 |
|
       |
1922. gadā es te Viesītē piedzimu pagrabā. Tēvs bija kurpnieks. Māte bij no Polijas, no Grodņas (1945. gadā Grodņa tika iekļauta Baltkrievijas PSR, kopš 1991. gada neatkarīgās Baltkrievijas sastāvā). Māte bija poļu ebrejiete, tēvs piedzima Gostiņos. Kā viņi tur iepazinās, to es jums nemāku teikt. Un 1920. gadā viņš atbrauca šurp – tēvs. Pieci gadi nedabūja pilsonību, vajadzēja tur daudz ko. Pēc tam viņš uztaisīja sev kurpnieka darbnīcu. Un tā es nodzīvoju te līdz 1940.-1941. gadam. Es jums pateikšu, pirms kara bij ļoti solīdi Viesītē. Neaiztika nevienu ebreju. Tagad vairāk aiztiek, kā pirms kara. Viesītē, vot, te mūsu mazā pilsētiņā bija daudz vairāk ebreju kā latviešu. Te visi bija ebreji gandrīz. Nevienu neaiztika. Un visi dzīvoja ļoti bagāti! Ļoti bagāti. Nu, redziet, kāpēc viņi dzīvoja bagāti tāpēc, ka bija zemnieki bagāti. Latviešu zemnieki brauca te, pirka te. Agrāk ebreju veikalā jūs varējāt ieiet bez neviena santīma kabatā un iznākt apģērbies no galvas līdz kājām. Ir kur pazīstams, i vekseli nevajadzēja rakstīt. Nu, ja akurāt nepazīstams, uzraksta vekselīti, un to vekseli sadalīja, teiksim, – maksāt pa daļām. Ļoti solīdi bij. Pat stāvēja ebrejs vai žīds durvīs un rāva iekšā. „Nu, ka tu nepērc,” viņi saka, „tad ienāc vismaz apskaties. Vismaz apskaties!” Ja jau apskatīsies, kaut ko nopirks, ja. Ļoti labi bija. Neaiztika nevienu. Vienreiz nedēļā bija tirgus mums. Nu tirgi, es jums pateikšu, Centrāltirgus Rīgā netiek klāt. Šite mums bija tas tirgus laukums. Viesītē jā. Te mums bij tirgus laukums, te, ziniet, zemnieki sabrauca. Nu es jums nevaru pateikt – kādi 500 metri uz viena gala, uz visiem ceļiem stāvēja un netiek uz tirgu virsū. Un visi kaut ko veda un visi kaut ko pārdod. Jā. Un tad te pieņēma cūkas. Tās cūkas pieņēma – bekonus. Un tos bekonus veda uz Angliju. Bet, ja tam bekonam bija viens melnumiņš uz ādas, tādus neņēma. Tad tas zemnieks taisni raudāja, ka neņēma. Sviests ar gāja prom, visu sūtīja prom. Valsts pirka un sūtīja projām. Uz tā paša tirgus pirka. Tur būdas bija. Zirgus pieņēma tur, pieņemsim, armijai. Tad komisija no armijas mums te bij – tāds Grieķers, ļoti slavens veterinārārsts. Tas tad sēdēja komisijā. Nu tad es jums pateikšu – šausmas. Nu katram zemniekam bij puiši, tad tie puiši divi gabali nevarēja to zirgu valdīt, kad izveda tai komisijai priekšā, to zirgu. Šausmīgs skats bij skaists – kādi zirgi bija! Tagad nekā tāda nav! Labi dzīvojām. Es neteikšu, ka mans tēvs bija šausmīgi bagāts, bet nu vidējs tāds. Nu viņš skaitījās vislabākais kurpnieks te Viesītē. Viņš turēja 4 priekšstrādniekus. Strādnieki divi bija krievi un tad latvieši. Te bija ebreju skola ar, bet viņa ilgi nepastāvēja, cik es atceros. Ebreju skola bija. Bet es gāju latviešu skolā, beidzu. Visi ebreji gāja latviešu skolā. Visi ebreji. Tā vidusskola – tur bija 4 klases tikai. Tagad viņa ir vidusskola. Bija mums tāds skolas direktors Krēlis – tas bišķiņ tā šķībi skatījās uz ebrejiem. Un tepat ir krievu skola – tur vajadzēja beigt tās 2 klases. Tad mums 6 klases bija pamatskola. Un tad es aizgāju uz ģimnāziju Jēkabpilī, 11 klases. Tur beidzu to ģimnāziju. Ebreji bija šausmīgi dievticīgi! Vai, nerunājiet! Piemēram, mans vectēvs – vai dieviņ, cik viņš dievticīgs bija! Nerunājiet! Lai skaitītu ar viņu pātarus, viņš deva mums pa 10 santīmiem. Stāv klāt un skaita pātarus, kad viņš atbrauca pie mums (viņš dzīvoja Gostiņās). Nu es tur murmināju, vai es pratu. Katru sestdienu bija jāiet sinagogā. Ja es ar tēvu negāju sinagogā, tad lai dievs nedod – tādas sukas es dabūju, ka jūs nevarat iedomāties. Šausmīgi dievticīgi bija! Bet es nebiju. Cūkas gaļu jau ebreji neēd. Es ēdu. Pirms kara ēdu. Nu tēvs, māte lai nezina. Sestdien pīpēt ar nedrīkstēja. Es aiz stūra pīpēju. Bet tēvs man bija dievticīgs. Vot, uztaisīja mums jaunu sinagogu te pirms kara. Vācietis viņu uzspridzināja. Tajā vietā uzcēla pirti. Tad vietu sinagogā pie tā altāra vai pie galvenā – tur vajadzēja pirkt tās vietas. Tur bija diezgan dārgi. Aizmugurē bija lētāk. Pirms kara runāja tikai jidišu. Bībeles valodā tikai skaitīja pātarus. Redziet, ebrejiem 13 gadu vecumā iesvēta, tad tu paliec pilntiesīgs vīrietis. Mani iesvētīja. Tad tur bija jāmācās. Redz, kad tev tas datums ir, tad tev tanī datumā bija savs gabals jāzina noskaitīt. Bet ziniet, kā skaita? Pusdziedus. Dzied. Tad bija jāmācās. Un pie katra vārda ir augšā ķeksītis klāt. Un pēc tā ķeksīša tev jāzina, kā to balsi grozīt. Un tie iemācīja. Ebreju skola bija. Un tad bija tāds skolotājs. Tas mani mācīja. Un 13 gadu vecumā iesvētīja mani. Un no tā laika, kad es gāju sestdienās tajā sinagogā (jūs ziniet, ebreji liek tādu virsū sev (kipa – maza cepurīte, ar ko dievbijīgi ebreji apsedz galvu)), tad bija tiesības maukt to virsū. Tad tu esi pilntiesīgs. Tikai vīriešiem. Te mums bija tāda veca sinagoga. To jau nojauca, un tad tā jaunā. Vīrieši ir apakšā. Kopā nedrīkstēja tur stāvēt. A sievieši tur augšā balkonā. Reti jau gāja tie sievieši. Un es atceros tīri labi, un tas tā ir ierasts, kad iesvēta, tad galds jātaisa. Kopā neiet vīrs ar sievu. Dienā iet vīrieši atsevišķi, un vakarā nāk sievieši. Kopā nē. Tāda paraša. Kopā neiet. Pirms kara tikai tirgoties. Ebreji tikai tirgojās. Un lielākā daļa pirms kara ebreju tēvs un māte centās noteikti savu dēlu vai meitu kādā amatā dabūt. Atdeva pie meistara mācīties kādā amatā. Te jau bija mums daudz meistaru. Un pirms kara, kurš jau izmācījās, viņš jau te Viesītē nepalika. Brauca uz Rīgu un tur viņš darbu dabūja. Lai gan stāsta tagad (bet to jau lielāko daļu krievu stāsta), ka pirms kara bija bezdarbs un nez kas bija. Es nezinu, kurš aizbrauca no Viesītes – visi dabūja Rīgā darbu. Nebija nekādas represijas pret ebrejiem. Ne pirms Ulmaņa kādi, ne Ulmanis kad pārņēma. Ulmanis, redziet, bija savādāks. Es jums izstāstīšu, kā bija. Es viņu pats redzēju savām acīm. Viņš brauca cauri Viesītei Aknīstē pieņemt aizsargu namu, ko uzcēla. Mums te bija bibliotēka lejā. Un teica, ka viņš iebrauks. Es tāds puišelis biju – tak interesē. Aizgāju ar uz to. Viņš brauca – 1 mašīna. Viņš sēdēja aizmugurē. Pie šofera viens un viņam blakus viens. Nav kā tagad. Tad mums bija tāds Liepiņš kārtības sargs. Toreiz jau nebija policisti. Pirms kara bija kārtības sargi. Viņš tāds maza auguma bija un šļupstus runāja. Tad viņš viņam nodeva raportu, ka „Manā iecirknī viss ir kārtībā”, un pasniedza viņam izrakstītu spilventiņu tautisku. Viņš paņēma to spilventiņu. Puķes pasniedza. Tieši, ko viņš runāja, nepateikšu, bet kaut ko jau novēlēja. Un aizbrauca. Viņš nebaidījās ne no viena. Viņš jau gāja vienkāršā mētelītī, žokenīte galvā, kuras es šuvu kādreiz. Viņš esot staigājis. (Tas bija avīzē.) Zemnieciņš brauca. Un viņš tagad tam zemnieciņam saka (tas zemnieks viņu nepazina): „Pavizina mani mazu gabalu.” Viņš iekāpa tajos ratos, brauc un sāka runāt ar to zemnieku. Tā nav anekdote, tā ir taisnība. Viņš saka: „Ko tad tev tas zirdziņš tāds?” Tāds nabadzīgs zemnieks bija. „Netieku es pie jauna zirga.” Viņš, kad kāpa laukā, izņēma 150 latus, iedeva tam zemniekam: „Še, nopērc zirgu.” Viņš Rīgā centrāltirgū pirka sviestu no vecenītēm! Viņš visu ko darīja. Nebaidījās iet.
Intervija ierakstīta 15.06.2000., Viesītē
|
 |
|