 |
|
       |
Atceros, ka 1940. gadā, kad ienāca padomju karaspēks Latvijā, man bija 17. gads. Un es atceros augstākās padomes sesiju, kurā Žanis Spure nolasīja lēmumu, ka Latvijā nodibina padomju varu un, ka Latvija grib iestāties Padomju Savienībā. Es sēdēju lejā pie dīķa, pāri dīķim otrā pusē kalnā bija pamatskola, tur skolotājs Kiļups bija ieslēdzis radio un mēs varējām visi dzirdēt. Es sēdēju un sāku raudāt, izdzirdot, ka tā tas notiek. Es biju tā audzināts gan pamatskolā, gan ģimnāzijā. Ļoti grūti bija pieņemt to sākumu, bet biju jauns un beigās pieņēmu. Rēzeknē mācījos apmēram no 17 gadu vecuma. 1942. gadā mums brīvdienas bija līdz 3. janvārim un es braucu uz skolu no Dricēniem. Jābrauc garām bija Audriņu sādžai, sādža bija nodedzināta un visi cilvēki savākti. To bija izdarījuši vācieši. Atceros, janvāra mēnesī pie Rēzeknes tirgus laukuma pretim cietuma sienai nošāva vairāk kā 30 audrenieku. Un mēs ģimnāzisti noklausījāmies, ko teica komisārs, visu dzirdējām. Viņus izveda laukā, aizsēja viņiem acis ciet un nostādīja, rokas viņiem bija sasietas. Es redzēju pats to,kā nostādīja, bet nevarējām noskatīties, ka šauj. Tad mēs pamukām prom, mukām pa ielām uz leju, uz tilta pusi, uz upes pusi. Tik dzirdējām, ka šauj. Un, kad atnācām atpakaļ pēc kādas stundas, visi bija savākti, vairāk nekā nebija. Pēc tā es atceros vēl vienu gadījumu. Bija janvāra ziemas novakars, bija atvesti ar zirgu privātie - bērni, sievietes. Ne jau viņi raudāja, viņi kunkstēja. Pie tirgus laukuma zirgus apturēja un tad viņus vilka no ragavām laukā, vienam otram vēl ar laidni iesita. Policisti veda, latviešu policisti veda uz cietumu. Pēc tam viņus lika Ančupānos, nošāva. Es tad šito visu pārdzīvoju. Lai man neviens nestāsta, ka nebija vācu provokācijas. Es šeit neaizstāvēšu ne padomju pusi, ne ko. Es gribu aizstāvēt to, ko es pats ar savām acīm redzēju. 1941. gada jūnija beigās Rēzeknē ienāca vācieši. Nošāva mūsu latviešu valodas skolotāju Pīlāpu, nošāva mūsu veterinārārstu un nošāva vienu mācītāju. Un tad rīkoja bēres bijušā milicijas ēkā. Bijušā milicijas ēkā pagalmā viņi bija nošauti, tikko aprakti bija, ceļgali dažam vēl vaļā bija. Un mūs, skolēnus izsauca no laukiem un veda visu to rādīt. Pirms tilta pār upi, tur atradās tā milicijas ēka. Skatāmies, tur sienas apšļāktas. Lejā visi tie rīki, kur nagus plēš un visu ko dara. Visi tie salikti un tās asinis tādas jocīgas. Nu nevar būt, ka šitā visa pagraba siena ar tādām asinīm apšļākta. Un viens teica: “Tas jau ir mākslīgi.” Tā ieminējās viens un tanī mirklī man momentā iekrita iekšā galvā, man un arī, atceros, tāds Ločs bija, man tāds klasesbiedrs. Tas ar momentā teica: “Tas nav dabiski, tas ir mākslīgi.” Un, ziniet, es gribu teikt, ka vācieši iepriekš noteikti atbrauca, šitos savāca, nošāva un pēc tam izmantoja propagandai, rīkoja bēres. Piedalījās vācu vienības, orķestri bija, karogi bija, mācītājam lika piedalīties un svinīgi rīkoja upuru apbedīšanu. Nu kāpēc mūsu latviešu valodas skolotāju bija pēdējā mirklī jānošauj? Nu nesaprotu, kāpēc bija tas mācītājs jānošauj, veterinārs Ezermalietis. Nu kāpēc? Es tā domāju, ka tā bija vācu provokācija. Rēzeknes valsts ģimnāzijā es sāku mācīties Ulmaņlaikos – 1938./1939. mācību gadā. Man 1943. gadā vajadzēja pabeigt ģimnāziju, bet es nevarēju pabeigt, jo mani marta mēnesī pirmajā mobilizācijā iesauca. Latviešu leģionā mani iesauca. Visus mana gadagājuma puišus iesauca. Mums bija tāda izvēle – vai nu mēs varējām iet dienēt vācu armijas palīgvienībās vai braukt darbā uz Vāciju darba dienestā, jeb iet armijā latviešu leģionā. No maniem skolas biedriem laikam viens aizgāja darba dienestā, visi pārējie uz leģionu. Tanī laikā bija tāda pārliecība, ka jāiet tikai leģionā. Ja jau jāiet, tad jāiet latviešu vienībās, kur citur iesi. Frontē mums, izlūkiem, ja nebija kaujas deva caurmērā 50 gramus spirta pa dienu, pirms kaujas deva 150 gramu, varbūt vairāk. Cukuru tie, kas pīpoja, atdeva man, mēs samainījāmies, es viņiem dodu to šņabi, to tabaku devu, un man atkal deva cukuru vai kaut ko citu pretim. Tā bija tāda frontes draudzība, liela draudzība bija. Leģionā mani pa priekšu atsūtīja uz Daugavgrīvu – es Daugavgrīvā pabeidzu saimniecības skolu, tur bija lielākoties vidusskolēni. Mūs visus izdalīja pa tiem garnizoniem, gan par rakstvežiem, gan par mantziņiem, gan visādos tādos amatos. Mani atsūtīja uz Vaiņodi. Es sākumā biju pulka mantziņa vietnieks, pēc tam 1943. gada oktobrī mūs sadalīja pa bataljoniem un mani norīkoja 15. divīzijas 3. bataljonā. Tur es biju ieroču noliktavas pārzinis līdz pat 1943. gada Ziemassvētkiem, kad man piepeši iedeva atvaļinājumu. Tas bija 1944. gada janvāra pirmajās dienās. Ierados atpakaļ Vaiņodē. Mans pulks, Vaiņodes garnizona latviešu leģiona 33. Janova pulks, bija aizbraucis uz fronti. Un te saimniecības virsnieki pateica, lai es braucu uz Rīgu uz leģiona štābu. Es aizbraucu uz leģiona štābu Rīgā, un man iedeva norīkojumu braukt ar vilcienu līdz Ibricai un meklēt, kur frontē ir leģiona Janova pulks. Es aizbraucu uz to Ibricu, izkāpu laukā, tur krievi briesmīgi sabombardējuši. Pa drupu kaudzēm kāpelēdams, es klausos – iet karavīri, runā latviski. Es pienāku klāt un jautāju viņiem: ”Kas jūs tādi esiet? Vai neesat no Vaiņodes Janova pulka?” Nē, nē, viņi no artilērijas pulka. Viņi braucot uz šoferu kursiem Rīgā. Un kas tad es tāds esot? Es teicu, es esmu no Vaiņodes garnizona. A viens uzreiz man atsaucās no tiem braucējiem: „A es esmu pats vaiņodnieks! Es esmu Roberts Ziņģis.” Es teicu: „Klausies, Robert Ziņģi, es pazīstu Tavu māsu Ernu Ziņģi.” Viņš teica: „Jā, tā ir mana jaunākā māsa. Nu, brauc mums līdzās uz šoferu kursiem!” Es, daudz nedomādams, atbraucu ar viņiem līdz Rīgai. Mums bija pēc divām dienām jāpiesakās daļā, kur šoferus mācīja. Un mēs atbraucām uz Vaiņodi ar to Robertu Ziņģi, aizgājām uz Ziņģu mājām. Nu, un tā viņa māsa ir mana tagadējā sieva. Viņa strādāja Vaiņodes pagasta valdē. Un viņa paņēma to norīkojuma zīmi, kur bija sūtījums uz šoferu kursiem no frontes, un pašās beigās piedrukāja manu uzvārdu – Pēteris Čačka. Atšķirt nevarēja neko daudz. Un aizbraucām mēs uz Rīgu, un Krusta baznīcas kazarmās mācījos par šoferi. Tā es četrdesmit ceturtā gada janvāri-februāri pavadīju Rīgā. Braucām pa visām Rīgas ielām, trenējāmies, un, kad šoferu kursus februāra beigās bijām pabeiguši, tad saņēmām mašīnas un braucām uz Jelgavu. Jelgavā mūs jau gaidīja ešelons un sūtīja uz fronti. Jāpiebilst, ka tās mašīnas mums Jelgavā tomēr bija jāatdod, mūs paņēma tikai pašus, mašīnas bija jāatstāj. Un aizbraucām uz fronti. Uz to vienību, no kurienes viņi bija sūtīti, uz leģiona artilērijas pulku. Pulks bija izvietojies kādi astoņi kilometri no frontes – fronte bija aiz Veļikajas upes virzienā uz Novoskoļņikiem. Kādā kalnu sādžā bija izvietojies pulka štābs. Tur mūs pieņēma un norīkoja atpakaļ uz to pašu daļu, arī mani norīkoja tur. Tur es biju apmēram nedēļu. Divreiz biju aizgājis ar izlūkiem uz ierakumiem uz to punktu, kur novēro ienaidnieku frontē. Un tam mani izsauca uz artilērijas pulka štābu un teica: „Klausies, Čačka, tev jāiet atpakaļ uz savu daļu, kā tu esi pie mums gadījies?” Es teicu: „Kā, es biju šoferu skolā, garnizons bija aizbraucis uz fronti, un mani Rīgā leģiona štābs norīkoja uz šoferu kursiem. Es nekur neesmu pazudis.” „Eita atpakaļ uz savu daļu!” Es prasu: „Kur tā mana daļa tagad stāv?” Viņi teica: „Ej pāri Veļikajas tiltam. Ej pāri tai, un tur aiz tilta labā pusē kaut kur vajag būt jūsu pulkam – 15. latviešu leģiona divīzijai.” Es atvados no Ziņģa Roberta, no viņa drauga Kleinšmita, vēl no citiem... Un eju. Skatos – no frontes pāri Veļikajas upei uz Latvijas pusi, uz Ostrovu, brauc vācu smagās automašīnas ar brezenta būdām, kas ved karavīrus. Es gudroju – iešu uz fronti, viņi mani nošaus, divi mēneši esmu bijis prom. Un kāpēc lai mani nošauj? Braukšu atpakaļ – gan jau atkal kaut kur paslēpšos, kaut ko izdomāšu. Izeju uz ceļa, brauc garām viena mašīna, es paceļu roku. Šoferis aptur: „Ā, freiwilliger!” (Brīvprātīgais, no vācu val.) „Jā”, es atbildu. Es vāciski saku, ka man vajag tikt uz Ostrovu. Labi. Lai sēžos iekšā. Es iekāpu pa tām trepītēm iekšā, tur pilns ar karavīriem. Un viņi ierauga mani un man tā kā viesim padod vietu, lai es eju uz priekšu, lai es apsēžos ar muguru pret šofera būdu. Visi tie karavīri ir netīri, visi no frontes. Bārdas noaugušas, dažam pat rokas ar asinīm, tikko no frontes noņemti, brauc uz aizmuguri, noteikti uz atpūtu jeb pārformēšanu. Un tā mēs braucam, nakts uznāca. Divas reizes pārbaudīja mašīnu žandarmērija. Pārbauda šoferim dokumentus, pataisa vaļā to brezentu, paskatās tur, kur mēs sēžam, un tālāk līdz manīm nepaskatās. Karavīri sēž, guļ, snauž. Un tā es nobraucu līdz pat Ostrovai. Izkāpu laukā, bet es nedrīkstu nekur iet, tak stacijās staigā žandarmērijas patruļas. Es pagriezos drusku nost no dzelzceļa, tur bija tādas vienstāvīgās noliktavas. Noliktavās iekšā lieli kubuli un tajos kubulos saskābēti kāposti. Kubuli lieli, divarpus metru diametrā, no dzelzsbetona izlieti. Ēst man gribās un tad es pa malu ar rokām pataustīju, izvilku skābētu kāpostu laukā, drusku paēdu. Un pienāk vakars. Es aizgāju atkal atpakaļ tur, kur sliežu ceļi, kur formējas vilcienu sastāvi, un es skatos, kurš sastāvs stāv uz Latviju. Un man jāpadomā, vai viņš ies caur Daugavpili uz Varšavu jeb ies cauri Rēzekni uz Latviju. Un es pienāku klāt un vienam lokomotīves vadītājam jautāju, uz kurieni brauks. „Vai nebrauc gadījumā uz Rēzekni?” „Jā, uz Rēzekni mūsu sastāvs ies. Kāp iekšā! Ej tur, vagonos kāp iekšā!” Iekāpu iekšā, vācieši atkal paskatās uz mani, atkal – freiwilliger. Es iekāpu un sēdu. Viņi man nepievērš nekādu uzmanību, spēlē šahu, kaut ko spēlē, runājās, it kā es nebūtu. Ar mani nemaz nesarunājās. Šitie nebija tādi netīri kaut kādi, viņiem visiem ieroči līdzi, a man brīnums, man nav ieroča, a man nepajautā, ko man nav ieroča. Es jau nobaidījos, jautās, kur man ierocis, a man nav ieroča. Dokumenti man bija, vienīgais, nekādu dokumentu nav, ka es varu braukt atvaļinājumā. Viņi, man par brīnumu, nepajautāja. Un tā es izkāpu pa nakti, rīta pusē Rēzeknē. Un tur no Rēzeknes uz manām dzimtām mājām Dricēnu pagastā tanī laikā bija šaursliežu dzelzceļš. Tas no Rēzeknes gāja cauri Dricēniem uz Bērzpili, uz Rugājiem augšā. Es nobraucu līdz Dricēnu stacijai, izkāpu un aizgāju uz mājām. Pieklauvēju pie durvīm. Durvis atver mamma, ierauga mani un tāda kā izbrīnījusies sāk raudāt. Viņa teic: „Tevi meklēja policisti, tu esi izbēdzis no leģiona!” Kamēr mēs tā runājām, tēvs iziet no istabas laukā pie durvīm ārējām. Tas teic: „Dēls, tu esi mums mācīts, tu, nu, ej kaut kur paslēpies, citādi mūs visus arestēs un vācieši mūs nošaus, mūsu mājas nodedzinās.” Mēs bijām liela ģimene, mēs bijām astoņi bērni, es biju vecākais. Un dabiski, man atbildība par vecākiem, par maniem brāļiem un māsām. Un es negāju nemaz istabā vairāk iekšā, aizgāju atpakaļ. Pēc astoņiem rītā, nāca atpakaļ cits vilciens uz Rēzekni, tanī iekāpu iekšā. Rēzeknē aizgāju pie savas tantes, pie kuras dzīvoju, kad mācījos ģimnāzijā Rēzeknē. Es viņai pastāstu, kas ar mani ir noticis. Viņa ar mieru mani kādu laiku pieturēt. Bet cik ilgi lai es dzīvoju vienā istabā? Forma man ir, es nolemju vienu vakaru iziet pastaigāties pa pilsētu. Nu, bailes man ir no patruļām. Var būt policistu patruļas, var būt vācu žandarmērijas patruļas, un tomēr es izeju. Es eju uz pilsētas centru, un, ko jūs domājat, sastopu savu kaimiņu, ar kuru pamatskolā mācījos kopā. Viņš ir vācu formā. Viņš strādā apriņķa valdē. Es stāstu, kas ar mani ir, man tak bija jāmeklē kāda izeja un, kad paziņa gadās, es viņam uzticējos. Un viņš man otrā dienā atnesa uz to dzīvokli trīs iesaukuma zīmes leģionā. Apzīmogotas, ar visiem vācu parakstiem virsū. Es vienu zīmi aizpildīju un divas man palika kabatā. Un sameklējām privātās drēbes un braucu atkal uz Vaiņodi. Tagad es neeju vis uz garnizonu, jo es nezinu, kāds pulks tur stāv, noteikti jau cits pulks stāvēja. Es eju uz tām „Ziņģu” mājām tur, kur man tā pazīstamā draudzene ir, tā Ziņģu Roberta jaunākā māsa. Ienāku iekšā mājā. Viņi tādi uztraukti, mani ieraudzījuši. Es saku: „Ar Robertu es tikos, un viņš mani pavadīja”. A viņi sniedz man vēstuli. Es vēstuli paņemu un skatos. Atrakstījis Reinšmits, ka Roberts kritis kaujā krievu uzbrukumā 1944. gada marta kaujās pie Novosikoļņikiem. Nākošā dienā mana sievasmāte teic tā: „Zini, Pēter, tu nekur nebrauksi. Tu paliksi pie mums, mēs kaut kā tevi paslēpsim.” Es nodzīvoju tur vasaru, man mati gari saauga, te, apkaklei pāri, un 1944. gada 9. oktobrī Vaiņodē ienāca krievi. Pēc dažām dienām sekoja iesaukums armijā.
Intervija ierakstīta ekspedīcijā „Dzīvesstāsts – Latvijā: 2001" Vaiņodē
|
 |
|