 |
|
       |
Es biju vecākais dēls, pavisam ģimenē mēs bijām 8 bērni. Tēvam piederēja 12 hektāru zemes, tā viņam bija piešķirta kā Latvijas neatkarības kara dalībniekam. Mans tēvs saņēma Dricēnu pagasta muižā zemes gabalu. Vajadzēja lozēt īpašumus un viņš izlozēja saimniecību “Ezeriņi”, bet nebija mierā mērnieks, nebija mierā pārējie zemes saņēmēji un lika viņam vilkt lozi otrreiz. Atkal viņš izvilka šo pašu saimniecību “Ezeriņi”. Pārējie vēl nebija mierā, tēvam piespieda likt atpakaļ lozi, trešo reizi lozēt. Un viņš izlozēja to pašu saimniecību arī trešo reizi. Mans tēvs vienmēr teica: “Bērni, mūsu saimniecība, mūsu zeme ir no Dieva, tā ir svēta.” Mūsu pusē bija daudzi vilki. Un ziemas vidū pēc jaungada piepeši kāds no mūsu mājas, tēvs vai mamma teica: “Re, kur, vilki nāk!” Es pieskrēju pie loga, lauku mājā noteikti tā palodze nebija nemaz tik augsta, bet biju tik mazs, es nevarēju palodzei pāri pārliekties. Redzēju, ka pa lauku netālu no mājam iet 12 vilki. Man pateica, ka 12 vilki, es jau pats to nezināju. Priekšā gāja lielāka vilcene un aizmugurē ar viens lielāks vilks, pa vidu mazie vilcēni. Kad vilki aizgāja, mēs, bērni, izskrējām laukā skatīties, bet tavu brīnumu – it kā būtu gājis viens vilks – aizgājuši vilki pēda pēdā. To atceros no bērnības. Par cik tēvs ar mammu vieni nevarēja visus darbus padarīt, mani kā vecāko jau ļoti agri iesaistīja darbos, ļoti agri. Es pat nezinu, cik man varēja būt gadu, varbūt četri-pieci. Laukā mums bija žogs, kur iekšā cūkas ganījās. Un man bija jāpieskata, lai tās cūkas netiek pāri aplokam. Un vienu vasaru karsts laiks bija, uznāca liels pērkona negaiss. Un kā spēra pērkons, tā es gar zemi nokritu. Vai no tā spēriena vai no bailēm, es nevaru pateikt, kāpēc biju gar zemi, bet kad es pamodos, redzēju, ka viena cūka ir beigta. Atceros tik to, ka cūku ieraka zemē, atstāja tikai galvu laukā un pēc kāda laika cūka atdzīvojās un staigāja. Mums tā māja bija ļoti izdevīgā vietā, vienā pusē, ziemeļu pusē pāri dīķis bija, muižas bijušais dīķis, otrā pusē bija muiža, kurā tagad, Latvijas laikā, manā bērnības laikā jau bija pamatskola 1. pakāpes iekārtota. Un mūsu mājas bija dīķa šinī pusē, bet pa kreisi no mūsu mājām gāja lielais ceļš Dricēni – Nautrēni un tur bija ūdens dzirnavas. Un parasti vasarās apkārtējo sādžu puišeļi visi sanāca – trīsdesmit, četrdesmit. Peldējās un bļaustījās tur. Mamma teica: “Viņiem nav ko darīt mājā.” Tur tais sādžās mazas zemnieku saimniecības, maz darba, bērnu daudz un tā viņi klīda. A man, kā bija tikai mazs brīvs brīdis, tā uzreiz jāiet lasīt asinszāles tiem tītarēniem, tad jāšķin cūkām lapas no bietēm, visu laiku bija jāstrādā un nekad nejutu, ka es būtu brīvs, visu laiku darbā. Kad man bija 9 gadi, tēvs man uztaisīja nelielu izkaptīti un lika iet līdzi pļaut. Mēs pļāvām āboliņu lauku. Nu viņš, tēvs, platāku spaili ņem, es tādu mazāku, viņš man strīķē izkapti un tā mēs pļaujam, bet man visu laiku labajā pusē sāpēja. Es nezināju, ka no tā agrā, smagā darba es biju saplēsis vēderplēvi. To es uzzināju pēc daudziem gadiem, kad dienēju armijā. Ganos es sāku iet no kādiem sešiem gadiem. Ganīšana bija gar upi. Upe saucās Maziča – Mazā Iča. Viņa ietecēja Ičā, un Iča savukārt Aiviekstē, no Aiviekstes Lubānas ezerā. Gar krastiem man bija jāgana tie lopi – bija 4 govis, 2 jaunlopi, 20 aitas. Es staigāju un nedrīkstēju laist, lai iet labībā. Tanī laikā man varēja būt 12 gadu. Pulkstenis bija jau vienpadsmit, bet nenāk neviens laist brokastā. Es pielaižu lopus tuvāk mājām un uzskrienu pa gravu augšā kalnā. Mums mājas bija taisni upes gravas krastā pretim dīķim. Nu, ieskrienu iekšā un dzirdu, ka istabā mamma vaid. Un es eju viņai tuvāk, skatos – notiek dzemdības. Viņa viena pati mokās. Viena pati, nav neviena, kas palīdz, neviena mājās nav. Un viņa teica: “Nāc, dēliņ, palīgā!” Es pienācu, skatos – tas bērns dzimst. Un viņa teica: “Pavelc šito, pavelc.” Un es saņēmu to savu māšeli – pašam 12 gadiņu. Es visu mūžu atceros, cik tas bija grūti. Atceros vienu gadījumu, tas varēja būt 1931. gads, jo mana māšele dzimusi 1930. gadā, un atceros, ka māšelei bija 6 mēneši. Vecāki aizgāja uz pļavām pļaut, mums nebija zeme vienā gabalā, aramzeme bija vienā gabalā un tālāk bija tā saucamais Strūžānu purvs. Tur, kur kūdras purvu iekārtoja, tur mums bija vēl 3, 75 hektāri pļavas tādas. Tur gan nekāda labā zāle neauga, bet tās bija mūsu pļavas. Viņi aizgāja uz tām pļavām un man lika mājās gan tagad lopus pievākt, gan mazākos bērnus pieskatīt un māšeli. Un es atceros, ka es tagad ganu, karsts laiks, govis sāk bizot, izskrien laukā no tās upes gravas labībā. Es nesu meiteni, nevaru panest klēpī, tad šī raud, es arī pats sāku raudāt - nevar savākt ne lopus, ne bērnu savākt. Es to visu mūžu atceros, kā tas bija. Un otru gadījumu atceros, ka piedzima arī brālis – 12 gadus par mani jaunāks. To vasaru bija ļoti lietains laiks, nevarēja sienu savākt jūlijā. Un mums iznāca tā, ka mums tanīs purva pļavās bija salikts kaudzēs siens, un vedām mājā tikai 12. augustā. Tāpēc atceros, ka tanī dienā piedzima man brālis. Un mēs pārbraucām ar to siena vezumu mājā, sākām kraut sienu laukā, un mammai dzemdības. Mammai šoreiz gan bija atsaukta kaimiņiene, kas pieņem dzemdības, un piedzima tas mans viens brālis. Un kad tā tante aizgāja prom, bērnu pieņēmusi, vakarā nāk govis mājā, nav kas govis slauc. Un es tā saprotu, ka mans tēvs govis neprata slaukt. Es tā sapratu, es nekad netiku redzējis, ka viņš govis slauc. Un nav, kas govis slauc. Un māte cēlās augšā, viņa klētiņā bija, atstāja to bērnu turpat klētiņā un izgāja laukā pati. Es atnesu viņai tādu ķeblīti apsēsties, viņa sēdēja un raudāja, un govis slauca. Raudāja govis slaukdama. Man mātes žēl un es arī šo gadījumu visu mūžu atceros, cik tas bija grūti. Vēl es varu pateikt, ka es tanī savā dzimtajā pusē esmu sācis ar skalu turēšanu vakaros. Vēl mūsu mājās nebija ne elektrības.. Ko tad nu par elektrību runāt, nebija nemaz ne petrolejas lampas, bija tikai skalu gaisma. Un rudens vakaros, ziemas vakaros, kad strādāja gan mamma, vai ada kādreiz, vai vērpa, kaut ko darīja, vai tēvs striķus tos vai taisīja darbarīkus, vai zirgiem tās sakas (visu viņš pats taisīja, pilnīgi visu), tad mums, man un manam jaunākam brālim vajadzēja turēt skalus. Skali bija jau sagatavoti. Skalus sagatavojām mēs kaut kā pavasarī, martā vai agrāk. Braucām uz purvu un meklējām purva bērzus, jo tie purva bērzi labāk, viņus sazāģēja apmēram 90 centimetru garumā tos klucīšus un pēc tam tos klucīšus saskalda un saplēš tādos skalos. Tos skalus sasien tādās buntītēs, uzliek augšā – mums stāvēja klētī tur uz to pažobeli otrā pusē. Tur viņi visi pa vasaru izžuva un tad rudenī, kad vajadzīgi bija viņi, kad vajadzēja gaismu, ņēmām to vienu sainīti nost no pažobeles, nesām iekšā, atraisījām vaļā un tad bija tas skalu turētājs. Un tad to skaliņu paņem, pie plīts mēs sēdējām, pie plīts piekurinām un iesprauž iekšā. Un tad, kamēr skals tas deg mans brālis nākošo skalu atkal aizdedzina, un tā tie pārējie visi varēja kaut ko redzēt, ko darīt istabā. Istaba mums bija viena tikai, ar klona grīdu, nebija nemaz dēļu grīdas. Ap kādiem 30. gadiem mēs uzbūvējām jaunu māju, šoreiz uzbūvējām lielu, ar grīdu, ar visu, virtuvi klāt piebūvējām un pagrabu klāt apakšā piebūvējām, tad mums bija labāki apstākļi. Par skolu. Ar pašu skolas pārzini, viņam uzvārds bija Antons Kiļups, mēs draudzējāmies, jo mums pie dīķa bija pirts uzbūvēta un parasti viņš mums deva no skolas malku. Sestdienās ar laivu braucām pakaļ pāri dīķim un gājām uz skolas šķūni, nonesām lejā bērza malku, viņš gribēja, lai kurina pirti ar bērza malku. Atvedām pāri ar laivu to malku, sākumā tēvs palīdzēja, vēlāk mēs paši jau varējām puikas to pārvest, kurinājām pirti un viņš nāca pie mums uz pirti. Tas bija interesanti, ka mūsu apkārtnē it kā bija pirtis, bet mūsu mājās sestdienās sanāca līdz 12 vīriešu no visas apkārtnes, no sādžām sanāca gan jaunsaimnieki, gan atnāca kāds radinieks vai kāds paziņa no apkārtējām sādžām. Mums pirts griestos bija caurums. Un virs griestiem bija liela kaste uzbūvēta, tur bija pārlikti pāri koki. Kastē salika rudzu salmus ko žāvēja un pēc tam bēra virsū iesalu. Labi izžuva, ļoti labi izžuva. Tēvs bija apkārtnē ievērojams alus brūvētājs, viņam bija visas ierīces, gan kubuli, gan žeira – tas tāds garš, no viena koča uztaisīts rīks, kur salēja iesalu. Vidū bija tapa, to parāva uz augšu un tad tecināja. Es bērnībā nedzēru nemaz, bet zinu, ka sievietes ar mīlēja pirmo alu dzert. Tad pieliek klāt ūdeni un lej pa jaunu. Tas jau nav vairāk īstais alus, tās ir patekas. Pirmās šķiras patekas. Tad nāk 2. šķiras – tur vairāku šķiru patekas ir. Un patekas mums bērniem deva dzert. Tēvs brūvēja alu skolotājam, kad viņam bija dzimšanas dienas. Tad sabrauca visi pagasta veči. Mans tēvs bija tas alus puisis pie skolotāja. Un tā es jau ar skolu un ar skolotājiem biju pazīstams. Apkārtnē nevienam nebija radio, tikai skolotājam bija radio ar austiņām. Cik es atceros, viņam istabā bija kaut kāda patīkama smarža. Man šķiet, tā bija kaut kādu papirosu vai tabakas smarža. Viņš un tēvs pīpoja, un man atļāva uzlikt austiņas uz ausīm, es varēju klausīties radio. Es tagad saprotu, ka tās bijušas krievu romances, bet bērnībā es to nezināju. Es prasīju, kas tā par valodu, viņi teica – krievu valoda. Mums bija tikai divi skolotāji, skolas pārzinis un viņa sieva. Kad man apritēja seši gadi, skolotājs teica tēvam: “Čačka, dod savu dēlu uz skolu.” Un es aizgāju uz skolu, mani mamma aizveda. Tāda lielāka par manīm kaimiņu meitene paķēra mani klēpī un ienesa pa tām muižas skolas trepēm klasē. Klase liela telpa bija, bija palikušas milzīgās muižas podiņu krāsnis un augstie griesti bija visi ar lampām, bet tās nebija elektrības lampas. Tā es pirmo skolas dienu atceros. Tad atceros, ka mani sasēdināja kopā ar vienu kaimiņu meiteni. Cik man grūti bija! Es mājās neko nebiju ne rakstījis, ne lasījis, tikai bildes biju skatījies un kaut ko zīmējis. Sasēdināja kopā un lika tās svītriņas vilkt. Un es velku, man roka dreb, dari ko gribi, roka dreb, nevaru novilkt taisni. Es brīnos, kāpēc manai kaimiņienei tik ļoti labi iznāk. Es šito ar visu mūžu atceros. Kad biju skolotājs, es zināju, cik bērnam, kurš nav mājās gatavots, ir grūti sākt mācīties, es no sevis to zināju. Bija pirmā Ziemassvētku eglīte, atceros to ļoti labi. Viss bija svinīgi, dziedāja, deklamēja, bet vienu brīdi, nezinu, kas bija, kas nebija, lielā skolas eglīte, piepeši apgāzās, nokrita uz grīdas. Es stāvēju drusciņ malā. Pieaugušie un bērni sāk plēst nost rotājumus, konfektes ar bārkstīm, visi sāk plēst. Es skatos un man tās eglītes bija tik šausmīgi žēl, ka es sāku raudāt, turpat balsī bļaut: “Kāpēc eglīti plēš? Kāpēc plēš eglīti?” Nezinu, kas man pienāca klāt, nevaru pateikt, kas mani mierināja: “Neraudi, nekas eglītei nenotiks!” Bet kā tālāk tā eglīte bija, neatceros, jo es biju tā uztraukts un emocionāli uzbudināts, ka es raudāju balsī. Skolā mēs stādījām kokus, es atceros. Man varēja būt 10 gadi, kad mēs sākām stādīt no Taunagas bijušās muižas uz Dricēniem prom kokus. Un 1933. gadā atklāja Taunagas jaunos kapus, un mēs tos kapus skolēni visi skolotāja vadībā apstādījām. Tās meža dienas tā saucamās bija. Parasti tās rīkoja laikam pagasts, bet mūsu skolotājs un mēs ļoti aktīvi tanīs piedalījāmies. Zemnieki saveda kokus, ar mežsargu palīdzību bija sarakuši vezumos, un spēlēja parasti aizsargu orķestris, spēlēja pūtēju orķestris. Un tāda saulaina diena, es atceros, vējš tā labi pūš, mēs skrienam, man mati plīvo pa gaisu. Mēs gan ūdeni nesām, gan stādījām, gan kokus piesējām, gan visu ko darījām. Es tā kā šodien to redzu, kā mēs to darījām. Un tā mēs tos kapus apstādījām. Un tad mēs tālāk nostādījām visus četrus kilometrus līdz Dricēnu baznīcai, ap tirgus laukumu apkārt, tur gar baznīcu Dricēnu. Mēs nostādījām, Taunagas pamatskolas skolēni skolotāja Kiļuka Antona vadībā. Tad otrs, viņš mums mācīja vispār dabu mīlēt. Es nezinu, kā tas viņam izdevās, bet vienreizēji bija. Putnus pazīt pavasarī, putnu būrīšus taisīt, iet pārgājienā, vērot, kādi putni pirmie atlido. Mēs visi skatījāmies un brīnījāmies, un zīmējām putnus. Atceros, kad atlidoja stārķis pirmais, mums uzreiz tanī pat dienā bija jāuzzīmē stārķis. Pamatskolā mums mācīja tikai latgaliešu dialektā – 1. pakāpes pamatskolā. Es latviešu valodā sāku mācīties tikai 2. pakāpes pamatskolā Dricēnos, sākot ar piekto klasi. Tā kā man visu mūžu akcents palika, no tā nevar tikt vaļā, viņš jau izveidojies ir un nevar likvidēt akcentu. Dricēnu pagastā bija interesanti – vienā daļa, austrumu daļa, dzīvoja krievi, vecticībnieki; tad dienvidu - rietumu pusē dzīvoja luterāņi, latvieši, saucamie baltieši; un ziemeļu – rietumu daļā dzīvoja latgalieši. Praktiski visi mēs ļoti draudzīgi sadzīvojām ar krieviem, mēs zinājām viņu tradīcijas, kādi viņi ir. Vecticībnieki, piemēram, nekad nedeva dzert. Aizej kaut kur prasīt dzert, nedeva ar to trauku, ko paši dzēra. Viņiem bija speciāls trauks nolikts, kur iedot dzert. Tas viens ir. Otrs, piemēram, mēs uz tām saucamām ballēm, uz večerinkām visi varējām iet – gan tie saucamie luterāņi, baltieši, gan vecticībnieku ģimenes, gan mēs, latgalieši, katoļu ģimenes. Bet nedomā tikai lūgt krievu tās meitenes uz deju – mēs to zinājām. Var visādi runāties, bet lūgt uz deju nevar. Runāties ar varbūt nevajag daudz, jo tad būs škandals un kaušanās. A citādi - runā, satiekas. Viņi bija visi meistari, krievi būvēja ēkas mums visiem, arī manā mājā nāca, būvēja, apšuva ēkas, logus taisīja, visu ko darīja, viņi bija ļoti tādi interesanti šinī ziņā, sevišķi būvdarbos strādāja viņi mums. Kad es augu, Latgalē bija tās pašas tradīcijas, kā jauniešus ievada pieaugušo kārtā. Man bija jāiziet viss tas tradīciju cikls, lai es kļūtu par pieaugušu jaunieti. Piemēram, bija mēslu talkas pavasarī, kad ved mēslus. Pirms Jāņiem to dara. Tad tur ir jāiztur divi eksāmeni, divi pārbaudījumi. Pirmais pārbaudījums man jāiztur bija, kad man visu dienu bija jāmēž ar dakšām. Tas ap 17 gadiem varbūt, varbūt drusku mazāk bija. Tam puišelim spēks nu gan ir, bet nu nevar tā kā lielie vīri, bet tev visu dienu tāpat jāmēž un jāmet tie mēsli vezumā, un jāiztur visu dienu. Tas ir pirmais eksāmens, to es izturēju. Bet nākošā gadā man nebija jāmēž, bet man bija jāstāsta anekdotes. Un tad es visu gadu, kad es mācījos ģimnāzijā Rēzeknē, es visur kur centos, pierakstīju anekdotes. Tik daudz anekdošu, lai es varu visu dienu tiem talciniekiem, mēslu mēzējiem stāstīt anekdotes. Tad nākošais eksāmens ir pirtī, kas jāiztur. Pirtī jāiztur tā – tagad sanāk tie visi saucamie veči, veterāni, kas peras, un uzliek cepures galvā un peras kā traki. Un tagad tev vajag šito te karstumu izturēt un visu laiku līdz vajag pērties. Un tas bija vācu okupācijas laiks – es domāju, ka 1942. gadā. Es mācījos, man liekās, trešā ģimnāzijas klasē Rēzeknē. Un man bija, nezinu no kā, uz krūtīm kašķis – niezēja krūtis. Es atbraucu mājā, nu domāju – iešu uz pirti, ar visu kašķi aizies. Un tagad, cik sviež virsū to ūdeni uz to pirts krāsni, un cepures tiem galvā, a man nedrīkst būt cepure, man bez cepures. Ausis deg, bet es tik peros. Un kā es peros krūtis un muguru, tā pilnīgi it kā patīkami – nevis slikti, bet patīkami. Un es izturēju un pēdējais paliku, visi nokrita, es paliku vēl. Izturēju to pirti, to eksāmenu, visi aplaudē – re, kā Čačkam vecākais dēls, tas tālu aizies. Tad parasti vasarā rīko siena talkas, siena pļaušanas talkas un tur, mēs jau apkārtnē zinājām, kuri labākie siena pļāvēji. Tādus uz talku lūdz, kas labi pļauj sienu un veikli. Un arī šeit siena pļaušanā tādam pusaudzim ir jāapgūst tās iemaņas iepriekš, un tad pienāk tā diena, kad tev jāstājas pirmajam. Nevis tu vari iet aizmugurē, bet pašam pirmajam. Un pēc tevis noliek tādu pļāvēju, kas labi pļauj un kas visu laiku iet virsū kamiešos iekšā pļaut. Man tā diena pienākusi bija, es jau biju pļāvis no 9 gadiem, ka es teicu, un man bija laba izkapts, es biju ietrenējies, spēka ar bija. Nu liekās, ka es labi pļāvu. Un, ko jūs domājiet – tas, kas nolikts aizmugurē, tāds kaimiņu puisis bija, un viņš man pļauj taisni papēžos iekšā. Un viņš ir iedzēris jau, alu iedzēris un viņš sevi var nekontrolēt, tu tak nevar saprast, kad viņš tev var iegriezt iekšā ar izkapti. Tad drusku atpūšas pusdienlaikā, kamēr paēd pusdienas talcinieki, pēcpusdienā viņi visi jau tādi galīgi iedzēruši nav ar tik stipri, bet tomēr pat agresīvāk var iznākt, varbūt, vēl ļaunāk ir, ka tev jāpiesargājas vēl vairāk. Tā kā līdz vakaram, kamēr tu izturi to visu, ir briesmīgi grūti. Uz tām ballēm, saucamām večerinkām, parasti sanāca tikai pieaugušie vīrieši un sievietes, pusaudži un bērni tur nebija. Un, ja kāds parādījās, tad kurš katrs pieaugušais viņu prom aiztrieca. Večerinkas rīkoja pēc kārtas, arī mūsu mājās. Kaut mūsu mājās nebija jaunu puišu un jaunu meitu. Ziemā balles bija istabā un vasarā bija Mazās Ičas krastos – tur tāds Priedes līcis bija. Priedes līcī bija ierīkots deju laukums. Kuram bija kārta rīkot večerinku, tie nāca un rīkoja. Nu un tad, kad es jau mācījos ģimnāzijā, kad mani jau laida iekšā, tad es sāku iepazīties, kā viss tur notiek. Pienāca arī tāds brīdis, kad kaimiņu puisis teica: “Šodien, mēs jums paradīsim, kā jāmīl meitenes.” Mana māte nebija nemaz tik ticīga, viņa negāja katru dienu uz baznīcu, viņa negāja vakaros dziedāt pie krusta. Turpat pie muižas aiz dzirnavām pie lielceļa bija tāds krusts, kur katru vakaru dziedāja sievas. Tās dziesmas sauca ņešpors. Tās bija ticīgo dziesmas. Labi skan, visā apkārtnē skan, skaisti dzied tās sievietes vakaros. Arī to saucamo gavēni, viņa pati varbūt ievēroja, bet mums to nelika darīt, viņa mums gavēņa laikā pa reizēm deva gaļu, zupai taukus klāt pielika. Mums ticības mācību sauca par apoloģētiku, to mācīja Rēzeknes Kristus sirds baznīcas mācītājs Tarbunass. Mums zēniem sevišķi interesanti bija tas, ka viņš bija Latvijas armijā dienējis un viņš bija bijis kaprālis. Un katoļu mācītājs kaprālis, mums bija liela autoritāte, mēs visu labprāt klausījāmies, ko viņš stāsta. Mans tēvs brauca pāri Pededzei uz Vidzemi vest kokmateriālus mežā. Un vienu gadu gadījās tā, ka tētis pārbrauca pirms Ziemassvētkiem mājās un tanī dienā ierodas mūsu Dricēnu draudzes mācītājs kopā ar ērģelnieku. Viņi pie reizes savāca desmito tiesu un pie reizes bērnus ticības mācībā nopratināja. Un bija jāstāv uz ceļgaliem, jānotupstas. Mamma bija klāt. Ienāca tētis iekšā, atbraucis no tās peļņas mājā, no Vidzemes pāri Pededzei, un viņš ar notupstas. A viņam kājās bija no striķiem taisītas vīzes, latgaliski viņas saucās peternes. Viņš notupstas un es skatos, viņš pa labi no manis notupās un es labi redzu, kas viņam kājās ir. Un uzreiz tas mācītājs teic tā: “Nu, Čačka, tu pats neej uz baznīcu, tava sieva ar nē un bērni arī neiet uz baznīcu, un neko daudz nezina no reliģijas, no kristīgās mācības neko nezina.” Es tupu un domāju, - man kā bērnam palika tik šausmīgi sāpīgi pie sirds – kā var šitā mācītājs teikt par manu tēti. Viņš strādā vasarā, kokus gāž, un tagad viņš aizbrauc nopelnīt kaut ko vēl, un viņu šitā apvaino. Otrs gadījums bija tāds, ar no bērnības. Kaimiņam nomira sieva, 12 mazgadīgu bērnu palika. Sievu vajag apbedīt, bet kaimiņam nav līdzekļu. Ko lai viņš dara? Viņš iet pie mācītāja. Un mācītājs teica tā: “Zini, Krogasēta. (Uzvārds bija Krogasēta.) Tu pārdod to pēdējo govi.” A viņš teica: “Ar ko es savus bērnus barošu, ja nebūs piena?” „Ja Dievs gribēs, tad tev būs piens, bet tu savu sievu būsi apbedījis Dievam patīkami.” Tā arī izdarīja kaimiņš – pārdeva govi, apbedīja savu sievu, atbrauca ar karogiem tie baznīcas kalpotāji, mācītājs nosvētīja kapu, nozvanīja, visu ko vajag pie kapa, apbedīja un aizbrauca. Bet kas notika ar bērniem? Bērniem nebija ko ēst. Nesām viņiem gan putraimu desas, gan sviestu, gan sieru, pienu devām, lai nenomirst badā. Tā maz pa mazam skolas gados es attālinājos no reliģijas. Ne jau no reliģijas, bet no šitās, no tās reakcijas, kāda valdīja katoļu baznīcā. Praktiski mācītājs pagastā visu noteica. Gan par cilvēku dzimšanu, gan par cilvēka dzīvi, gan par cilvēka miršanu. Un baznīcas tradīcijas un rituāls bija izkārtots tā, ka cilvēki tam visam ticēja. Es ar mācītāja brāļa dēlu mācījos vienā klasē, un pa vasaru viņš atbrauca pie mūsu mācītāja – uzvārds Uļjāns viņam bija, ilgus gadus viņš Dricēnos bija. Mans klasesbiedrs atbrauca pie sava tēvoča, un es kādreiz viesojos pie tā drauga mācītāja mājā. Un es ar mācītāju visus šos gadījumus izrunāju. Es viņam teicu: “Kāpēc jūs tā darāt?” Viņš teica: “Jūs jaunieši nezin kā pasauli gribat pārveidot, bet tāda viņa ir un tāda viņa būs vienmēr mūžīgi mūžos.” Es svēti ticēju, ka tāda viņa nebūs un ka tā nevar. Un tavu brīnumu, maz pamazām pa vidusskolas gadiem jau es biju aizgājis no Dieva. No baznīcas biju aizgājis, ne no Dieva. Līdz kādai 5. klasei es reizēm mācījos, reizēm nemācījos, bet tad es sāku saprast, ka es noteikti beigšu pamatskolu un noteikti beigšu arī ģimnāziju. Mana mamma, būdama daļēji ticīga, gribēja, lai es eju mācīties Aglonā. Es uz Aglonu negribēju, sekmīgi iestājos Rēzeknes ģimnāzijā. Es zināju, ka beigšu ģimnāziju un ka kādreiz beigšu arī augstskolu. Es to jau zināju. Un par to pateicīgs, pirmkārt, esmu savai mammai, jo viņa prata man palīdzēt. Par tēti es gribu teikt visu labu. Viņš man mācīja darbu, viņš mācīja visu, ko prata, viņš visu gatavoja, ko vajag saimniecībā. Bet par izglītību viņam bija savi uzskati. Es nomācījos trīs gadus ģimnāzijā un piepeši viņš man saka: “Zini, Pēteri, tev pietiks mācīties, man ar pārējie bērni jāskolo. Tu vairāk skolā nemācīsies.” Es atļāvos tēvam pirmo reizi pateikt: “Nē, tēti, es mācīšos.” Tad viņš mierīgi apgriezās, izgāja laukā pie klēts kur pažobelē stāv salikti darbarīki un zirglietas. Viņš bija paņēmis zirga pātagu. Es zināju, ka jāiztur, es tikai aizliku rokas acīm priekšā, lai man acis neizsit un ļāvos, lai tētis sit, kamēr viņš var izturēt. Mani pēra tik ilgi, kamēr pats piekusa, tad nosvieda to pātagu un izskrēja no istabas laukā. Man visa mugura bija rētās. Mamma man smērēja gan ar saldo krējumu, gan visu ko citu, man mugura sūrkstēja. Pa vasaru parasti kopā ar brāļiem gulēju šķūnī sienā, un rīta pamodies skatos - laukā jūdz zirgu. Tēvs pagalmā jūdz zirgu, un māte saka: “Pēteri, celies augšā, brauksim uz skolu.” Es nokāpu lejā, mugura sāp. Es pasaku “labrīt”, tēvs neatbild. Es iegāju istabā, ātri kaut ko paēdu, saģērbos un gāju. Tēvs noskatījās pakaļ, māte veda mani uz Rēzekni. Es sapratu, ka tēvs grib laist mani skolā, bet viņš nevar, jo skolas nauda bija 120 latu, bet govs maksāja tikai 90 latu. Paldies Dievam, ka skolas valde mani atbrīvoja no tām maksām, es tik pirmo gadu maksāju, pēc tam man skolas maksa nebija jāmaksā. Ļoti maz skolas bija beiguši mūsu pagastā. Visiem pietika pamatskolas 4 vai 6 klases. Un par to, ka es varēju iet mācīties ģimnāzijā, kaut mēs bijām 8 bērni ģimenē, ir mātei manai jāpateicas. Man ģimnāzijas gados patika klases vakari, jo mums bija klases audzinātāja laba. Man pirmais klases audzinātājs bija ievērojamais Latgales kultūras darbinieks Miķelis Bukšs. Viņš ar mācīja man latīņu valodu. Es mācījos humanitārā tipa grupā, kur valodas māca vairāk. Man sevišķi interesēja latīņu valoda. Es jau pēc diviem gadiem praktiski tulkoju, varēja jau sākt tulkot tos grieķu filozofus, Sofoklu, citus tos varēju sākt un tīri labi jau. Un vēl nākošos gados es jau varēju lasīt pilnīgi latīņu valodā Jūlija Cēzara grāmatu, kad viņš iekaroja Galliju. Es to lasīju pilnīgi loģiski un tulkoju, visu sapratu pilnīgi, liels prieks bija, ka es varēju sākt saprast kā vajag tulkot no latīņu valodas latviešu valodā. Ļoti interesanti bija, tas man bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Man padevās sevišķi cilvēku zīmēšana. Vidusskolas gados mēs izdevām klases žurnālu “Spogulītis”, tanī “Spogulītī” man bija uzticēts zīmēt karikatūras, un visus gadus es zīmēju šīs karikatūras. Ļoti interesants žurnāls bija tas klases žurnāls. Mums bija klase interesanta, mums klasē bija visādas nodarbības, mums bija savs klases teātris, spēlējām teātri, mums bija savs deju kolektīvs, mums bija klases koris, kuru diriģēja Rēzeknes mūzikas skolas audzēkņi, mūsu klasesbiedri.
Intervija ierakstīta ekspedīcijā „Dzīvesstāsts – Latvijā: 2001" Vaiņodē |
 |
|