 |
|
       |
Redziet, ar to manu augšanu un audzināšanu bija diezgan sarežģīti jau pašā sākumā. Mani nebija kas audzina. Es augu, dzīvoju un mācījos pati. Mani vecāki izšķīrās, es savu tēvu tā īsti nemaz neatminos. Tikai vecumdienās iepazinos. Viņš bija tāds ļoti dāmu mīlošs kungs. Tā bija pirmā laulība, un es biju vienīgā meita tajā pirmajā laulībā. Tad viņi izšķīrās, un man visā dzīvē tiešām tāda liela jēga par viņu nav bijusi. Cik es zinu, tēvs ir precējies trīs oficiālas reizes un, cik neoficiāli, to varbūt viņš arī nevar pateikt. Man ir trīs pusmāsas un pusbrālis. Tēvs pēc profesijas bija jurists. Un viņš bija ļoti lielu māju -- “Lazdas”, saimnieks Talsu pusē. Kopā dzīvojot ar mammu, visā dzīvē tēva vārds nekad netika pieminēts, ne ar sliktu, ne ar labu. Nekādā veidā. Mammai tajos laikos bija viena draudzene. Tai nu tad pateica visu. Bija divas pieaugušas sievietes. Nu tad es vienkārši kādreiz noklausījos un tā es šo to dabūju zināt. Mammītei Kuldīgā bija divas mājas. Viņas bija divas māsas un divi brāļi. Tātad tie vecvecāki bija nopirkuši tās mājas, iebraucamo vietu, veikalu, liels dārzs tur bija, saviem četriem bērniem. Tātad mammai bija viena ceturtā daļa. Un tad tai vīramātei ļoti nepatika, ka tai mājai ir četri mantinieki, nevis viņa viena, ka tā mamma nav pietiekami bagāta viņas dēliņam. Nu tad es tā sapratu, ka mamma visu laku visvairāk vainoja to vīra māti. Bet tad es tā vēlāk no stāstītā uzzināju, ka tēvs laikam bijis vīlies kādā mīlestībā un aiz spītības. Mana mammīte bija ļoti skaista sieviete, izcili skaista. Ieraudzījis to skaisto sievieti Talsos kādā ballē un tad tādas spītības pēc ātri apprecējis. Es tur tā īsti vairāk nezinu. Es tikai bērnībā sapratu, ka viņi ir šķīrušies un citiem tēvi ir, man viņa nav. Un bija tāds periods, kad es redzēju, ka iet tēvs ar bērnu pie rokas, es varēju pinkšķēt. Bet tikai slepus, lai to neviens neredz. Bet sāpēt man sāpēja ļoti. Bet tas bija tikai tāds periods. Tātad mēs ar mammīti bijām divas. Ņemot to vērā, tur ir jārēķinās, ka divu sieviešu dzīvē, kur viena ir meitene, otra ir viena pati sieviete, ka mums tādas politiskas pārrunas, teiksim, vai tur par komunistiem, vai par kapitālistiem, vai buržujiem – tādas mums vispār nevarēja būt. Sevi tādu pavisam maziņu es atceros Laidzes ielā, lielā istabā. Tas laikam bija drīz pēc šķiršanās. Tās man tādas pirmās atmiņas. Tur dzīvoja mammītes mātes māsa. Tas bija tāds pāris, kuriem nebija bērnu. Un tas onkulis ar tanti man atmiņā ir ar tādām sirsnīgām un siltām jūtām, jo neviens mani tā nav lutinājis. Mani ir tikai mācījuši, bet tie mani lutināja, jo pašiem bērnu nebija. Un tad es atminu, ka es biju tāda maziņa, skolā es vēl noteikti negāju, man bija tāds mazs galdiņš un krēsliņš, tur jau man bija lelles un viss. Un tad es atceros tādu epizodi, ka es tur spēlējos un spēlēju jaunsaimniecību. Un man bija govis un saimniecība. Un man prasa: „Kā to tavu saimniecību sauc?” Es saku: „Pigobiņi.” Un es tā domāju, kā kādreiz mājas nosaukumus dabū… Un visi jau to nosaukumu bija aizmirsuši un es biju aizmirsusi… Bet tad kaut kā pa visiem tomēr atminējām tos Pigobiņus. Un tad es dabūju zemes gabalu un māju gribēju būvēt, ja nebūtu karš uznācis, un tad jau būtu nosauktas par Pigobiņiem. Un tā vēl var brīnīties, kur mājas dabū tādus dīvainus nosaukums… Un tad atkal bija tādi augsti griesti un liela egle. Pilna egle ar mantām un droši vien man ar dāvanām arī. Un tas onkulis strādāja mežniecībā par grāmatvedi un tas bija Pastendē, 7 kilometri no Talsiem. Tur mani arī kādreiz aizveda, savu reizi es padzīvoju tajā Pastendē. Un tad es atminu, tas noteikti bija kādās Lieldienās. Un tur bija tāda pļaviņa un tādi saauguši alkšņi, un tas onkulis ir salicis šokolādes olas tajos celiņos un tad ved mani no rīta staigāt.. Un tad bija tāda grāmata “Kaķu pilsēta”. Un tur bija tā, ka lai tajā kaķu pilsētā varētu nonākt, tad bija jānoceļ liels akmens. Un tur bija ļoti skaista tā… apmēram tāds, kā Pauks un Šmauks… Cik es tur nabadzīte tos akmeņus neizcilāju, lai tiktu uz to kaķu pilsētu! Mammīte strādāja pastā, un, patiesībā sakot, tik briesmīgi trūcīgi jau mēs nebijām, ka varētu pie nabadzīgajiem pieskaitīt. Vienīgais, cik es atceros, mammīte daudz nepelnīja un, ja gribēja kādu mēteli nopirkt, tad jau gan bija jāpakrāj kādus mēnešus. Bet es neatminu, ka mums kas īpaši trūktu. Un tomēr mani uzskatīja par trūcīgu un atlika skolas naudu. Es dzimusi esmu Talsos. Talsos nomācījos divus gadus. Mēs dzīvojām abas ar mammīti. Viņa strādāja, mammīte iedeva atslēgas, es pārnāku mājās un esmu viena pati, un kaut kas tur bija ēdams un arī nebija, viņa pārnāk mājās un tad sāk gatavot, un tad ap pieciem bija tikai pirmā ēšana. Nu un tad kaut kas ar kuņģi bija noticis. Mammīte, labu gribēdama… Nu es nezinu, kaut kāda tantiņa tur nāca kādu laiku, bet kāpēc viņu tas neapmierināja, nezinu. Un tad viņa izdomāja… Mammītes izcelsme bija no Kuldīgas, tur dzīvoja viņas māsa un brālis, abi divi neprecējušies un abi divi pie mājas. Tur bija tā iebraucamā vieta, tur bija tējnīca klāt, dārzs bija un tas bija viņu iztikas avots. Viņi neviens tādu algotu darbu nestrādāja, ne viens, ne otrs. Ā, un divas mājas bija, no tām tās īres naudas. Es biju 2. pamatskolas klasē Talsos. Un tad man tā veselība sastreikojās, un mamma labu gribēdama domāja, ka tante vienmēr ir mājās un es būšu paēdusi. Tādā ziņā jau tiešām bija arī labāk. Ja es tantei kādreiz pateicu, kas man garšo, tad es kādu mēnesi neko citu vairs neredzēju. Bija tā, ka es to vairs ne acīs negribēju redzēt. Mammīte toreiz to darīja tikai labu gribēdama, bet nu nevajadzēja mums abām šķirties, to es jau arī toreiz izjutu un tā bija liela kļūda. To tajā reizē varbūt nesaprata ne es, ne arī viņa, bet sapratām to vēlāk un tur vairs nekā nevarēja glābt. Kādus 6 gadus mēs bijām šķirtas. Mammīte atbrauca tikai atvaļinājumu laikā. Tas kaut kā atsvešināja. To juta pati, kad bija jau par vēlu. Un viņa tūlīt nevarēja pārcelties uzreiz tāpēc, ka viņa bija telefoniste. Ja pārietu uz zemāku kategoriju, alga viņai būtu zemāka, uz augstāku viņa netiek un tā kategorija, kas viņai būtu, tā neatbrīvojās. Un tāda vieta, kas atbilstu viņas zināšanā, tāda atbrīvojās tikai pēc sešiem gadiem. Nu tad bija tā, ka mēs bijām kļuvušas svešākas, un to tuvību mēs vairs neatguvām visu mūžu diemžēl. Mēs ļoti rūpējāmies viena par otru, mums nekas netrūka, bet ko es jutu un ko domāju, un ko mammīte domāja… Kādreiz skolotāja, mana klases audzinātāja zināja ko vairāk.., tā nu tas iznāca. Labu gribot iznāca nepareizi. Mēs nepratām viena pretī otrai uzcelt tiltu. Nu un tad pa to vidu mani audzināja tante. Un tai bija ļoti interesanta dzīves uztvere. Ja manī kas spītīgs un nejauks ir iekšā, kas jau tāpat ir katrā cilvēkā, tad tas ir, pateicoties tantei. Viņa bija veca meita, kas necieš bērnus. Un viņai bija tāds uzskats, ka vainīgs vienmēr ir tas, kas ir jaunāks. Tātad onkulis atkrīt, divi kaķi, tie arī par mani bija vecāki, visjaunākā biju es. Ja notiek kāda nebūšana mājās, ja kaķis kaut ko ir aizvilcis, es dabūju pērienu. Redziet, un tajā vecumā, ja arī ir pelnījis to pērienu, tad jau uzskata, ka tas nav pelnīti, un kur tad nu vēl tādi gadījumi, ka tas tiešām nav pelnīti! Un tad visu to spītību un visus tos niķus un stiķus, kas nu man bija, to man tante ieaudzināja. Kas to zina, varbūt, ka tie man vēlāk derēja arī, bet tomēr viņa manī daudz tāda negatīva ieaudzināja… pretī turēšanos un pretī runāšanu. Tad, kad kaķis ko apgāza, tad es dabūju pērienu. Nu un tad tajā sētā, kur bija mūsu divas mājas, tur veikals arī bija un tur vēl auga viena meitene, kas bija divus gadus vecāka, un tad mēs tā abas nostājāmies viena otrai pretīm un bija viens uzdevums… tāds dienas vislielākais uzdevums – vismaz vienreiz dienā aizkaitināt tanti. Mēs tā skaitījām. Tā jau es slinka nebiju, bet kad man iedod rokās divus pamatīgus emaljētus spaiņus, tas ir 24 litri katrā rokā, un ielaiž tādos jāņogu krūmos, kas ir pāri pār manu galvu un nu man tie spaiņi jāpielasa, es vienkārši paņēmu šķīvi maizes… mums bija tāda lapenīte, es uzlīdu uz lapenītes jumta un tad lai pa apakšu viņa mani meklē…. Nu tā tas diemžēl bija. Es tagad tā, skatoties atpakaļ domāju, ka tas skaistākais un labākais, bija skola. Es ļoti mīlēju savu latviešu valodas skolotāju, tā bija Ella Bērziņa, es viņu visu mūžu neaizmirsu. Mēs sarakstījāmies. Un tad vēl skolas laikā viņa pa vasarām brauca uz Dzērbeni, uz savām tēva mājām, un tad es vienmēr interesējos, kad tad viņa būs atpakaļ. Viņa tur pie kādiem īrēja istabiņu, un tad es aiznesu iepriekš ziedus un vienmēr tai saimniecei lūdzu, lai tikai nesaka, ka tas ir no manis. Es negribēju nekādu priekšrocību. Tad es viņai ļoti pieķēros. Bet vai viņa uzzināja vai neuzzināja, šķiet, ka kādreiz jau arī uzzināja, jo vēlāk viņa man dzīvē rakstīja, ka viņa sev vēlāk ir pārmetusi, ka viņa nav atbildējusi ar lielāku uzmanību, jutusi manī tādu iekšēju vientulību, bet viņai ir bijis tāds uzskats, ka viņai ir pret visiem jābūt vienādai. Es arī pēc tādas īpašas uzmanības nemaz netiecos. Laikam bija tikai tāda vēlēšanās dot. Tas man tā vienmēr dzīvē ir bijis, ka es vienmēr vairāk dodu nekā ņemu. Es tikai ar to gribu uzsvērt to, ka visskaistākais, ko man deva, to man deva skola. Tur mēs augām Kārļa Skalbes, Friča Bārdas, Jāņa Ziemeļnieka garā. Ziemeļnieka bilde man vēl bija izgriezta no „Atpūtas” un pielikta pie sienas. Un mēs pastaigājāmies gar Ventu, mani skolotāji pastaigājās gar Ventu. Man nepatika īpaši tādi pulciņi, kur bija jāskrien un jāiet uz vienu un otru pusi, lai tikai katrā ziņā vairāk iegūtu. Vai tas ir pareizāk, es nezinu. Tā brīvība mums bija liela. Cik es atceros, tad bija dramatiskais pulciņš un literārais pulciņš. Kas gribēja, tad varēja piedalīties. Ā, un tad bija vēl viens pulciņš pret alkoholismu. Un vairāk arī es neatminu. Ja tā padomā, tad mums nebija klasē tādas tautības, vai tas bija polis, vai lietuvietis… Tas mūs galīgi neinteresēja. Mēs visi bijām ļoti draudzīgi. Un, kad runā par to, ka tur bija kaut kādi budži, vai kādi saimnieku dēli, vai saimnieku meitas… Arī nedalījām… Mums bija cilvēks un ar to draudzība. Ar ko man saskanēja ar to draudzējos, kas man nepatika, ar to nedraudzējos. Man galvenais bija cilvēks, nevis kāda cita novirze, no kurienes viņš ir un kāds viņš ir, un kas viņš ir. Tā kā tajā laikā tas bija pilnīgi neizprotami, ka varētu pētīt, kas tas ir par cilvēku. Ja tikai viņš ļauns nebija pēc dabas… Tā kā mani kaitina tas, ka tagad saka, ka varēja tikai budži iet un tā, tas ir pilnīgi izslēgts. Vismaz skolas laiks ir palicis tādā ļoti romantiskā un skaistā noskaņā. Manī viss skaistais, kas manī ir, tas ir no skolas. Un tad vēl mums tur bija ļoti labs zīmēšanas skolotājs, jo tajā laikā par zīmēšanas skolotāju varēju būt cilvēks, kas bija beidzis Mākslas akadēmiju. Mums bija gleznotājs Kārlis Grūbe. Es zināju, ka es būšu juriste. Man tas patika un interesēja. Ja cilvēks kaut ko izdara, tad kāpēc viņš to dara un kas viņu līdz tam pārkāpumam ir novedis. Es to domāju jau tad, kad nāca uz vidusskolas beigām. Bet iznāca citādi. Jo ko tad tāda meitene zināja? Viņa var fantazēt, var domāt, bet bija tikai tāda provinces meitene. Un, ja salīdzina ar Rīgas meitenēm, es tā domāju, cik viņām bija plašāka visa dzīves uztvere, visi jēdzieni, salīdzinot ar to provinces meiteni, kurai visa tā dzīves uztvere ir tādā šaurā pīļu dīķī iekšā. Bet tā man izgadījās, ka man bija divas operācijas, kamēr es paspēju nobeigt vidusskolu. Un tad es divas reizes gulēju slimnīcā un man medicīna pienāca tuvu. Un es tikai divas reizes Rīgā biju bijusi. Pirmo reizi, kad man bija 8 gadi, kad mani operēja, un otro reizi jau man bija vidusskolas pirmais gads, tas gads man izkrita, es paliku vienu gadu ilgāk. Nu un tā Rīga un slimnīca manā dzīvē ienesa pārmaiņu. Un jūs jau zināt, ka ir skolnieces, kas mācās par māsām, Sarkanā Krustā arī ir, un ir viena strīpiņa, divas strīpiņas, trīs strīpiņas, un kamēr tad noliek eksāmenus un tad ir pilntiesīga māsa. Un tad es neatceros, ar kura kursa skolnieci, bet ar vienu tādu es iedraudzējos tajā laikā. Man jau tad bija 16-17 gadi, un mani jau tur palutināja tajā slimnīcā, citi jau bija pieaugušies. Un tad mēs sarakstījāmies. Un tad tā sarakste, tie piedzīvojumi slimnīcā, tad tas bija tas, kas mani vilka, es vienkārši cita nezināju. Un mana mamma kategoriski pateica, ka par juristu nē. Mammai bija tāds ieskats, ka sieviete jurists nekad nekas nebūs. Mamma jau, protams, runāja par Latvijas laikiem. Un viņa pareizi arī teica, ka es nekad neizvirzīšos, ka es palikšu tikai kā kancelejas cilvēks, kā padots cilvēks. Viņa bija iedomājusies, ka man vajag tādu profesiju, kurā es kļūstu neatkarīga.
Intervija notika Rīgā, Mežciema pansionātā, 1992. gadā
|
 |
|