 |
|
       |
Es neteikšu, ka bija slikti no 1940. līdz 1941. gadam. Viesītē stāvēja krievu armija. Tēvam pirms kara bija kurpnieka darbnīca. Kad jau paņēma mūs zem krievu paspārnes, vajadzēja darbnīcu likvidēt. Sadzina visus vienā kolhozā. Visus kurpniekus sadzina vienā un vienu pāri zābakus vajadzēja 5-6 šūt. Un mājās tu nedrīkstēji neko. Ja tik uzies, ka tu mājās, tad lai dievs nedod – tur tādu sodu lika virsū. Neko nedrīkstēja. Visus drēbniekus, visus sadzina vienā artelī. 1941. gadā vācietis, kad sāka karot ar krieviem, te mums mazais vilcieniņš gāja. No Lietuvas brauca iekšā un daudzi ebreji bija uz platformām (tāda vilcienam ir platforma vaļēja). Muka no Lietuvas. Kur viņi tālāk muka, es jums nepateikšu. Te viņi stāstīja zilus brīnumus. Jo pirms kara, bija tas Molotova – Rībentropa pakts un tad to Klaipēdu Lietuvā, to jau atdeva vāciešiem, a pārējo atdeva Lietuvu krieviem. Nu, vot, no tās Klaipēdas tas vācietis no Lietuvas bruka, un tad visi muka laukā. Un tad sarunājām mēs tā ģimene, ka jāmūk ar projām. Mēs no šejienes aizbraucām ar pēdējo mazo vilcieniņu. Sapakojām kādus četrus maisus ar drēbēm – pārējo visu atstājām: ādas un drēbes, visu atstājām te. Piecos, pussešos gāja pēdējais vilcieniņš mazais. Iebraucām Jēkabpilī, to mūsu bagāžu iegrūda tupikā saucamā un pat nedeva laukā tos maisus. A mēs tagad pāri tiltam gājām (Jēkabpilī tur tilts bija), krievu armijas karavīri stāvēja uz tilta un tik kliedz: „Ātrāk, ātrāk ejiet pāri!” Vācietis jau tepat bija. Mums aizmugurē. Un pārgājām pāri tiltam, kad krievu armija, krievu virsnieki vai kareivji uzspridzināja to tiltu. Un tagad mēs aizgājām līdz Krustpilij, domājām brauksim ar lielo vilcienu kaut kur tālāk. Nedomājām nekur mukt, mēs domājām kaut kur Latgalē aizbrauksim – vai tur tik slavens krievs neuzvarēs vācieti? Tak toreiz to Krieviju šausmīgi slavēja. Nekā. Aizbraucām, vilciens nekur neiet. Tad gājām kājām. Nogājām kājām no Krustpils līdz Opočkai pāri robežai, ar kājām aizgājām. Mantu nebija. Nekā! Pliki, kā mēs stāvam. Nekā. Tēvs, māte bija, brālis un māsa, un es. Visa ģimene. Tur mūs, kā pateikt, kā šitos izsūtītos, represētos. Lopu vagonus mums tur iedeva ar nārām tanī Opočkā un brauciet. Ēst jau ar nedeva, meklē kur gribi un kā grib taisi. Un ieveda mūs tādā pilsētā starp Ļeņingradu un Maskavu. Tur mēs padzīvojām mazliet. Klubs bija tāds. Iedeva klubā vietu. Kaut kur uz grīdas vajadzēja gulēt. Bet tas vācietis nāk arvien tuvāk. Jau pie Ļeņingradas, Maskavas. Domāja, jābrauc vēl tālāk. Tad mums iedeva norīkojumu tādā sādža vienā – Maikarā. Nobraucām no Gorkija pilsētas līdz vietai, kur ietek Kama Volgā. 8 sutkas vai diennaktis nobraucām ar kuģīti. Un tad mēs aizbraucām uz to sādžu. Veikalā nekā nav. Saulespuķu eļļa smirdoša. Šausmīga nabadzība, kad iebraucām Krievijā. Jūs nevariet iedomāties. Karš tak tik tikko sākās kā. Nu it nekā – tukši veikali, it nekā nebija. Tas ir viens ārprāts. Iebraucām vienā vietā un gājām cauri kājām vienai sādžai kaut kādai. Un viena vecenīte nesa ūdeni, viņa jau nesa ar tiem nēšiem to ūdeni. Akas tur nav tādas – viņi nezin, kas tā aka tāda ir. No peļķēm, es nezinu, kur viņi smeļ to ūdeni. Tualetes vai atejas viņiem nav – aiz stūra, kur gribi. Tad viņi nesa to ūdeni, mēs apskatījāmies, ka no tiem spaiņiem mūsu zirgi nedzertu – sarūsējuši. Nu viņi dzer un cauri. Nabadzība šausmīga. Nu tad tur mēs iesākām ar tēvu strādāt koksa fabrikā. Tāda neliela fabrikiņa bija – ogles tur dedzināja. Lielas, lielas tā kā šitā māja – tādas krāsnis vajadzēja piedzīt pilnu ar pagalēm. Es savu mūžu nebiju strādājis. Ko tad es varēju! Tur tecēja upe tāda. Ne upe, bet izrakti grāvji. Pa turieni pludināja, velns no kurienes to. Vajadzēja no turienes vilkt laukā un kraut tanī krāsnī iekšā. Nevarējām nekad normu izpildīt. Beigās es nekādīgi nevarēju. Man bija vācu pulkstenis Kenisūr, un es tam savam priekšniekam saku: „Es tev to pulksteni pārdošu vai atdošu – laid mani vaļā no tās!” Mani palaida, bet tēvs palika strādāt tur. Un tā kā viņš bija kurpnieks, tad vēlāk strādāja tur, kur zirga sakas labo. Bet ēst jau nebija ko. Jūs saprotat. Nekas nebija ko ēst. Tukši veikali. 120 km apkārtnē tikai kājām. Vasarā tur gāja kuģītis pa upi vai kas tur bija. Ziemā tikai kājām. Produktus veda no rajona pilsētas. Ziemā, kamēr atved tur tos produktus, kur deva uz tām kartiņām, viņš jau sasalis ragā ir, viņš jau vairs nav ēdams. Maizes ceptuve bija uz vietas. Vairāk nekā nebija. Nu es jums pateikšu – Krievijā tā sādža tikpat liela, kā mūsu Viesīte. Liela, liela, bet nabadzība pēdējā. Mums, kad dzīvojām tajā sādžā, ēst nebija. Aizgāja mamma mana palūgt tur kaut ko. Jūs variet tur nokrist pie tām durvīm, jums durvis netaisa vaļā. Un ja attaisa, tad tevi izlamā un aizcērt ciet. Tie vietējie jau diezgan labi dzīvoja. Mēs dzīvojām, kur tā koksa fabrika ir, pie tās grāmatvedes galvenās fabrikas dzīvoklī. Tad viņa stāstīja, cik Krievija pastāv, no Ļeņina radīšanas, tik viss ir uz kartiņām. Viņi nezina, kā bez kartiņām saņem maizi vai kaut ko. Vienu laiku tak karš nebija līdz vācu – krievu karam – viss uz kartiņām. Tā es tur blandījos, kamēr atnāk pavēste – jābrauc projām man, mobilizēs mani. Nu, mani paņēma strādnieku bataljonā – iegrūda. Un aizveda mūs pie pilsētas Permas (agrāk viņa bija Molotova pilsēta ). Tāda pilsēta Lisva tur ir. Un tur es nobiju 7 gadus. Tur bads bija šausmīgs. Tagad pēc pāris gadiem komisija. Nu komisija izsauca, tas kara komisariāts, lika man noģērbties. Es noģērbos. Apskatīja mani, nepielika pirkstus – sešus mēnešus atbrīvoja. Es biju varbūt kādi 25, 30 kg smags – no bada. Es jau no bada biju satūcis, ka tur ir briesmas. Nevariet iedomāties. Staigāja mums tur suns riņķī. Mēs to suni nositām, to ādu noņēmām, izvārījām un ēdām to suni. Gājām pa ielu, atradām zirga šito vietu ar visu pakavu apkašā. Pakavu noplēsām, ugunskurā to spalvu nosvilinājām un izvārījām zupu, un ēdām. Nu bads, ka tur ir briesmas! Apģērbu mums tanī strādnieku bataljonā nedeva. Neko nedeva. Tur mēs bijām 2000 gabali. Bija 759. bataljons. Palika dzīvi 800. Nu laimējās man. Nu, te gulta un te gulta, bet vot šite stāvēja gulta pret gultu, un tāda maza, maza eja. Un pretī bija tāds ukrainis Muzika, nu blakus gultā, viņš ar tīfu saslima. Un tas jau ir lipīgs. Man nevajadzēja pielipt – nepielipa. Nezinu, kas tur pa laimi bija. Tur cēlām barakas. Tur mazākais ķieģelis bija 18 kg, no šlagas taisīts ķieģelis, un lielākais bija 25 kg. Vot, rokās vajadzēja stiept pa trepēm augšā. Toreiz tāda tehnika nebija. Strādāt vajadzēja 12 stundas. Ziemā vai rudenī prožektoru apgaismojumā. Ēst deva – nerunājiet labāk! Badā mirām. Es jums saku, no 2000 palika 800. Cilvēki stāvēja un krita. Sieviešu baraka ar bija viena pilna ar sieviešiem. Mēs nebijām kā ieslodzītie. Brīvībā. Apģērbu nedeva nekādu. To suni apēdām. Mums bija apkopējs. Un viņam bija tāds kambūzis, viņš to ādu iesvieda tur iekšā. Un mums izdeva tādas ziemas cepures, neapšūtas ar ādu – vienkāršas drēbes. Es viņam paprasīju, lai iedod man to ādu. Es ar koku viņu izdauzīju, ar rokām izbružāju. Nu neģērēta āda sakaltusi. Un ar to cepuri apšuvu. Viņa balta ar tādiem sarkaniem plankumiem – tāds tas suns bija. Un ar to es atbraucu uz Latviju. Es aizbraucu 17 gadus un atbraucu 25 gadus vecs. Ko es redzēju? Tur man tā jaunība pazuda. Priecāties tikai tajos gados vajadzēja un staigāt ar jaunām meitenēm. Tur prātā nebija ne meitenes, ne sievieši. Kur tad! Radio mums nebija. Grāmatas varbūt varēja dabūt, bet vai tad prātā nāca lasīt. Bet mums tur bibliotēkas ar nebija. Es nezinu, kur bija tās grāmatas. Neredzēju ne grāmatas, ne avīzes, it nekā. Vienreiz mēs balinājām tur vienu baraku. Tas priekšnieks saka: „Ja jūs beigsiet līdz sestdienai, dabūsiet šņabja talonus.” Nu mēs kaut kā beidzām, tad iedeva 2 vai 3 tos šņabja talonus: „Kad būs veikalā, dabūsiet.” Liekiet mierā! Tur ir tādi afēristu niķi viņiem – tiem priekšniekiem. Priekšniekam jau ar veikalnieci bija pazīšanās un viss. Mēs tak šņabi nevarējām dabūt. Mēs viņam pārdevām par santīmiem tos talonos, viņš jau to šņabi dabūja. 7 gadus nezināju, kas ir šņabis. Viņš jau pats dabūja. Tā tur strādāja. Mums bija tāds priekšnieks, pie viņa ne pieiet, nekā. Sēž izpletis kājas. Redziet, ja krievs nevar cilvēkiem pa virsu dancot, tad tas nav krievs. Tas nav krievs, ja viņš nevarēs valdīt pār tevi un dancot tev pa galvas virsu. Tas nav krievs! Es nezinu, man viņi šausmīgi nepatīk. Es jums pateikšu tā, 1945. gadā vēl bija slikti Krievijā. 1946.-1947. gadā jau bija labāk. Jau iedeva kartiņu uz rokas. Tā mums bija pie priekšniekiem kartiņa. Viņi veda mūs ēdnīcā. Es varbūt jums pastāstīšu, kā tur tanī ēdnīcā notiek. Mūsu priekšnieks saņem savai brigādei maizi pie lodziņa un tādu katliņu ar zupu, un tad paši mēs to zupu lējām laukā. Izlējām pa bļodiņām. Bet tur jau visi izsalkuši, skatījās, kā to zupu lej. Un ja kādam tur ir bišķiņ biezāks iekšā, lai dievs nedod! Nu tak nevar ieliet. Tad, vot, tāds gadījums bija. Tur bija viens ukrainis. Viņš skatās, ka tur tā zupa viņam bišķīt šķidrāka ielieta. Viņš paņēma to zupu un iegāza tam, kas lēja, ģīmī. Un tas paņēma to kausu un viņam pa galvu. Nu tak izsalkuši visi! Tur jau bija šausmīgi slikti. Bet 1946.-1947. jau bija labāk. Jau mēs paši vārījām. Es jau varēju palikt tajā Krievijā. Neteikšu, ka nevarēja dzīvot. Bet vilka mani uz to Latviju. Es nezinu, kas mani iedvesmoja palikt. Es domāju, ka man laimējās. Ja no 2000 palika 800 dzīvē, un kaut kā laimējās starp viņiem man. Apmira jauni cilvēki, saslima. Aukstums jau tur ir 40-50 grādi. Līdz 42 grādi vajadzēja iet un strādāt, un visu ko darīt. Virs 42 nedzina darbā. Tur jūs izejiet uz ielas, nospļaujieties, lejā nokrīt ledus gabaliņš. Tāds aukstums tur Urālos. Uz deguna bija maisiņš. Deguna gals bija viss melns. Bet ar maisiņu apsējām un staigājām. Es saku, man bija tā ziemas cepure sasieta. Tad ar visu sasiešanu iekšā nosala ausis. Tādi aukstumi tur ir. Vot, cilvēki stāvus krita. Nosala. Un tur jau nebija ne ātrā palīdzība, nekā. Cilvēks nokrita, atbrauca zirgs ar ragavām ziemā, tā kā malkas pagali iesvieda to mironi iekšā un aizveda. Kur viņu aizveda, kas to zina. Es saslimu. Ielika mani pilsētas slimnīcā. Viņi iedeva savas drēbes. Atnāca tie dakteri riņķī, tad atlocīja šitā, atrada utis iekšā. Momentā izrakstīja. Bet tās utis nav manas – jūs iedevāt tādu kreklu. Izrakstīja no slimnīcas ar visu slimību. Mūs sūtīja mežus cirst, mūs sūtīja sēnes lasīt mucās. Sēnes gailenes. Mums jau te ar gailenes. Tās vislabākās sēnes. A tur viņas skaitās paganka! Vai dieviņ, gailenes – noindēsies! Lai dievs nedod! Tur jau tā. Es tā sēnes pieņēmu. Bija kāja beigta. Muca liela. Tur jau neskatās. 10 kg vajadzēja pielasīt. Vienreiz ej mežā vai 10 reizes. Vienreiz un tad brīvs esi. Kārtu noklāj. Vai tad es skatījos, vai tur tārpi rāpo! Kārtu noklāj, sāli virsū, kārtu noklāj, sāli virsū. Viņas veikalā lika iekšā un pārdeva. Un tur tajā sādžā ir tā mājele, iegrimusi iekšā. Ej iekšā, vienā pusē paši dzīvo, otrā pusē tur govi. To govi, kad izlaiž ārā, viņa nevar paiet. Karājas mēslu čupas, viņi pielipuši pie viņas. Viņiem šķūņa nav, nekā nav. Siens ir lielā gubā ārā, apsnidzis. Plēš no viņa un dod tai govij ēst. Nu vai tad viņa pienu dos! Ziemā tā govs staigāja riņķī. Man tāds jokains gadījums bija. Mēs sarunājam ar vienu (tāds Padmarovs – vecs, vecs krievs) kāpostus rakt. Sniegs bija uzkritis, bet tie kolhoza kāposti bija laukā. Aizgājām. Es biju tāds zaglis, kas nezināja kā zagt un ko zagt vispār. A viņš jau speciālists krievs. Iegājām tanī laukā, skatāmies – nāk viens melns mums virsū. Es no tā lauka projām! Tādā nogāzē es nolecu. Skatos, tas melnais viņam pienāk klāt. Domāju – tagad viņi sarunās kaut ko. Iešu skatīties. Pieeju klāt – govs. Naktī tumsā govs blandās. Es jau biju bailīgs, nepratu zagt. Vot, tā. Tie grūtie laiki bija Krievijā. 1945. gadā beidzās karš, mājās nelaiž. 1947. gadā man iedeva atvaļinājumu. A tēvs, māte man bija.. Tēvs tur nomira no bada. Ziniet, man tēvs bija savi 120, 130 kg smags. Dūšīgs tāds, 44 gadi viņam bij. Viņš palika tur, jūs nevarat iedomāties – viss karājās. No bada. Ziniet, kā mēs tur ēdām? Tas ir briesmīgi izstāstīt pat. Dabūjām piecus kartupeļus. Mēs iebraucām jau rudenī – nekā nav. Tos kartupeļus uzvārīja katliņā ar ūdeni, tādā palielā katliņā, sasālīja. Sarīvējām 5, 6 kartupeļus ar visām tām stērķelēm, iebērām tur iekšā. Tad tāda lipīga masa tur iznāk. Un to mēs ēdām. Nekā mums nebija, nekā! Es saku. Brālis man ar tur nomira. Kur viņi guļ, es nezinu. Tanī pašā sādžā. Viņš bija slims ar tuberkulozi. A pirms kara jau tuberkuloze bija tikpat kā tagad vēzis. Tagad ārstē, tad jau neārstēja. Viņš bija slims jau te ar tuberkulozi. Viņam bija slapjais pleirīts. Viņam sūca tur to pleirītu te pirms kara, bet viņš iesāka par daudz ātru staigāt un dabūja tuberkulozi. Un viņš nomira slimības dēļ, bet tēvs no bada. Un es biju tur tajā mobilizācijā. Un man atnāca, ka brālis nomiris bija tur. Bet kad tēvs nomira, atnāca telegramma ar ārsta apliecinājumu, ka tēvs nomira. Nelaida mani pat tēvu apglabāt. Nelaida, nelaida. „Arī bez tevis apglabās!” Nu ko tad es izdarīšu? To ir grūti tā izstāstīt. Tanī Krievijā – ko es tur izcietu. Nu tas jau nav izstāstāms. Nav izstāstāms. 3 mēnešus es biju armijā, to es vēl nepateicu. Tad mūs rotas komandieris nolika rindā un tagad iet garām un stāsta mums: „Jūs esat maz zem Krievijas bijuši, mēs jūs nevaram laist uz fronti. Sāksiet krievus šaut.” Viņi jau uzskatīja, ka te fašistu valsts bija pirms kara. Tur mēs bijām lielā daļa visi ārzemnieki. No Lietuvas, Besarābijas. No jaunām republikām lielākā daļa. Pie Volgas bija tādu vācu kolonija. Vot, tos sūtīja visus pie mums uz strādnieku bataljonu. Lielāko daļu. Vienu daļu izveda uz Sibīriju, vienu daļu pie mums. Bet es jums pateikšu – zelta cilvēki. Saka, tie vācieši ir zvēri. Bet es nezinu – ar mani viņi ļoti labi. Un tad sāka ņemt nost no frontes. Piedzimis viņš ir Krievijā, tautība viņam ir vācietis – nedrīkst, sāksi šaut krievus, tu vācietis esi. Visus pie mums gandrīz sūtīja. 1947. gadā laida mājās. Ne jau es viens – kādi 5, 6 mēs salasījāmies. Atvaļinājumu mums iedeva. Es paņēmu un atbraucu uz Latviju. Ne mani prasīja, ne meklēja, nekā. Bet es nebiju ne izrakstījies, ne no kara uzskaites noņēmies, ne man darba grāmatiņa bija. Māte un māsa atbrauca jau 1945. gadā. Tad mātei bija nauda un, es nezinu, cik viņa samaksāja, lai mani uzskaitē uzņemtu un pierakstītu.. Pa kluso pierakstīja un izrakstīja un kara uzskaitē uzņēma. Redziet, kad es atbraucu no Krievijas 1947. gadā, es nezinu kāpēc – no mani baidījās kaut kā. Domāja, ka es kāds spiegs un kādu nodošu. Ka Krievijā es esmu bijis un krievu valdība tagad ir, ka es varu kaut kādu nosūdzēt un iesēdināt. Es nezinu, baidījās. Tad šitie visi smērējās man klāt. Es nezinu, kāpēc viņi tā. Es nevienu neaiztiku. Vai tad man bija tiesības kādu aiztikt? Vai tam mani klausīja kāds? Faktiski tad, kad es atbraucu te no Krievijas, pēc tam man piedāvāja, kuru darbu es gribu, lai man iedod. Es teicu: „Lieciet man mieru.” Redziet, laipnība bija, ka te galvenais priekšnieks ar bija ebrejs. Kādu darbu gribi! Viņš par tiem darbiem kaut kāds. Patērētāju biedrībā kas viņš par priekšnieku. Kādu darbu gribiet! Es saku: „Lieciet jūs mani mierā! Man nekā nevajag no jums!” Es nelikos ne zinis, nekā man nevajag. Nu un 1948. gadā māti iesēdināja. Nu māte mazliet toreiz tirgoja vai spekulēja ar cigaretēm, ar šito samagonku saucamo. Viens bija nosūdzējis, un viņa nosēdēja 5 gadus cietumā. Kur tad man likties? Viens pats. Iepazinos ar vienu tādu. Smuka meitene. Viņai kaut kas ar elektrību bija. Viņa saka: „Atnāc apskaties.” Es jau viņu tā zināju. Nu kad uzgāju augšā, tā ar apprecējāmies. Tiku pie latvietes. Nu es jums pateikšu tā. Ja tā Latvija būtu pastāvējusi, man latviete sieva nebūtu. Noteikti būtu žīdiete. Es kad precēju latviešu sievu – vaid dievs! No Jēkabpils brauca komisija un no Viesītes. Veseli štati brauca mani tie: „Kā tu vari precēt latvieti? Vai tev prāts! Un ko tu dari!” Es nevienu neklausīju. 1948. gadā mēģināja atrunāt. Un stipri mēģināja. Bet es nevienu neklausīju. Mamma pretī diez kā nebija. Es jau to mammu ar nebūtu klausījis. Es atklāti saku, ka viņai ar nebūtu klausījis. Bet ebrejietes Viesītē nemaz nebija nevienas. Pie citas nevarēja tikt. Tad bija jābrauc uz Jēkabpili meklēt brūtes. Jēkabpilī vēl bija.
Intervija ierakstīta 15.06.2000., Viesītē
|
 |
|