 |
|
       |
1944. gada 9. oktobrī Vaiņodē ienāca krievi. Pēc dažām dienām sekoja iesaukums armijā. Vaiņodē bija kara komisariāts. Es parādīju savu iesaukuma zīmi, es neesmu nekur vāciešiem dienējis. Mani pieņēma, un pabrīnījās, ka man lieli, gari mati, turpat man matus nogrieza. Aizsūtīja uz Rīgu. Rīgā es sāku mācīties par sakarnieku, kas apkalpo frontes līniju. Un kaut šofera apliecības parādīt nevarēju, es pratu braukt ar kuru katru mašīnu. Mani aizsūtīja uz 43. gvardes divīziju 121. pulkā. Pulka komandieris bija Špombergs. Sākumā es pulkā biju sakarnieks. Staigājot pa pulka nometni, sastapu savu kursa biedru no Rēzeknes, no ģimnāzijas laikiem – Jakovu Poļaku. Viņš bija kapteiņa formā: „Pēteri, kur tu gadījies? Kas tu te esi? Sakarnieks? Es tev padomāšu kādu labāku darbu. Kā tu te nonāci? Tu neesi iesaukts leģionā?” Es nepastāstīju, kā man bija ar leģionu. Jā, un vienu dienu es dežūrēju rotas štābā, atnāca viens jauns leitnants, latvietis. Viņš bija no pretizlūkošanas dienesta. Kad mana dežūra štābā beidzās, viņš man visu ko izjautāja. Arī viņam nepastāstīju par to, ka es biju leģionā dienējis, bijis Vaiņodes apmācību pulkā. Mani norīkoja 121. pulkā par pulka izlūku. Mēs bijām pulkā 19 izlūki. Izlūku grupas komandieris bija kapteinis Grīnvalds no Sibīrijas latviešiem – ļoti dūšīgs puisis un ļoti labdabīgs. Frontē, kaut nav uzbrukums, kareivjus māca visu laiku, gatavo uzbrukumam, gatavo dažādiem cīņu paņēmieniem. Un mūs, izlūkus, gatavoja, kā pārvarēt, kā pāriet frontes līniju, kā cīnīties ar ienaidnieku, kā uzbrukt ar durkli, kā izsist no rokām automātu vai pistoli –visādus cīņas paņēmienus mācīja. Pirmās kaujas, kur es piedalījos – tās bija 1944. gada Ziemassvētku kaujas pie Džūkstes virzienā uz Lesteni. Mēs sākām uzbrukumu no Džūkstes. Mēs bijām divas divīzijas, 43. gvardes divīzija, kurā es dienēju, un 308. latviešu divīzija bija. Mums bija uzdevums pārraut šaursliežu dzelzceļa līniju. Šo dzelzceļu izmantoja vācieši, lai pārsviestu spēkus, kur vajadzēja, mētāja pa to dzelzceļu spēkus. Mums bija dzelzceļa līniju jāieņem, lai pārtrauktu vācu kustību. Pirmajā dienā manu pulku kaujā neiesaistīja. Kaujā iesaistīja no mūsu gvardes divīzijas 123. pulku un labajā flangā iesaistīja 125. pulku. Mūsu divīzijā bija mans pulks – 121., bija 123. un 125. pulks. Tanī dienā es uzbrukumā negāju, bet jau pirmajā kaujas dienā redzējām, kas notika frontē. Es biju pie Džūkstes, sapratu, kas ir karš – tā vienkārši ir gaļas mašīna. Iesviež tās vienības frontē, tās pēc kāda laika noasiņo, tad viņas atvelk atpakaļ uz aizmuguri, pārformē un atkal atpakaļ met jau ar citiem spēkiem pa jaunu frontē iekšā. Kad tas atkal noasiņo, tad atkal maina. Šitā visu laiku maina – uz fronti, uz aizmuguri, uz fronti, uz aizmuguri, pa apli, pa tādu garenu apli – visu laiku. Mums pretī stāvēja latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. divīzija. Abas divīzijas. Latvietis karoja pret latvieti. Cik arī nebūtu tas briesmīgi, bet tā bija. Un galvenais, ka mēs abas puses, kā es tagad zinu, karojām par Latviju. Leģionāri varonīgi aizstāvējās, un mēs arī varonīgi uzbrukām. Mēs bijām pilnīgi līdztiesīgi pretinieki viens otram. Mēs uzbrukām 23., 24., 25., 26., 27... 28. decembrī mēs jau bijām tā novājināti, ka mēs frontē nevarējām izturēt. Un galvenais, leģionāri tā aizstāvējās, ka sāka mūs ieņemt no flangiem. Es skatos vakarā – kas par velnu, te, uz Džūkstes pusi, mēs esam tā kā maisā. Tuvu Džūkstei saiet maisa gals gandrīz kopā. Ja šauj raķetes gaisā, var redzēt, ka maza starpa palikusi, kur atkāpties. Nav kur atkāpties. Mums iedeva palīgos krievu divīziju un mēs varējām atiet uz aizmuguri. Un viņi noturēja fronti tikai divas stundas. Divas stundas un sāka velties atpakaļ kā velni. Un mēs neizturējām – mēs šāvām tiem krieviem virsū ar automātiem, granātas metām virsū. Nu, mēs tak nevaram atkāpties, mums jāizved laukā bija ievainotie! Nevar tos izvest, nevar – ar suņiem vedām, vilkām, nesām. Nevar atkāpties, viņi netur fronti. Mēs ar krieviem nebijām draudzīgi. Es pats to piedzīvoju šinī kaujā pie Džūkstes. Nu, kā tu būsi draudzīgs, ka viņš momentā atstāj frontes līniju. Mēs noturam, viņš nevar noturēt. Atkāpāmies. Un tad mūs 31. decembrī, taisni Jaungada vakarā, aizsvieda prom uz Zaubi. Tur ir kādi 20 kilometri, man liekās, vai drusciņ vairāk no mūsu frontes līnijas, no Džūkstes uz Lesteni. Pa janvāri-februāri sevišķi lielas kaujas pie Zaubes nebija. Tur mēs atkal izgājām apmācības, mūs mācīja pa nakti pāriet frontes līniju. Es jums pateikšu, kur ir ļoti vienkārši frontes līniju pāriet. Parasti ir tā – i vācu pusē tas pats bija, i mūsu, padomju armijas pusē, kurā es dienēju. Parasti, kad nav uzbrukums, frontes ierakumos ir tikai izlūki, tur karavīru nav, visi karavīri aizmugurē apmācās. Izlūkiem ir rācijas uzstādītas, viss ir, ko vajag, viņi sazinās ar aizmugures štābiem. Tad, kad nāk uzbrukums, pēdējā mirklī atved karavīrus. Dažas stundas pirms uzbrukuma piepilda ierakumus. Jā, un tad mēs pie Zaubes mācījāmies pāriet ienaidnieku līniju. Tur tāda pļaviņa bija un divi uzkalni, un vāciešiem tajos uzkalnos katrā pusē uzstādīti ložmetēji. Vācieši ļoti precīzi bija, viņi šāva ik pēc noteikta laika – no minūtes uz pusotru minūti šāva, trasēja pāri ar degošām lodēm. Un pa to starpu izlien cauri tai līnijai, jau vācu pusē esi. Mēs kādi septiņpadsmit kareivju bijām – izgājām cauri, trīs ložmetējus izvedām. Mums bija pieci izlūki un radists līdzi. Mēs ejam, bet visu laiku mums nesaka, kur mums jāiet. „Tagad ejat uz to azimutu.” „Un tagad ir jums priekšā mājas?” „Jā, mums te priekšā mājas.” Ar radio sakariem pasaka. Mēs kādi četri kilometri aizgājām aizmugurē un piepeši uzdūrāmies uz vācu artilērijas pozīcijām. Mēs ziņojām, ka esam uzdūrušies uz vācu artilērijas pozīcijām. Uzreiz no mūsu aizmugures noziņo karavīriem, lai trīs ložmetējus uzstāda, makšus, lai ieņem pozīcijas. Mums, izlūkiem, lika iet uz priekšu, ieņemt apļa pozīciju, bet mēs pieci tikai esam – mēs tādu apļa pozīciju ieņēmām, un pa to laiku mēs izsūtījām vienu izlūku uz priekšu, tas bija pieredzes bagāts vecākais seržants. Viņš izgāja uz priekšu, atpakaļ nenāk. Mēs sūtam nākošo izlūku. Tam vācieši sāka šaut virsū. Atkāpāmies. Man trešajam bija jāiet, es jau zināju, ka mana kārta iet, bet, par cik to atsauca atpakaļ, mēs skatāmies, velns, nāk viens vācu Ferdinands – pašgājējs lielgabals. Mēs nokrītam, gaidām tagad ko darīt. A mums bija līdzi tāds Sibīrijas latvietis Eglītis – gara auguma tāds. Viņš teic, ka jāieņem vācu bunkuru pa labi no tā Ferdinanda. Savādāk mūs visus samals. Es paliku bunkura durvīs ārpusē, momentā uzstādīju automātu, viņi ieskrēja bunkurā iekšā. Tas Ferdinands pienāca, viņš apstājās, pagrozījās un momentā izšāva uz bunkuru. Noteikti viņam jau ar bija sakari, viņš bija pārķēris, ka tur iekšā ir viņa ienaidnieks, krievi iegājuši, mūsējie. Ar to otru šāvienu kā šāva, tā trāpīja ambrazūrā. Mēs bijām spiesti atkāpties. Es tajā mirklī ieskrēju bunkurā, skatos – viens vācu virsnieks, man liekās, kapteinis, bija smagi ievainots un lūdzās, lai viņu nošauj, bet es nevarēju viņu nošaut, pārējie mūsējie nenošāva viņu, mēs atstājām viņu, izgājām laukā un sākām atkāpties uz upīti. Un mūsu izlūks pazuda. Mums atnāca palīgā no mūsu daļas, no aizmugures. Mēs astoņas stundas tur nostāvējām, astoņas stundas... Tagad, kad to pasaka, kā sapnī to visu redzu. 1944. gada 23. februārī, tas ir, padomju armijas gadadienā, mūs nostādīja uz lielceļa laukos, visu korpusu, atbrauca korpusa komandieris pulkvežleitnants Kalniņš un citi virsnieki. Mēs noturējām to padomju armijas gadadienas mītiņu. Tad gājām. Pa priekšu gāja atmīnētāji, un aiz atmīnētājiem mēs, mana pulka izlūki un 43. gvardes divīzijas izlūki. Mūsu pulkam bija ļoti laba draudzība ar viņiem. Mēs ļoti bieži gājām kopā – gan izlūkos, gan citur. Tā bija mēness nakts. Un mēs atnācām pa nakti dažus kilometrus līdz Blīdeni. Mēs atnācām un apmetāmies mežā. Tur bija daži vācu bunkuri, un es nonācu tādā bunkurā, kurš apakšzemē bija uz lieliem ūdeņiem. Un tanī bunkurā mēs sagājām iekšā kādi septiņdesmit cilvēku. Laukā tikt nevarēja, tik saspiesti bijām. Tu stāvi un čurā biksēs, ka nevar tikt laukā. Un tā mēs izstāvējām visu nakti. Citi tur būvēja bunkurus, taisīja troksni. Vācieši mūs nopeilēja un kā vandīja artilēriju pa to mežu, viss plīsa un šķīda. Bija ievainotie un vaimanas bija – viss kas. Tas jau bija 24.-25. februāris. Es zināju, ka manai draudzenei Vaiņodē vajag piedzimt bērnam. Es biju aprēķinājis, ka pagājuši deviņi mēneši. Un laukā saulīte spīdēja, sēdēju pie bunkura un domāju, ka Vaiņodē man varbūt piedzimis dēls vai meita un ka negribētos gan mirt. Jo likās, ka karš beigsies. Bija zināms, ka beigsies karš. Bet tur nostāvējām līdz 4. martam 1945. gadam. Vācu pusē stāvēja leģiona 19. divīzija. Un nevar nekā tikt uz fronti, jāiet pa ieleju, viņi kalnā stāv un mūs novēro! Un mums jāiet mainīt fronti. Mēs gājām četri izlūki, var gāzt ar ložmetēju virsū, visus var noslaucīt. Mēs ejam un gudrojam, ka tūlīt šaus un vienu nošaus, a varbūt kāds nokritīsim, varbūt līdīsim rāpus. Un jūs zināt, mēs pagājām garām, neviens no uzkalniņa neizšāva ne lādiņa, neizšāva ne lādiņa. Aizgājām līdz ierakumiem, tur bij kaut kāda skola bijusi, sagrauta, un pa to pagalmu bija ierakumi. Un es noņēmu bruņu cepuri un pacēlu uz durkļa, un momentā kā pacēlu – tā bruņu cepures pierē trāpīja. Vēl vienu uzbrukumu sākām 45. gada 4. martā no rīta. Mēs jau bijām frontes līniju izpētījuši – ierakumos nebija neviena cilvēka. Mēs tos ierakumus, velns, kas par lietu, ka ierakumos piepeši tā „buru – buru” iet. Tur vācieši iet uz priekšu, vācieši iet atpakaļ un piepeši viss nomierinās. Viens izlūks mierīgi grozās pa tiem vācu ierakumiem. Mēs, izlūki, gājām lielāks bars. Pa priekšu iet tie trīs, tā ķērāju grupa, krieviski zahvat grupa saucās, un tad aizmugurē tā saucamā aste, atkal trīs izlūki. Un trīs izlūki labajā flangā un trīs kreisajā. Es biju labajā flangā pēdējais. Man bija jātur frontes līnija 260 grādu leņķī, man bija jātur aizsardzība. Un tā mēs nonācām pie ierakumiem. Dziļš sniegs bij. Marta sākums, bet tomēr dziļš sniegs. Es tikai dzirdēju, ka ķērāju grupa ātri aizskrēja, arī tas garais Eglīts tur bija. Un kad pienācām pie ierakumiem, viņi jau to vācieti bija saķēruši. Un es pienāku pie ierakumiem, es stāvu kājas izplētis un skatos, ka man caur kājām šauj no bunkura vācieši, grib trāpīt tiem. Un es, daudz nedomādams, paķeru savu granātu un iemetu bunkurā. Un es tak nepakāpos tajā trakumā atpakaļ. Un tad momentā granāta sprāga, mani varēja izspert, izvandīt un es būtu beigts uz vietas. Vēl vienu gadījumu pastāstīšu. No rīta bijām izpētījuši ierakumu līniju un mēs izlūki staigājām pa neitrālo zonu un skatījāmies, kas notiek. Mēs staigājam, mēs visu zinām, kur tie ienaidnieku punkti, ko viņi darīs. Bet mūsu kareivji ir ierakumos, viņi neko nezina. Un 45. gada 4. martā pulkstens desmitos no rīta mūsējie atklāja artilērijas uguni. Mežonīgu, gana smagu artilērijas uguni, gan ar prettanku artilēriju, gan ar visādām artilērijām. Un interesanti bija tas, ka nevarēja neko ne dzirdēt, ne just – viss drebēja, dūmos, neko dzirdēt, ne redzēt nevarēja. Acīs iet iekšā dūmi, kož acis nost. Un mēs, izdarījuši savu darbu, izlūkojuši gājām no neitrālās zonas uz aizmuguri. Un skatos – stāv viens krievu lielgabals. Krievs taisni bija gadījies, tas nebija latvietis, bet krievs. Viņš šauj ar lielgabalu bez tēmēkļa. ”Vsjoravno popodu tuda!” (Vienalga, trāpīšu! - no krievu val.) Velns, šauj... Tā kā visādus jokus redzēju. Pirmie karavīri, tikko kā cēluši kaujai, tūliņ bij krituši turpat uz ierakumu malas. Izlūkam nav jāiet uzbrukumā, mums sakari jāuztur ar kara daļām. Un dzirdu – viens bļauj: „Palīdziet, palīdziet!” Mēs skrienam garām – viņš smagi kāju ievainojis. A kur tu palīdzēsi, ka tev nav laika? Es frontē meklēju savu brāli, domāju, kur viņš ir palicis. Es biju iesaukts no Vaiņodes, viņš no Latgales. Un pat, ja būtu gulējis mans brālis, es pat tam nebūtu palīdzējis – nav laika, jāpilda pienākums. Karš ir šausmīgi smags darbs, bīstams, smags darbs. Man toreiz vēl nebija 20 gadi. Mēs visi skrienam, sviedri tek cauri bruņu cepurei, caur plakstiem iet iekšā acīs. Ar visu dūmiem, ar visu. Nu, briesmīgi. Nevar, nav laika izslaucīt acis, pāri ar elkoni gar acīm un skrien tālāk. Acis sūrkst, neko neviens nevar palīdzēt, tikai draugi. Ja ir draugi, ja esi kopā, tikai tavi draugi var palīdzēt. Ja esi nonācis briesmās, tad tik draugi tev palīdzēs. Tā 7. martā mēs pārrāvām to vācu dzelzceļa līniju, kas iet no Rīgas uz Saldu. Pie Beju kroga mēs pārrāvām. Beju krogam ir divas mājas. Un mēs izlūki pieskrējām pie tām mājām. Pa ceļu mūsu tanki brauca uz fronti no muižas, no aizmugures. Septiņi kilometri ir no tās muižas līdz tam Beju krogam. Brauc tanki mūsu, un mēs bijām tādā ellē iekšā, ka nezinājām, ko darīt. Ieskrienam mājās iekšā – nu, nav kur paglābties. Vācieši vanda virsū ar šrapneļiem no visām pusēm, tie sprāgst, kā bungas, plīst uz visām pusēm. Un ir milzīgi ievainojumi, zaudējumi lieli. Un mēs ieskrienam tanī istabā. Drusku pasēdējām – varbūt minūtes divas, trīs. Ejam laukā. Pagalmā neko savākt nevar. Piepeši dūmi pašķirās, es skatos – stāv mans pulka komandieris Špombergs. Man izlūkam tanī mirklī palika tik šausmīgi kauns – pulkvedis stāv pagalmā, bet kareivis – izlūks nobaidījies. Es skrienu, skatos – pie kūts gala uz ceļa stāv vācu ierakumi un vācieši šauj ar fauspatronām uz mūsu tankiem. Mēs nolādējām ar automātiem pāri, pat nebija laika paķert granātu, tik ātri uz priekšu jāskrien. Vai kādu nošāvām, nenošāvām. Redzēju, ka viens mūsu tanks dega, tam taisni vidū bija trāpīts. Vidū bija caurums, deviņi centimetri, varbūt mazāks. Un tankisti arī dega kopā. Es paskrienu uz priekšu, skatos – viens tanks aiziet lejā, lejā tāds mazs dīķītis bija. Viens tanks kā brauca, tā iekrita tai dīķītī iekšā. Tā viņš tur palika – nevarēja tikt uz priekšu. Un mēs gājām un vācieši atkāpās – brauca ne tikai pa ceļu, viņi vilka tādus vagoniņus, un brauca ar zirgiem, un pa laukiem skrēja pāri ar visu, ko varēja, un atkāpās. Un mūsu jakovļevi – lidmašīnas jaki, visu laiku plānveidīgi nodod kārtu, nodod – atpakaļ. Nākošā rinda aiziet, atkal nodod, tad atkal atpakaļ. Tā visu laiku. Un tā no kalna man bija ļoti labi vērot kauju pie Beju kroga. Un tad mēs pārgājām ceļam pāri. Tur, tādas mājas ir tālāk aiz ceļa. Apmetamies, iebrauc mūsu tanki, un viens tanks pagalmā šāva pāri mājai, jumtam šāva pāri uz vāciešiem. Velns, gribās ēst, a kur ta mūsu uzturzinis, tas, kas mums pienes uzturu, munīciju, visu ko – tas nav. Bija man kārta iet meklēt produktus. Man jāiet uz klēti, klēts aizslēgta. Klēts gals vaļā, vienā vietā ir dēļi. Un taisni fronte tur un man jāiet, snaiperi var mani redzēt. Es pieskrēju, tur bija trepes, domāju – ātri uzskriešu augšā. Uzskrienu augšā, nokāpu lejā, skatos – iekšā apcirkņi, apcirkņos iekšā sivēni, katrs uz sešdesmit kilogramiem salikti saimniekam. Sivēni tur paēduši. Es dabūju bīdeļu miltus, atšaunu no iekšpuses durvis un izgāju laukā pa durvīm. Mājās tur bija manteļu skurstens ar plīti. Un tanī žāvējās gaļa, speķis žāvējās. Mēs to speķi paņēmām, kaut kur dabūjām eļļu un zapti. Sākām cept pankūkas. Cepam pankūkas, bet atskrien kaut kādi, vells zin kas viņi tādi bij, ne jau izlūki. Mēs salikām pret logiem gultas – lai šauj velnu, trāpīs virsū – trāpīs. Un cepam mierīgi. Un ēdam pankūkas. Jā, un tā es to vakaru nodzīvoju tais mašīnistu mājās. Nu, a kur saimnieks? Saimnieks lejā bunkurā un laukā nelien. Ir tādas divas mājas – „Pūcēni” un „Lielpūcēni”. Tās mēs ieņēmām pa nakti. Tos „Lielpūcēnus” mēs izlūki ieņēmām. Tad, kad vācieši no gultām bija izmukuši laukā un skrēja ar visām apakšbiksēm lejā uz dīķeli, mēs viņiem šāvām pakaļ un ieņēmām tos „Mazpūcēnus”. Vācieši atkal, velni, apķērās un kā laida mums virsū ar artilērijas lādiņiem, tā trāpīja jumtam, izsita jumtam cauri un griestiem un ievainoja mūsu izlūku Sproģi. Sproģis bija no Blīdenes puses. Viņš tur dzimis bij, tur viņam bija ģimene. Viņš bija aizgājis reizē ar krieviem 1941. gadā. Mājās bij palikusi viņa ģimene ar četriem bērniem. Un viņš visu laiku meklēja savu ģimeni, un arī mēs viņam palīdzējām. Un viņš zināja visus ceļus, visas takas pa mežu – vienmēr mēs izgājām ar Sproģi. Un šoreiz Sproģi ievaino „Lielpūcēnu” mājās. Un smagi ievainoja viņu. Es viņu vilku uz aizmuguri, un radists palīdzēja. Mēs viņu nogādājām uz aizmuguri. Uzbrukām tālāk. Es nezinu, kā sauc tās mājas, bet, kad es braucu uz Rīgu, es kattreiz tās mājas no ceļa apskatos, - tur atkāpās leģionāri. Mēs pienākam pie tām mājām, tāda birzīte tur ir – nostājamies un stāvam. Leģionāri atkāpās un velk ar ragaviņām savus ievainotos. Mēs nostāvējām, kamēr viņi aiziet uz mežu un tik tad tanīs mājās iekšā ienācām. Nevienu šāvienu neraidīja, nevienu šāvienu. Mūs ļoti labi baroja. Blīdenes kaujās ēdam no pulka komandiera virtuves. Un vienu nakti mūs izsauc pie pulka komandiera. Mēs aizejam, un pulka komandieris, tas Špombergs, izstāsta, ka trīs spiegi ir pārgājuši mūsu pozīcijas un trīs diennaktis staigā pa mūsu ierakumiem, pa mūsu aizmuguri. Viņi, leģionāri, beiguši Rucavā speciālo izlūku skolu, pārgājuši frontes līniju ar uzdevumu vākt ziņas, ar karavīriem iepazīties un pēc tam aiziet atpakaļ. Un izrādās, ka viņi trīs diennaktis staigāja krievu formās. Kā viņus patruļa neaizturēja. „Kas iet?”– jautā patruļa. „Stāt!” To paroli, ka „Olga” vai „Daugava”, viņi bija noklausījušies un viņi iet, staigā. Un divi bij palikuši padoties gūstā, un viens aizgājis atpakaļ uz vācu pusi. Gūstekņus aizveda uz aizmuguri. Mēs ilgi pulkā gudrojām, ko ar viņiem darīt? Varbūt laist viņus karot kopā ar mums? Bet tomēr tas bija izlūkdienests, nolēmām, lai viņus ved uz gūstekņu nometni. Pie Blīdenes, ne jau manā izlūku, bet citā vienībā bij viens padevies gūstā vēl viens leģionārs. Un viņš bijis kaimiņš vienam no mūsējiem. Tas parakstījies izlūku daļā, ka galvo par to leģionāru, kas pārgājis mūsu pusē. Viņam iedeva ieroci un viņš aizgāja karot uz fronti padomju pusē. Tādi dažādi gadījumi bija ar latviešiem. Nu, nevar šaut uz savējiem. Un nešāvām, un viņi arī, redzams, nešāva mums tā virsū. Tad jau mūs pie tās ielejas būtu visus piecus izlūkus noguldījuši. Blīdenes kaujās mani arī smagi ievainoja. Mēs pie Blīdenes pazaudējām milzums daudz. Kapos pie Beju kroga ir vien apbedīti vairāk nekā tūkstoš kareivju. Lielākoties visi latviešu tautas dēli. Leģionāru kapi ar tur pie Blīdenes ir vairākās vietās. Leģionā krita vairāk kā sešdesmit tūkstoši latviešu dēlu. Un ne jau mazāk krita mūsu padomju armijā, kurā es dienēju. Tie, kas esam dzimuši, teiksim, 20.– 25. gadā, šajos sešos gados, no frontes pārnāca mājā tikai trīs no simts. Visi palika kara laukā. Trīs no simts pārnāca. Brīnums, ka es pārnācu. Es nebiju visus kara gadus, es biju tikai te, Latvijas frontē, šinīs trīs kauju vietās. Bet vienalga mani smagi ievainoja. Mani ievainoja, kad es tikko biju pārnācis no izlūku gājiena. Pārnācu mājās rīta pusē un aizgāju gulēt. Tikko biju aizgājis gulēt, mani ceļ augšā: „Atnācis ir majors, tev, Čačka, jāiet!” Un mēs gājām uz frontes līniju. Tas varēja būt no Blīdenes tā uz ziemeļaustrumiem. Tanī virzienā, kas iet no Blīdenes iekšā uz Remti. Kaut kur tanīs Remtes mežos mani ievainoja. Mēs atnācām pie savām pozīcijām un nevaram saprast, mums tukšas pozīcijas bija, un nevar saprast, velns, kā vācieši mūs nopeilēja. Un ka sāka viņi likt vaļā pa to kalneli, pa tām pozīcijām, nevarēja vairāk tiešām neko redzēt un dzirdēt. Tas majors momentā ieskrēja bunkurā, kas pie ierakumiem bija izrakts, a mēs palikām ar to radistu ārpusē. Un tanī mirklī vienā kā tā mīna sprāga, mums netrāpīja. Mēs abi divi, es nezinu, kādā veidā – viens otru raujot, gadījāmies augšpēdus tanī bedrē iekšā. Jo mēs zinājām, ka reti kad trāpa nākošā granāta tanī vietā, kur iepriekšējā. Un tā arī bija – nākošā sekundes desmitdaļā granāta sprāga uz kājām. Un man tās kājas augšpusē bija. Un es tagad paveru acis – nav acis. Bet es biju stingri nolēmis – ja man noraus kāju, ievainos mani vēderā, palikšu bez acīm, es nošaušos, mājās nenākšu. Es negribēju mājā kā invalīds rādīties savai nākošai sievai un savam bērnam, kuru nezināju,– zināju tikai, ka viņš ir piedzimis. Es ceļu automātu un nevaru pacelt automātu. Kāja man bija ievainota un asinis ar šaltīm nāk laukā, es skatos – tūlīt ātri noasiņošu. Milzīgā tempā spiežas laukā asinis. Jau zābaki pilni, asinis iet laukā pa zābakiem. Un es nevaru pacelt automātu! Piepeši skatos – redzu debesis – zilas debesis. Izrādījās, ka man acis bijušas pilnas ar putekļiem un zemi pievandītas. Un skatos, ka tas radists, kas man gulēja labajā pusē, pārlicis roku pāri manam automātam. Un nedeva man to pacelt. Un tā es paliku dzīvs. Būtu nošāvies. Viņi zināja, ka es tā darīšu. Viņi zināja, mani izlūki zināja, ka es šaušos nost. Nu, un tā mēs visi viens par otru kaut ko zinājām, kad kuram jānāk palīgā. Viņš man tā nāca palīgā. Tā, lūk, es paliku dzīvs viņa dēļ. Aizsūtīja mani uz aizmuguri, sākumā uz Jelgavu pēc tam uz Ļeņingradu, un es tur nogulēju Ļeņingradā kara hospitālī „Na Fontanke”. Es aizbraucu, domāju, kur, velns, manā kara hospitālī tik daudz ir visvisādu grāmatu. Nevaru saprast. Latviešu valodā bija. Es tur izlasīju Kronina „Zvaigznes raugās lejup”, tur slimnīcā izlasīju grāmatas latviešu valodā. Nu, un man kāju nost nenogrieza. Man bija trāpīts kreisajā pusē. Un kā šķemba bij gājusi, tā bij norāvusi kaulam nost gabalu un kauls pārlūzis pušu. Jā, tanī rītā, kad gāju izlūkos, medmāsa man iedeva līdzās vēl trīs paketes ar papildus pārsienamiem. Es tās pievācu, un gājām. Un, kad mani ievainoja, mani pavilka drusku uz aizmuguri, aiz bunkura bija tāds izlauzts koks. Aizvilka mani aiz koka saknēm, lai man netrāpītu granātas šķembas. Bet vācieši šauj, velni, egļu zari šķīst pa gaisu, krīt uz leju. Ļoti bīstami mežā atrasties, kad šauj artilērija. Es tagad guļu un skatos – tur tāda meža pļaviņa, tur vācu mīnas kā krīt, tā sprāgst tā kā strūkla taisni uz augšu nevis uz sāniem. Es domāju – tikšu tur, tur nav šķembu. Sāku vilkties ar labo roku, kreiso, labo roku. Velkos, velkos, un es novilkos kādu gabalu, bet nebija spēka un paliku. Un tad nepagāja ilgs laiks, mani izlūki bija no aizmugures klāt, paķēra mani, uzlika uz teltenes virsū. Lai tiktu laukā no frontes līnijas, viņi aizvilka mani uz aizmuguri. Tāds grāvis bija, tam pāri ziemā samesti baļķi. Un tur ledus ir, un mani nolika uz tā ledus un gaida, kad brauks kāds no frontes līnijas, kad pavedīs mani uz aizmuguri. Viņi apakšā spēlēja kārtis un gaidīja. Nebrauc un nebrauc, šie spēlē kārtis, es jau parunāt vairs nevaru. Jau jūtu, ka nevaru vairs muti pakustināt, lūpas nemaz nevaru pakustināt, pateikt ne vārda nevaru, jau cauri – noasiņojis. Piepeši no frontes brauc ar baltu zirģeli viens no krievu daļas, ved ievainotos. Uz tām ragavām koki virsū, uz tiem kokiem salikti virsū karavīri. Un vienā pusē, labajā pusē apakšā viena brīva vietiņa – mani tur noliek. Un viens no maniem izlūkiem, tāds Vilks –– viņš stāv aizmugurē ar automātu un saka: „Davai, brauc!” Mēs braucam, es guļu un virs manis augstāk guļ kāds ievainotais, kurš vemj kaut ko zaļu, un tas šķidrums tek man pāri. Es muti aiztaisīt ciet nevaru, man tek mutē iekšā. Es pagriežu to muti, cik varu, nav spēka. Piebraucam pie mūsu katjušu, vienības. Tie šauj kā velni, ievainotie guļ un bļauj, lai palīdz: „Pomogite! Pomogite!” (Palīdziet, palīdziet! - no krievu val.) Atveda mani uz „Mazpūcēnu” mājām un sniedza pirmo medicīnisko palīdzību. Tur stāvēja mūsu bataljons. Veda mani tālāk uz pulka štābu, pulka kara hospitāli. Tur viss pilns. Noliek karavīrus ārpusē, visapkārt salikti, laukā visur karavīri, pilns. Daži vaid, daži mirst nost. Un vienu mirkli viens skrien garām un ierauga mani: „Kur, tu, Pēteri, esi te radies?” Es nevaru parunāt. Viņš paņēma mani un ienesa iekšā tur, kur operē. Uz galdiem visur guļ karavīri, un vienā vietā mani uzliek. Un tagad es palieku drusku tāds kā spirgtāks. Es skatos – tas, kas man vēmis virsū, tas guļ blakus, un viņam galvaskausa daļa atrauta pilnīgi nost, smadzenes iet laukā te. Viņš vēl tagad vemj, iet putas laukā. Viņš nomira turpat guļot, bez skaņas nomira. Atnāca viena ķirurģe, sieviete: „Zini, mīļais, man nav, kas palīdz tevi operēt. Man nav neviena sanitāra. Redzi, ka visas vietas aizņemtas, nespējam operēt.” Es kaut kā izdvesu: „Es viens pats būšu.” „Nu, ja tu vari viens pats, tad es iešu viena pati.” Man kaut ko iešpricēja un tad viņa mani grieza un bindēja. Es rokas turēju uz muguras, bet, velns, var izturēt visu. Jūs gribiet dzīvot, gribiet dzīvot un palikt dzīvs. Viņa mani izoperēja. Kaut kādu narkozi deva, bet es biju pie samaņas. Man kaut ko deva iedzert, bet es nevarēju norīt. Mani izoperēja un nesa laukā un nolika priekštelpā uz skujām, kam virsū palagi. Uzliek mani ievainoto, sabindēto tur virsū. Šina klāt, viss. Un es guļu, un man viens zars, velns, spiež mugurā, krustos. Spiež, bet es nevaru pateikt ne vārda, nevarēju parunāt. Un tā es visu nakti nomocījos. No rīta mani pārlika iekaramajā gultā, iekaramajā palackā – tad man bija vieglāk. Un Ļeņingradā bija tāda ķirurģe, kapteine, pēc tautības tatāriete. Viņa ļoti labi pret latviešiem izturējās, tavu brīnumu. Mēs tur bijām vairāki latvieši, Ļeņingradā „Na Fontanke”. Viņa mani operēja, un tad man gan bija narkoze uzlikta, trīs stundas, vairāk, es biju gulējis uz operāciju galda. Vēl bija veduši mani atpakaļ no operācijas galda uz rentgenu, skatījušies vēl, kur man tās šķembas kājās bija un visur. Un tad, kad es pamodos, viņa blakus sēdēja uz gultas tā kapteine. Ļoti tāda interesanta, melnām acīm, tāda tatāriete, kapteine. Es spilgti atceros 1945. gada Jaltas konferenci (1945. gada februārī), kurā Staļins, Čerčils un Rūzvelts, kā tagad mēs zinām, bija sadalījuši Eiropu. Bet mums karavīriem frontē politdarbinieki, tai skaitā arī mans bijušais kursa biedrs Jakovs, izskaidroja tā: “Ziniet, karavīri, Latvijā tagad skaidrs, ka hitleriešus uzvarēsim, Latviju atbrīvos no vācu fašistiskiem iebrucējiem. Būs tāda pat Latvija, kāda ir bijusi!” Nu apmēram tāda būs, kā Čehoslovākija, Polija, Ungārija, Bulgārija, Rumānija. Vārdu sakot, pie mums būs padomju armijas garnizoni, bet viss pārējais karaspēks aizies prom. Un visus jautājumus Latvijā lemsim mēs paši, mūsu valdība. Mēs, karavīri, klausījāmies un tanī laikā daļēji noticējām, ka tā var būt. Mums to tik labi izskaidroja, ka bija jātic. Mēs paši domājām, nevar būt, ka sabiedrotie, Amerikas Savienotās Valstis, Anglija un Francija, pieļaus Padomu Savienībai sagrābt tādas teritorijas Eiropā, tai skaitā Baltiju, mūs, Latviju, Lietuvu un Igauniju. Mēs visi bijām tā nacionāli, nevis komunistiski noskaņoti un visi mēs, būdami latvieši, cīnījāmies par Latviju padomju armijas rindās. Šodien leģionāri stāsta, ka cīnījušies par Latvijas neatkarību un bijuši kā dzelzs aizkars komunistiem Kurzemē, tad mēs tāpat cīnījāmies par Latviju. Laikam abās pusēs par Latviju cīnījāmies – gan vācu pusē, gan mēs padomju pusē. Nacionālā ideja par Latviju bija palikusi svēta no bērnības.
Intervija ierakstīta ekspedīcijā „Dzīvesstāsts – Latvijā: 2001" Vaiņodē
|
 |
|