaņojums visiem bija ļoti smags. Es visu laiku domāju par savu māti un par savu tēvu. Visvairāk par māti, protams, jo es viņu ļoti mīlēju. Un tad pēkšņi sāka darboties mana zemapziņa, un tur bija ierakstīts tas, ka reizi, tai pašā periodā, par kuru es stāstu, mammai bija piezvanīts pa telefonu no Babītes pagasta un prasīts, cik ir bērnu un vai bērni dzīvo kopā ar viņiem. Un tanī brīdī man izšāvās tāds zibens caur galvu, es saprotu, kāpēc. Tātad acīmredzot viņi arī ir paņemti. Jā, es gribēju jums pateikt, ka tieši 13. jūnijā pēc darba mēs abi ar tramvaju braucām mājās. Un braucām gar Pētera parku toreiz, un tas bija pilns ar privātmašīnām. Un mēs nevarējām saprast, kāpēc mašīnas. Vai tad tās ir visas nacionalizētās mašīnas? Un tad tikai nākamā rītā mēs sapratām, kāpēc viņas tur bija, jo ar privātmašīnām arī veda cilvēkus, viņus mobilizēja. Un ko es gribēju galvenais pateikt, ka tās mašīnas, ar kuru atbrauca “Mazāvās”, šoferis bija mammas māsasmeitas vīrs Tone Roberts. Tas, mamma stāstīja vēlāk, kad mēs Sibīrijā satikāmies, stāstīja, ka viņš sēdēja pie stūres un raudāja. Viņš bija tas, kuram bija jāaizved mani vecāki uz to Torņakalnu. Jūsu mammu izveda no Babītes pagasta? Jā. Tajā dienā vienmēr papa sūtīja kādu savu strādnieku, ar zirgu, protams, brauca, atveda mums produktus. Nu, teiksim, pienu vai šķiņķi un tā tāļāki. Un tad tieši ienāca tā kalpone ar sūtījumu un viņa redzēja, kas notiek. Es savā izklaidībā pat nepaņēmu līdzi sev no ēdamā itin nekā. Un, protams, mani vecāki zināja šo lietu, tēvs ar zināja, jo viņš ekonomiskajā veikalā jau pats nodeva savus ražojumus, piemēram, olas, pienu, sieru, Jāņu sieru, kuru bija iemācījusies mana mamma izgatavot. Un viņš zināja – viņš nedrīkstēja mammai teikt, beidzot tomēr viņam tas bija jāpasaka mammai, ka mēs esam izvesti. Apciemoja no Amerikas mana māsīca, kuras vīrs bij, tad viņa stāstīja, ko visi viņi tur ir pārdzīvojuši, un kā tas viņas vīrs Roberts Tone, kā tas ir pārdzīvojis to, ka viņam bija jābrauc, un tantiņa, kuru viņi ļoti mīlēja, manu mammu, un pie kuras arī viņa, Elma, mana māsīca, visus savus skolas gadus, universitātes gadus pavadīja mūsu dzīvoklī, kad viņi abi divi bija briesmīgi satriekti par šo jautājumu. Bija arī citas mašīnas. Viss transports bija… Tā kā visiem, kam bija mašīnas, tie visi bija… Jā, tas bija jādara vai nu šitā vai tā. Nu, protams, tas bija jādara. Tas bija, kā saka, ar varu, piespiedu kārtā? - Tikai. Un tad, kad jūsu vecākus veda projām? Tai pašā dienā, pēcpusdienā mājā iebrauca tā mašīna. Nu, un mamma bija gan tik apķērīga, nebija tā, kā es biju, viņa paņēma i produktus līdzi, viņa paņēma guļamdrēbes līdzi, jo to visu viņa varēja līdzi. Un galvenais, viņa bija ievietota tai pašā ešelonā, kur es, tikai citā vagonā, kā tas izrādījās, pēdējā vagonā. Ne viņa zināja, ne es zināju. Mamma tikai stāstīja, ka tad, kad iebrauca tie, kā viņus lai nosauc, es nezinu pat – tie ņēmāji vai tie... Viņa bijusi priecīga, viņa teikusi tēvam: „Es braukšu meklēt Vaļu.” Viņa sauca mani par Vaļu. Un tā tas arī notika. Nu, un redziet, es tad turpināšu par to, kas notika tai vagonā braucot. Nukšs kundze bija dzimusi Dienvidfrancijā, viņa lika kārtis. Visu laiku viņa meta kārtis. Starp citu, viņa bija Francijas pavalstniece un viņas vīrs, viņas dēls arī saņēma pavalstniecību. Bet viņiem neatļāva tās pases paņemt līdz. Mēs arī sacījām: „Nu, izliekat arī mums.” Nu, viņa lika arī mums kārtis. Kādreiz viņa teica labu, kādreiz viņa teica sliktu, bet tādā noskaņojumā vajadzēja kaut mazu cerību. Nu, nē, neviens jau nevarēja ticēt, bet kaut kā tā gribējās kaut kādu stariņu. Braucot vēl Latvijas robežās pie Daugavpils, iznāca tā, ka es ievēroja Daugavpils dzelzceļa stacijas priekšnieku, kuram bija jādod tas signāls braukt. Un viņam bira asaras. Viņš nezināja, ka tanī ešelonā bija arī viņa meita no Rīgas. Viņa ar bija viņu ievērojusi. Mēs kļuvām draudzenes trimdā. Mēs, kam bija zīmulis, kaut kāds rakstāmais un papīrs (to es biju paķērusi līdzi), arī aploksnes, rakstījām un metām ārā pa logu. Es aizrakstīju, izmetu divas vēstules – vienu manai vīramātei un otru uz laukiem, uz tēva mājām. Un, ziniet, abas tika saņemtas. Bija labi cilvēki, kas to nodeva. Mana vīramāte nodeva šo aploksni ekspertīzei, lai varētu zināt, kur mēs esam aizvesti. Un man vēl ir tas ekspertīzes dokuments, kurš pēta, uz kurieni tas varētu būt. Un tā aploksne, kur es steigā rakstīju to adresi, un bija saņēmuši arī “Ūsiņos”. Tur tak mani radi – tēva brāļi un brāļu bērni, manas māsīcas – tie visi tur bija. Tās bija tās tēva dzimts mājas. Tas bija pie Smiltenes, Bilskas pagastā. Pārbraucām robežu ar asarām, tas bija briesmīgs, drūms skats atvērās. Tāpat kā tie Sarkanarmijas karavīri ienāca pelēki, trulām, neizteiksmīgām sejām, tā izskatījās arī visa apkārtne – mājas, koka mājas ar jau nomelnējušas visas. Un nekur nevienas puķītes, neviena krūma pie mājas nav. Nu, bēdīgs skats bija, smags skats bija. Mūs pavisam ārā nelaida, šad tad atvēra durvis un iebīdīja tā saucamo zupu un vienā maisā iemeta maizi. Toreiz mums vēl bija ko ēst, un man kauns ir pateikt, bet tā tas arī bija. Mēs to zupu, kuru mēs arī nevarējām ēst, lai gan vēlākos gados mēs viņu labprāt apēstu, mēs mazgājām to labierīcību, kas mums bija. Kāds bija ziedojis palagu, man jau nebija neviena palaga. Un tad druscītiņ uztaisīja tā, ka cilvēkam visu priekšā demonstrēt savas dabisko vajadzību nokārtošanu nevajadzēja. Pretim nāca vienā nepārtrauktā rindā armijas tehnika, karavīri, un mēs jau sākām kaut ko nojaust. Pārbraukšana Urāliem bija diezgan grūta, bet tad mūs vienā stacijā mūs izlaida ārā, viņi saprata, ka nekur jau mēs vairs palikt nevaram. Tur bija viens tāds dīķītis, lai mēs varētu kaut drusku nomazgāties. Un tad pie vienas mājas mēs redzējām plakātu, mēs sapratām, ka ir sācies karš, tikai tad. Bija pagājušas jau nedēļa vairākas, mēs trīs nedēļas bijām ceļā. Tad, kad es izkāpu tur, es atrados gandrīz vai tādā pašā smalkā sabiedrībā kā Rīgā. Tur bija admirālis Spāde, tur bija Nonācs, tur bija Jēkabs Spilva, es tagad pārējos vārdus esmu aizmirsusi. Es redzēju arī Nonācs meitu, ļoti skaista meitene. Nonācs kundze nomira turpat tā saucamajā Karbesokā, tas bija Tomskas apgabala Parabelas rajonā, sādžā, kas atradās vēl tālāk uz ziemeļiem, nekā tur, kur mūs nometināja. Jā, un mēs braucām tālāk un mums šad tad stacijās atļāva atvēra durvis. Tad pieskrēja bērni, nonīkuši, bāli, vāji, bija salasījuši meža ogas un piedāvāja, un prasīja maizi, ko mēs viņiem dot nevarējām. Bet mēs viņiem maksājām par to. Jo tālāk mēs braucām, jo skumjākas kļuva Nukšas kundzes pareģojumi. Atbraucām galapunktā Novosibirskā. Tur mums lika visiem izkāpt no vagoniem ar mantām. Es izkāpu, kā mamma man pēc tam stāstīja, jo man citas drēbes nebija, elegantā kostīmā, elegantā Parīzes cepurē, čūskādas kurpēs. Nu, tas bija tas, ko es varēju, kas man bija. Un es stāvēju pie savām mantām, un uzreiz pieskrien Spilva un saka: „Vallij, tava mamma ir šeit!” Nu, tad es pametu visu un likos, ko bija spēks, un ieraudzīju maziņu, bālu. Nu, tad kritām viena otrai apkampienos, un tad man radās īstas dzīves spars un enerģija, jo vagonā bija viens brīdis, kad es vispārīgi nekā neēdu. Nekā neēdu, es negribēju vairs dzīvot. Un tad bija tas no ebreju ģimenes, kas to bija ievērojis un sāka ar mani runāt. Un sāka mani pierunāt un ievērojis to. Un tas man palīdzēja. Un tad es tomēr sāku atkal ēst. Bet nu radās atkal nākošā problēma – mēs katra bijām citā vagonā, un mums lika sagrupēties pa vagoniem. Tātad mūs atkal var šķirt. Mana priekšrocība bija tā, ka es perfekti runāju krievu valodā, jo es taču beidzu krievu skolu. Un es tūliņ redzēju, ka tur viens rīkotājs ir. Es pienācu pie viņa un pateicu, ka, lūk, ir tāds stāvoklis – es negribu šķirties no savas mātes, kā to izdarīt? „Rakstiet iesniegumu!” Nu, es tūlīt uzrakstīju iesniegumu un man bija jāšķiras no maniem ceļa biedriem, un es pievienojos mātes vagonam, kur lielākā daļa bija no lauciniekiem – no Babītes pagasta, no Salas pagasta. Pārgāju uz turieni, un tad mums lika… Dažiem izdevās tikt kuģī, bet mums bija jākāpj baržā, liela, tāda milzīgā baržā, kuru vilka tāds kuterītis – tvaikonītis. Apkārt bija milzīgs plašums, neizskatījās vairs pēc upes. Nu, mēs ar mammu uzkāpām uz tās baržas, un tur, izrādījās, arī bija Jēkabs Spilva, tad laikam Kārlis Dzelzītis. Viņš bija vai Hipotēkas vai Zemes bankas direktors. Un Dinsbergs – arī kaut kādu lielu posteni viņš ieņēma. Tas bija savādi, jo parasti vīrieši bija citā ešelonā un piebrauca citādā veidā. Mēs nokāpām kravas telpās lejā, un tur bija briesmīgs skats, jo citi jau bija priekšā. Tur bija briesmīga skaņa, briesmīgs gaiss. Bērni raudāja, daudziem bija caurejas, arī bērniņiem bija caurejas, bija jāguļ turpat uz grīdas. Māte skrēja un meklēja vai kādam nav rīsi, vai kas, lai savu bērnu glābtu. Mēs sākām braukt un nesapratām, kur mēs atrodamies. Tā vairs nebija Obas upe, bet tas bija viens milzīgs ūdens klajums, kur bija šad tad saredzamas tādas koku galotnītes, krūmu galotnītes. Un tad mēs sapratām, ka tie ir tie visiem zināmie, milzīgie pavasara Obas plūdi, kas visu bija apseguši. Man bija ļoti grūti uzturēties tur apakšā. Mamma bija iemigusi, un es uzkāpu augšā un pavadīju nakti augšā. Nezinu, cik mēs dienas bijām braukuši, bet pēkšņi nāca pavēle – visiem uz klāja ar mantām. Un mūsu barža piestāja šīs milzīgā ūdens klajuma vietā, kur netālu rēgojās tikai krūmu galotnes. Un tika dota pavēle, nolaida trapu – izkāpt. Nu, es nodomāju, tātad tā ir nolemts ar mums izdarīt. Bet tad atskanēja Dzelzīša spēcīgā balss: „Neviens nekustēties!” Mēs nekustējām. Tie divi karavīri, kas tur stāvēja, kļuva domīgi. Ar skaļruni par kaut ko sarunājās ar to tvaikonīti. Pēc tam tvaikonītis piebrauca, abi iesēdās tvaikonītī un aizbrauca. Nu, es domāju tā: tagad ir nolemts mūs vienkārši ar visu baržu nolaist dibenā, un gaidām, kas notiks tālāki. Aprēķināju tā, ja tie kareivji atgriezīsies, tad mēs brauksim tālāk, ja ne, tad ir mūsu liktenis izlemts. Un tomēr viņi atgriezās, un mēs braucām tālāki. Braucām atkal ļoti ilgi, es tās dienas nevaru vairs atcerēties. Un vienā vietā kaut kur, tas izrādījās tā saucamā Parabeļa – Tomskas apgabala Parabeļas rajonā, kā varētu teikt, rajona pilsēta. Tur mūsu barža pieturēja. Tur tika izsēdināti vairāki cilvēki. Tad braucām tālāki, iebraucām no Obas Parabeļas upē un tad sāka izsēdināt cilvēkus. Beidzot mēs piebraucām arī vienā krastā un pienāca arī mūsu rinda. Es biju ievērojusi starp tiem, kuriem bija jāizkāpj, vienu jaunu, glītu sievieti, kuras ratiņos gulēja meitiņa, apmēram seši mēneši veca, kura neizskatījās vairs dzīva, viņa bija bāla, acis bija ciet, ļoti smuks bērniņš. Un tā jaunā sieviete, kas izrādījās Raudsepa kundze, Elfrīda Raudsepa, kuru sauca par Kintiņu, un viņas tantiņa, mātes māsa, kura pēc dzemdībām… Raudsepa kundzei radās tromboze kājā. Viņa negribēja atstāt viņu vienu un brauca labprātīgi viņai līdzi. Mēs izkāpām Parabeļā tanī sādžā, kuru sauca par Kuči. Tur mums bija jāizkāpj. Krastā bija sapulcējušies vietējie iedzīvotāji. Nu, skats bija pārāk drūms. Ģērbušies tik nabadzīgi, visi tādās it kā noplukušās drēbēs. Jūs variet iedomāties, nevienas noteiktas, spilgtas krāsas bija. Novājējuši, saskrēja arī bērni kailām kājām, lieliem vēderiem, lielām acīm tanī galviņā, mātes jakā vai tēva tādā praķītī. Un visi skatījās uz šitiem cilvēkiem ar milzīgu izbrīnu. Un, ziniet, kas tie bija? Tie bija jau 15 gadus tur nodzīvojuši, tie bija tā saucamie kulaki no Altaja. Kad tos atveda un atstāja taigā, un lika rakt bedres zemnīcām, un klāt viņas ar to, nu, ar skujām. Tur viņiem bija jāpavada ziema un izdzīvoja ne jau visi. Tiem, kas izdzīvoja valdība deva nelielu pabalstu, lai viņi varētu govi iegādāt. Nu, un, protams, pašiem bija jāceļ mājas. Tādas bija guļbaļķu mājas un tanīs starpās ar’ sūnas, ļoti primitīvs. Ķieģeļu nebija, tāpēc skursteņu vietā bija viens tāds čuguna katls, kuram nebija dibena, tas bija. Tiem vietējiem bija žēl mūs, viņi redzēja, kas mēs esam. Un domāja, ka mēs tikpat tādi, kā izskatījāmies, aiziesim bojā. Viņi piedāvāja mūs savās mājās uzņemt. Var jau būt, ka tam bija zināms iemesls, ka mēs atbraucām ar koferiem un mantām. Viņi varēja izvēlēties. Mūs, mani ar mammu izvēlējās, viena saimniece, ar vāja. Vēlāk viņa pateica tāpēc, ka viņai esot divas istabas, ka pirmajā istabā stāv tā lielā krāsns un vēl viena istaba, un tā kā viņai pašai esot seši bērni, tad viņa nevarot ņemt ģimeni ar bērnu, un tāpēc viņa paņēma mūs abas divas. Raudsepa kundzi ar tantiņu un mazo Maijiņu paņēma viens vietējais sādžinieks, kurš dzīvoja arī nelielā mājiņā.
Intervija ieraksīta 10.06.1993., Rīgā
|
 |
|