 |
|
       |
Es esmu dzimusi 1920. gada 12. martā Rīgā. Mani vecāki bija amatnieku ģimene, mans tēvs bija krāsotājs un viņš krāsoja Rīgas tramvajus. Viņš strādāja Rīgas pilsētas tramvaju krāsotāju darbnīcās. Sākumā tās nebija Rīgas pilsētas īpašums, tā bija akciju sabiedrība, kas privāta bija, bet vēlāk pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā. Bija tā, ka krāsotāju darbs bija sezonas darbs un krāsotājiem vasarā bija daudz darba, krāsoja mājas un, protams, arī dzīvokļus, bet ziemā bieži vien viņiem nebija darba. Bet, piemēram, manam tēvam un arī tēva brālim, kas arī turpat strādāja, bija pastāvīgs darbs, pastāvīga cieta alga – ja nemaldos, apmēram 200 Ls mēnesī. Mēs dzīvojām Marijas ielā starp Artilērijas un Tallinas ielu netālu no vēlākā Ziedoņa dārza. Mums bija divistabu dzīvoklis. Tā kā mani vienmēr sūtīja pie saimnieka ar mēneša maksu, tad es atceros, ka sākumā mēs maksājām 18, vēlāk 20 latu mēnesī. Es skolā sāku iet ļoti agri, man bija tikai pieci gadi, kas toreiz tā nebija – visumā sāka iet ar septiņiem gadiem vai arī pat vēl vēlāk, jo tie bija tieši pēckara gadi, kad skološanās dažam bija aizkavējusies, un manā klasē daži bērni sešus gadus vecāki par mani. Bet es sāku tik agri iet skolā tāpēc, ka mūsu ģimeni zināmā mērā piemeklēja lielas bēdas. Man bija divus ar pusi gadus jaunāks brālis, kas, būdams drusku pāri par gadu vecs, saslima ar meningītu, kas vēl šodien ir diezgan grūti ārstējama slimība, bet toreiz mirstība bija līdz 90%. Bet viņš nenomira. Viņu ārstēja tāds vecs vācu ārsts, dakteris Fogels – tas viņam izglāba dzīvību, varētu teikt, bet viņš zaudēja dzirdi. Un, protams, mazs bērns, kas ir tikai otrā dzīvības gadā un zaudē dzirdi, ir diezgan grūti valdāms – ar viņu grūti apieties. Un tad mamma meklēja kaut kādu izeju. Tajā mājā, kur mēs to dzīvokli īrējām, bija tāda Vizuļu ģimene vienā dzīvoklī. Un Vizuļa kundze reiz bija sastapusi manu mammu un teikusi: „Redzi, 2. pilsētas pamatskolā atver jaunu sagatavošanas klasi. Varbūt, ka Valija varētu iet uz šo sagatavošanas klasi.” Manai mammai arvien patika jaunas, interesantas lietas. Viņa mudīgi uz skolu prom pie skolas pārziņa Eduarda Ozoliņa (ļoti interesants cilvēks, ārkārtīgi aizstāvēja latviešu valodas tiesības) un pieteica bērnu uz sagatavošanas klasi. Tad, kad papīri bijuši izpildīti, pašu pēdējo jautājumu Ozoliņš prasījis: „Kad tad bērniņš dzimis?” Izrādās, bērniņam knapi pieci gadi. Ozoliņš teicis: „Ziniet, tā kā par jaunu gan. Man tie citi bērni tajā klasē ir daudz vecāki. Bet lai viņa nāk, pasēdēs klasē, varēs jau nākošgad nākt atkal.” Bet tāds nākošgads, kad varētu nākt otrreiz atkal, neiznāca, un tā es beidzu pamatskolu 12 gadu vecumā. Uz skolu kājām es gāju. Tas varbūt bija savus trīs blokus attālumā, un tas viens bloks no Matīsa ielai līdz Artilērijas ielai bija ļoti garš. Mani tomēr vienreiz gandrīz nobrauca tramvajs. Krustojot ielu Marijas ielā, kur bija tramvaja sliedes, es kādā skaistā dienā nepaskatījos, ka nāk tramvajs, un zem tramvaja riteņiem. Bet toreiz tramvajiem bija kaut kāds tāds, ko sauca par redelēm, ko tramvaja vadītājs varēja mudīgi nolaist, un es uz tām redelēm. Es, protams, augšā un prom uz māju, jo māja trīs mājas tālāk, tikai mājas sētniece vēlāk mammai bija izstāstījusi, kas ar bērniņu gandrīz noticis. Tātad es sāku 25. gadā iet sagatavošanas klasē un 32. gadā pavasarī jūnijā es beidzu pamatskolu. Tā bija ļoti brīnišķīga skolā. Piemēram, ļoti daudz stāsta par 8. pamatskolu jeb to Cīruļa skolu, bet man liekas, ka 2. pilsētas pamatskola (vēlāk Ulmaņa laikā viņai piekarināja Krišjāņa Barona pamatskolu, jo tā atradās Krišjāņa Barona ielā) ir gandrīz vai nepelnīti pamesta malā, kaut viņa savu sākotni atvedina uz tā saukto Ģertrūdes skolu 17.gs., kas bija pie Ģertrūdes baznīcas sākusies arī jau kā latviešu skola. 33. gada ziemā skolai bija 300 gadu jubileja tādā sakarā. Tur bija ļoti daudz brīnišķīgu skolotāju, sākot jau ar to skolas pārzini, Eduardu Ozoliņu, kas sadarbojās ar Jāni Endzelīnu – viņi gatavoja kopīgi vārdnīcas. Tāpat mans klases audzinātājs Armands Raihenbahs. Man liekas, ja tādi skolotāji būtu vienmēr un visur, nebūtu nemaz sliktu skolēnu, tie bija vienkārši brīnišķīgi cilvēki. Arī latviešu valodā Emīlija Lūse bija tāda pati kā skolas pārzinis, ļoti liela Endzelīna cienītāja, un, ja man vēlākos gados cilvēki ir prasījuši: „Vai jums tā latviešu valoda tuvu pie sirds?” tad es to visu varu atvedināt uz šiem skolotājiem. Un man prātā tāds gadījums. Jānim Jaunsudrabiņam bija kāda jubileja, un Latvijas skolas gatavoja Jaunsudrabiņam adresi. No katras skolas divi skolēni tika vesti uz Izglītības ministriju, kur bija šī adrese skolas vārdā jāparaksta. Vienā jaukā dienā mani izsauc no stundām un no kaimiņu klases arī tādu Ivaru Baltābolu, iesēdināja latviešu valodas skolotāja un skolas pārzinis taksometrā, toreiz tas bija septītās debesis, un veda mūs uz Izglītības ministriju parakstīt šo adresi Jānim Jaunsudrabiņam. Izglītības ministrija toreiz bija Valdemāra ielā kaut kur, un šoferim tika dots rīkojums braukt tā, lai varētu mums parādīt, kur dzīvo profesors Jānis Endzelīns. Mans paps bija ļoti kluss cilvēks, bet mana mamma bija daudz enerģiskāka un viņa patiešām par grāmatām, jāsaka, zuda un mira, kaut viņa pati nebija vairāk beigusi kā pagasta skolu. Manās dzimšanas, vārda dienās un Ziemassvētkos galvenā dāvana vienmēr bija viena vai divas grāmatas. Kad es sāku skolā iet, es burtus visus pazinu, tā kā man nebija lielu grūtību drīz viena arī kopā lasīt. Par sagatavošanas klasi tas galvenais, kas man palicis prāta ir zīmēšanas stunda. Reiz es pārnesu mājās zīmēšanas burtnīcu, un tur kaut kādi tādi zvēri sazīmēti ar tādiem lieliem ragiem. Mamma prasa: „Meitiņ, kas tad tie tev tādi par zvēriem sazīmēti?” „Mammiņ, tie taču ir cāļi.” „Kāpēc tad tiem cāļiem ragi?” „Tie nav ragi, tās ir ausis.” Es biju jau tai iepriekšējā vasarā cāļus redzējusi, kad uz laukiem mēs dzīvojām. Pa vasaru mēs vienmēr braucām, kā Latvijā teica, zaļumos, jo mans brālis pēc tās slimošanas bija ārkārtīgi vārgs ilgus gadus, un tad vienmēr vasarā mēs braucām kaut kur uz laukiem. Parasti tas bija kādās lauku mājās, kur mēs vasaru pavadījām. Un atkal bija tāds interesants mammas gājiens, kā es nokļuvu 1. Valsts ģimnāzijā. 1. Valsts ģimnāzija bija klasiskā valsts ģimnāzija, kur bija divu veidu klases. Viena bija tā sauktā A klase, kur varēja iestāties pēc 4. pamatskolas klases beigšanas, viņas saucās par pirmo un otro sagatavošanas klasi, un tad aizgāja tālāk uz A klasi un B klase. Bija tā sauktais jaunatnes pētīšanas institūts 13. janvāra ielā. Uz šo institūtu veda pamatskolas 6. klases skolēnus. Tur bija dažādi, kā tagad teiktu, testi. Toreiz mēs runājām par dažādiem pārbaudījumiem, kur mēģināja noteikt, vai tam jaunam cilvēkam ir vairāk tieksme vai tendences uz, teiksim, teorētiskiem priekšmetiem, uz valodām vai uz praktiskiem darbiem, jo Latvijā jau diezgan populāras bija tā sauktās amatnieku skolas, kur pēc pamatskolas gāja. Tur trīs gadus mācīja šo un to no teorētiskiem priekšmetiem, bet arī kaut kādu amatu klāt. Pēc tiem testiem sauca vecākus uz šo pētīšanas institūtu un tur viņiem sastāstīja, ko ta viņi tur izpētījuši, kā ta nu tam bērnam iespējamā nākotne varēja būt. Vai tur veda visus bērnus, vai to izvēlējās vecāki vai skola? Skola. Vismaz visas Rīgas pamatskolas. Es nedomāju, ka no laukiem tur veda, bet visas Rīgas pamatskolas tur 6. klases skolniekus veda. Nu, aizgāja mana mamma, un tur bija teikuši, ka bērniņš labi mācās, bet tik jauns – kur ta viņš sāks ģimnāziju ar 12 gadiem. Tad teikuši: „Ziniet, 1. Valsts ģimnāzijā ir tā sauktās sagatavošanas klases, lai viņa iet uz to otru pamatskolas klasi.” Tur mācīja latīņu valodu klāt, tātad jau no 5. pamatskolas klases sākot. Tāpēc teikuši: „Tad viņai tur būs nodarbošanās, viņa tur varēs to latīņu valodu mācīties.” Mamma atnāk mājās un saka tā: „Zini, es jau sarunāju ar tavu māsīcu (māsīca bija sešus gadus vecāka par mani un studēja jau filoloģiju), ka tu iesi pie viņas latīņu valodas stundās un mācīsies. Un nākamo četru mēnešu laikā tu izmācīsies to divu gadu latīņu valodas kursu, liksi eksāmenu un iekļūsi 1. Valsts ģimnāzijā 1. ģimnāzijas klasē – A klasē.” Mamma saka, bērnam jādara. Es cītīgi mācījos latīņu valodu tagad, lai tajos četros mēnešos iemācītos to divu gadu kursu. Tai gadā bija tā ļoti interesanti – man liekas, ka Ķēniņš nāca par izglītības ministru un noteikums bija tāds, ka, pamatskolu beidzot, tiem, kam atzīmes bija caurmērā uz četri, tiem pamatskolas beigšanas eksāmeni nav jāliek. Tad es biju atbrīvota no pamatskolas beigšanas eksāmeniem. Es biju aizgājusi uz skolu paskatīties, kā nu tiem citiem klājas, bet man mamma teica: „Tu apskaties, apskaties, bet tad aizej arī uz 1. Valsts ģimnāziju un paprasi, kad tu varēsi likt to latīņu valodas eksāmenu tur.” Labi, es aizeju uz 1. Valsts ģimnāziju. Direktors Lestnieks, ārkārtīgi brīnišķīgs cilvēks, teica, ka mana mamma jau tur bija bijusi un prasījusi, vai gadījumā tādu 12 gadus vecu bērnu ņems pretī, un viņš bija teicis: „Tas jau nav nekas sevišķs, Leons Čuibe beidza mūsu ģimnāziju 14 gadu vecumā.” Tātad viņam principā iebildumu nebija par maniem 12 gadiem un nebija arī iebildumu, ka es tur to latīņu valodas eksāmenu liktu. Tātad es aizgāju apjautāties, kurā dienā es varētu iet uz to latīņu valodas eksāmenu, kaut gan es nebiju vairākas nedēļas to latīņu valodu cilājusi, gatavodamās it kā tiem pamatskolas eksāmeniem, bet tie tad nu nebija jāliek tā jaunā likuma dēļ. Lestnieks paskatās uz mani un saka: „Pagaidi mazu brīdi, man liekas, ka te vēl ir kāds latīņu valodas skolotājs skolotāju istabā.” Jā, skolotāju istabā ir skolotājs Lezdiņš. Tas nosēdina mani un saka: „Nu, vai tur vari izlocīt mons magnus?” Es viņam noloku priekšā to mons magnus, tad viņš laikam lika vēl vienu teikumu kaut kādu iztulkot. „Labi, bērns, tu vari iet mājās. Esi droša rudenī nākt uz A klasi.” Kā es no 1. Valsts ģimnāzijas, kas bija Raiņa bulvārī, tiku mājās nesabraukta – to es nezinu vēl šodien! Es jau neskrēju pa ielu, es lidoju, lai izstāstītu mammai to lielo prieku, ka es esmu nolikusi latīņu valodas eksāmenu un uzņemta A klasē. Es biju parasti kā pamatskolā, tā arī ģimnāzijā, izņemot atsevišķus atgadījumus, vismaz dažus gadus jaunāka par pārējiem. Un it sevišķi jau ģimnāzijā tas ļoti daudz nozīmēja. Bez tam arī mani vecāki pēc mana brāļa lielās slimības kaut kā tā atrāvās no tādām lielām sabiedriskām darīšanām, viņi kaut kā tā vairāk, kā saka, šaurā draugu lokā dzīvoja. Kā es teicu, man galvenās dāvanas kaut kādos svētkos bija grāmatas, tā kā es daudz grāmatas lasīju. Man vēl ir prātā, ka es biju vēl tāda maza meitene, tad vakaros sievietēm galvenā nodarbe bija zeķu lāpīšana, tad man ir tādas ainas palikušas prātā. Teiksim, es esmu iegājusi gultā, man mamma ir apsēdusies gultā un lāpa zeķes, un mans papus lasa priekšā kādu grāmatu mums. Un es vēl tagad dzirdu papus balsi, jo tad, kad viņš lasīja mums priekšā, viņam bija tāda īsta pasaku stāstītāja balss, kā es iedomājos, kā varbūt senos laikos, kā vakarēšanās cilvēki stāstīja pasakas cits citam. Tā kā man bija 17 gadu, kad es beidzu ģimnāziju. Nebija 14 kā Leonam Čuibe, kas beidza teoloģijas fakultāti, bet viņam nevarēja piešķirt mācītāja tiesības, jo viņš nebija pilngadīgs. Man ir kaut kā tāda sajūta, ka man tikai labi skolotāji vien ir bijuši. Tad, kad es liku tos sauktos konkursa eksāmenus uz medicīnas fakultāti, mums bija jāliek arī fizikā eksāmens un eksaminēja docents Gēliņš. Viņš tā paskatījās manos papīros un teica: „Ko tad lai es jums prasu, jūs esat beigusi klasisko ģimnāziju, tur jau nu laikam fizika nebija nekāds stiprais priekšmets.” Bet atkal mums bija ļoti labi skolotāju fizikā un mēs arī taisni tais eksaktajās zinātnēs nepalikām varbūt aiz muguras kaut kādai komercskolai vai reālajai ģimnāzijai, kas bija ar uzsvaru uz eksaktajām zinātnēm, matemātiku un tā. Es sāku studēt 37. gada rudenī. Daži studēja ļoti ilgi, tie bija tā sauktie mūžīgie studenti. Tur bija dažādi iemesli, kāpēc tie mūžīgie studenti bija. Dažam tie bija tiešām materiālie apstākļi, dažam vienkārši bija tas... Piemēram, kad es beidzu ģimnāziju, tad viens no mūsu puišiem zināja, kurā korporācijā viņš mēģinās iestāties, bet viņš nezināja, uz kādu fakultāti viņš ies. Vārdu sakot, tādiem vairāk interesēja tā priecīgā studentu sadzīve nekā studēšana un tādi, protams, studēja ļoti ilgi. Arī tās fakultātes, kur bija tā sauktā priekšmetu sistēma, kad ir jānoklausās tādi un tādi priekšmeti, bet nebija sevišķi svarīgi, kādā secībā tu viņus noklausies, tur arī studēšana gāja diezgan ilgi reizēm. Piemēram, tā māsīca, kas man to latīņu valodu mācīja, viņa sešus gadus sāka par mani agrāk iet universitāte, studēt filoloģiju un nekad nepabeidza. Bija dažas fakultātes, piemēram, arhitektūras fakultāte un medicīnas fakultāte, kur bija tā sauktā kursu sistēma, kur bija viens zināms priekšmetu bloks jānoklausās, pirms tu varēji klausīties nākamo priekšmetu bloku. Teiksim, tu nevarēji vispirms noklausīties ķirurģiju un pēc tam anatomiju. Latvijā bija skolas nauda sākot ar ģimnāziju. Rīgas pilsētas ģimnāzijā bija 100 latu gadā, valsts ģimnāzijā bija 120 latu gadā. Vienmēr bija iespēja prasīt tā saukto skolas naudas atlaidi, un arī tāpat universitātē. Universitātē bija 250 lati gadā tā sauktā skolas nauda. Medicīnas fakultātē iznāca dārgāk, jo tur vienmēr bija pa 3 vai pa 5 latiem jāmaksā par semināriem vai tā sauktajiem praktiskajiem darbiem, kas nāca atsevišķi klāt, tā kā tā bija viena no dārgākajām fakultātēm. Un bez tam medicīnas fakultātē grāmatas visas nāca no ārzemēm, no Vācijas, kas bija vācu valodā un bija dārgas. Bieži vien antikvariātos varēja dabūt pa lētāku naudu kādas grāmatas. Bija jau tā, vai ne, sevišķi komunistu laikā, kad ienāca komunisti, viņi jau teica: „Redz, tagad nu varēs visi iet skolās un mācīties, līdz šim tā bija tikai buržuju privilēģija.” Tas nav taisnība. Man, piemēram, ģimnāzijā bija viena meitene, kurai vecāki bija kalpu ļaudis uz laukiem. Viņa tomēr dabūja skolas naudas atlaidi un viņa nāca uz Rīgu, īrēja kaut kur kādu istabiņu, kādu gultas vietu par lētu naudu, un tāpat universitātē. Tur tā mūsu kursa sastāvs, varbūt tā sauktā sociālā izcelsme bija ļoti raiba. Tas viens gals varbūt bija tur kādu ārstu bērni, tas otrs gals bija kāds puisis, kurš bija pašmācība beidzis ģimnāziju, bija izmācījies par galdnieku un pelnīja sev maizīti, strādādams par galdnieku, un studēja medicīnu. Vispār Latvijā bija pasaules universitāšu vēsturē tāds vienreizīgs pasākums. Ulmanis maksāja studentiem stipendijas. Ne tik vien atlaida studentiem skolas naudu, bet arī bija noteiktas mēneša maksas, ko varēja trūcīgi studenti pieprasīt un kas no valdības dabūja mēnešmaksas dzīvošanai. Teiksim, vismaz maizīti varēja nopirkt un varbūt gultasvietu samaksāt tie studenti, kas nāca no laukiem. Tā bija ļoti, ļoti brīnišķīga lieta izglītības ziņā, kas, manuprāt, daudziem palīdzēja.
Intervija ierakstīta 13.03.1998., Kalamazū, ASV
|
 |
|