 |
|
       |
1940. gadā ienāca komunisti. Viņi universitātes mācību maksu neatcēla, bet viņi, protams, nekādas stipendijas nepiešķīra. Es atceros, ka, komunistiem ienākot, es arī prasīju kaut kādu mācību maksas atlaidi, un komunisti man to nedeva. Un kāpēc viņi nedeva. Man tēvs bija iegādājis māju Ogrē, kas, protams, nebija izmaksāta. Viņa doma bija tāda, kad es beigšu universitāti, es varēšu Ogrē atvērt kādu praksi. Ja es vēlēšos specializēties, tad es varēšu braukāt uz Rīgu, tas tālu nav, tāpēc tad tur māja bija. Bet tā mēs skaitījāmies namīpašnieki un buržuji… Es domāju, ka varbūt bija atsevišķi kaut kādi studenti, kas noteikti piekrita tai jaunajai valdībai. Tur es varu konkrēti minēt to slaveno Viperu ģimeni. Viņu vecaistēvs un tēvs bija mākslas vēsturnieki, tā sauktie baltie emigranti. Trīs dēli gāja arī, tāpat tie mazdēli, valsts ģimnāzijā. Un Vipera kundze mācīja franču valodu ļoti daudzām meitenēm privātstundās. Meitenes, uz dēliem skatīdamās, ļoti labprāt gāja pie Vipera kundzes franču valodas stundās. Dīvainā kārtā šie jaunie Viperi universitātē uzreiz kļuva par kaut kādiem kursa partorgiem (Vietējās partijas organizācijas vadītājs) vai kaut kas tur līdzīgs, un arī gada vidū pārcēlās dzīvot uz Krieviju, aizbrauca visa ģimene. Vecākais dēls kļuva ļoti prominents padomju zinātnieks. Toreiz viņš bija Juris Vipers, tad, aizbraucot uz Krieviju, viņš pārvērtās par Juriju. Viņš arī bija filologs, ja nemaldos, kaut kas tāds tur literatūrā. Un tāpat tie vecie Viperi tur rakstīja slavas pilnus zinātniskus rakstus par Ivanu Bargo. Bet citādi studenti bija ļoti negatīvi ievirzīti pret tā saukto jauno komunistu valdību. Es atceros, ka 18. novembrī meitenes ieradās universitātē melnās kleitās. Tātad tie studenti, kas sāka studēt Ulmaņa laikā, bija patriotiski noskaņoti? Bez šaubām. Es saku, ar atsevišķiem izņēmumiem, kas bija citādi noskaņoti. Un tas nav teikts, ka tie būtu bijuši taisni tie trūcīgie. Vai no jūsu vidus bija arī tādi studenti, kas pazuda bez vēsts? Pavasarī jā, 14. jūnija aizvešanās. Daži pazuda jau agrāk. Es atceros, bija tāds Raimonds Kiršteins – tas pazuda jau pavasarī. 14.jūnijā, es atceros, aizveda Mirdzu Veckalnu, viņa bija no Saeimas deputāta Veckalna ģimenes – tos aizveda. Mums bija tā ļoti interesanti. Mums bija 16. jūnijā rītā jāliek eksāmens marksismā par vācu suņu bruņiniekiem, kā viņi toreiz teica. Tas man arī vienīgais, kas palicis prātā no šī marksisma kursa – vācu suņu bruņinieki. Tas, protams, bija ļoti grūti, 16. jūnijā likt marksisma eksāmenu, zinot, kas bija noticis pāris tajās iepriekšējās naktīs. Tajā laikā es nebiju tieši Rīgā, es biju praksē Krimuldas sanatorijā, jo mums jau bija vasaras jāpavada praksēs kādā slimnīcā vai sanatorijā. Un tur es neatceros, ka būtu notikuši kādi aresti, bet tur viens no biroja darbiniekiem, uzvārdā Bruniņš, aizgāja partizānos. Un kādā kaujā ar krieviem, kas atkāpās, tur bija daži kritušie, un tas Bruniņš bija viens no tiem kritušajiem. Tad tai sanatorijā bija interesanti, ka komunistu laikā direktors bija tāds Lerhis, tas tur bija paslēpis dažus tādus darbiniekus, kam varbūt Rīgā draudēja kādas vajāšanas. Piemēram, tur bija tā māsu savienības priekšniece Kušķe – tā pēkšņi tur strādāja sanatorijā. Tur bija viens teoloģijas students, tagadējais prāvests Āboliņš, tas tur strādāja birojā, un tā. Bet tad tur bija arī pāris žīdu tautības sievietes, kas tur bija ieliktas no tā sauktās jaunās valdības puses, no tām, protams, visi vairījās. Tad man vēl ir prātā arī tāds gadījums no 40. gada. Tur strādāja viena medicīnas studente vasaras praksē no kursa, viņa bija pēc izcelsmes krieviete, viņas tēvs bija tā sauktais baltais emigrants. Un tur strādāja vasaras praksē arī viena māsu skolniece, kas bija no tiem, kā varētu teikt, iedzimtajiem krieviem, kas nebija palikuši tur pēc 1. Pasaules kara, bet jau bija agrāk dzīvojuši Latvijā. Un man ir prātā tāda aina no vienām pusdienām. Darbinieku ēdamistabas radiofonā spēlēja Internacionāli (PSRS himna), un mēs visi galīgi sašļukuši, arī tā man studiju biedrene. Pilnīgi mēs raudājām. Un šī māsu skolniece staroja, un mēs viņai teicām: „Lidij, kā tad tu tā?! „Ko tad jūs galu galā gribat no manis, es taču esmu krieviete?!” Tas man ir šodien ausīs. Un tad atkal tai pašā darbinieku ēdamistabā nākamā, 41. gadā, 1. jūlijā radiofonā spēlēja “Dievs, svētī Latviju!”, kad Rīgu ieņēma. Tad atkal man prātā, kā mēs visi starojām. Ienāca vācieši. Un tad atnāca tur latviešu kaut kādi partizāni, kas salasīja šos darbiniekus, ko tur bija ielikuši komunisti, kas ar viņiem pēc tam notika, es nezinu, bet viņi aizveda tos. Mana mamma stāstīja, ka tajās jūnija beigu dienas Rīgā ir bijušas bumbošanas un apšaudes, un cilvēki pa pagrabiem slēpušies un nav uz ielas gājuši. Bet tagad 1. jūlija rītā ir viss uz ielas kluss, cilvēki iziet uz ielas. Un tur bija netālu no mums bija tāds “Zuzes pārtikas veikals”, kas ļoti labu maizīti cepa. Cilvēkiem, protams, maizes aptrūcies, vairākas dienu nav bijuši ne ārā, un tur sastājusies tāda rindiņa, tagad kluss un mierīgs, varbūt Zuze būs uzcepusi maizīti. Un uzreiz brauc viens motociklists pa ielu. Mana mamma bija savā jaunībā dzīvojusi Vācijā un pazina vācu uniformas. Un mamma uzreiz iesaukusies: „Tas taču vācietis!” Tā rinda pašķīdusi, visi aplaudējuši – nu taču beidzot būs tie krievi un komunisti projām. Protams, pēc tam jau mēs redzējām, ka tās mūsu cerības ar tiem mūsu mīļajiem vāciešiem vis nepiepildīsies, ka vācieši nekādu brīvību mums netaisās dot. Tad bija tāda ļoti interesanta lieta. Mūsu kursā bija viens tāds ļoti inteliģents puisis no Jelgavas. Viņš bija tāds kā pusvācietis, bet viņš bija apprecējis vienu žīdenīti, un laikam tādā sakarā viņš tika iecelts 40. gadā par mūsu kursa vecāko, kaut gan viņam absolūti nekādas tādas sarkanas noslieces nebija. Ja viens nāk no Jelgavas pusvācu ģimenes, tad viņam tāds nemaz nevar būt. Tad tūliņ pēc tās komunistu iziešanas bija ļoti interesanta tā pārējo studentu nostāja tūliņ tai pirmajā laikā, ka tie pārējie studenti it kā vairījās no viņa. Es atceros tādu epizodi. Mums bija 1. Pilsētas slimnīcā kāda lekcija, un pēc tās lekcijas bija tāda pievakare, tāda krēsla, un Brīvības un Aizsargu ielas stūrī viņš mani gaida: „Kolēģe, es nebiju uz tādu un tādu lekciju, vai jums gadījumā nav tā lekcija pierakstīta?” Un es viņam prasīju, kāpēc viņš man ielas vidū prasa, kāpēc viņš man neprasīja telpās. Viņš teica: „Es jau nezināju, varbūt jūs arī negribēsiet ar mani runāt.” Tāpēc, ka viņš bija tas kursa vecākais. Bet ne jau visi tie kursa vecākie, kas komunistu laikā tika iecelti, bija, kā saka, sarkanie. Tādu bija varbūt ļoti maz. Viņš noteikti bija tāpēc iecelts par to kursa vecāko, ka viņam bija tā sieva no tās attiecīgās tautības. Vēlāk jau tas viss nolīdzinājās, un mēs visi lielā vienprātībā beidzām universitāti, bet tās pirmās nedēļas bija tādas neuzticēšanās nedēļas. Sakarā ar to, ka armijai vajadzēja ārstus, tā mūsu studēšana tika zināmā mērā saīsināta. 6. kursu, kas viss skaitījās prakses gads, kad nebija vairs lekciju, bet bija tikai jāiet praksē dažādās klīnikās, mums saīsināja, un mēs beidzām nevis 43. gada rudenī, kā tas būtu bijis, ja viss būtu normāli gājis, bet mēs beidzām 43. gada 16. februārī. Un puišus lielākoties tad arī visus iesauca armijā. Tad mūs norīkoja darbā, un es aizbraucu strādāt par rajona ārsti uz Rencēnu pagastu Vidzemē – tas ir tieši pusceļā starp Valmieru un Rūjienu. Tur tajā rajonā nebija neviena ārsta. Tas iepriekšējais ārsts bija pārcēlies uz Mazsalacu, un tā vieta bija brīva. Doktorāts bija vecā muižkunga muižā. Māja bija ar tādiem lieliem, bieziem mūriem, senlaiku celta. Tur iznāca nostrādāt pusotru gadu, jo es aizbraucu 43. gada martā un 44. gada septembrī bija jābrauc projām. To pusotru gadu bija labi. Lauku pagastos jau dakteris, aptieķnieks un mācītājs bija tā augstākā klase, tad vēl skolas pārzinis un skolotājas. Tas doktorāts bija tieši kaimiņos pamatskolai. Tur bija Ulmaņa laikā uzbūvēta ļoti skaista, jauna ēka. Tur tas skolas pārzinis bija tāds Lagzdiņš, tas bija ļoti entuziastisks dārzniecības visādas piekritējs. Viņam bija pie skolas tāds liels puķu dārzs, tad viņš vienmēr sestdienās piezvanīja: „Nu, dakterjaunkundz, atnāciet nu pēc puķēm.” Tad viņš vienmēr ļoti rūpīgi izbradāja pa to puķu dārzu un izstāstīja visu par tām puķītēm, tad vienmēr lielu puķu pušķi iedeva līdzi. Zāles bija pieejamas, aptieka turpat bija pāris māju tālāk. Toreiz nekāds tāds īpašs trūkums nebija. Pie slimniekiem brauca ar zirgu pakaļ vai vasarā es ar velosipēdu braucu, ja nebija pārāk tālu jābrauc, ja piezvana kāds un saka: „Ziniet, milzīgs darba laiks, un nav laika to zirgu dzīt.” Ja smuka un saulaina diena, es sēdos velosipēdam mugurā un braucu. Vai tev bija tas doktorāts tanī pašā mājā, kur tu dzīvoji? Pagasta vecsaimniekiem jau vācu laikā pārtikas netrūka par spīti visām nodevām, tad tie jau visādas dzimšanas un vārda dienas, un Jāņus svinēja dūšīgi vien. Valmierā bija tā vācu transporta vienība kaut kāda stacionēta. Tur pavecāki vācu vīri bija un tie bija sadraudzējušies ar vienu otru saimnieku ģimeni. Es atceros, bija tur vienas Lieldienas un tie vācieši arī atbraukuši. Tur bagātīgi klāts galds un putukrējums un tā. Tas viens vācietis nu tagad taisīs joku: „Kā tad jums tagad putukrējums uz galda, jānodod taču ir!” Tā viena saimniece bija tāda fifīga, viņa teica: „Aber das ist doch Magrmilch 24 Stunden geschlagen.” (Bet tas taču ir 24 stundas putots vājpiens, no vācu val.") Tā nu visi nosmējās, protams, un ēda to vājpienu, kas 24 stundas klapēts. Tie bija arī tie vācieši, kas palīdzēja mums izkļūt uz Vāciju un deva patvērumu savās mājās Vācijā. Viena no tām Rencēnu pagasta saimniecēm bija sadraudzējusies ar Valmieras vācu transporta vienības priekšnieku Frici Vīzi, un viņš mums izdeva papīru vācu valodā, ka mēs atradīsim viņa dzimtajā ciemā pajumti. Tā mēs tur salasījāmies no valmieriešiem vesela grupiņa, kādi pārdesmit latvieši vismaz. Tur bija viena no tām saimniecēm, viņa bija atraitne ar saviem bērniem, un tad bija tā aptieķniece ar savu māsu, kas atkal bija viena pati, šķirtene – ar tām kopā es braucu. Mēs vienkārši gribējām braukt projām. Es domāju, ka tie, kas atcerējās 40. un 41. gadu, visu to atmosfēru tai gadā, tiem bija tāda sajūta, ka nevar palikt, ka jābrauc projām. Man ir no tā pagasta tā sauktais otrais saraksts. Tie cilvēki, kas tai otrā sarakstā bija, tie jau lielākoties aizbrauca. Tas saraksts bija palicis, kad vācieši nāca iekšā un komunisti bēga. Viņi pagasta valdē bija pametuši. Tad, kad ienāca tie vācieši, kad pagasta valdi pārņēma atkal, jāsaka, normāli cilvēki, tur jau tie bija un tur tos varēja dabūt. Mēs, tā grupiņa, kas izlēmām braukt, bijām tikai desmit cilvēku. No Valmieras līdz Rīgai mēs aizbraucām ar vilcienu, tur bija bēgļu vilciens sastādīts un lopu vagoni bija tāpat kā uz Sibīriju. Un tad viens tas vācu transporta vienības cilvēks, kuram bija tā māja Ķīles apkārtnē, tas bija sadomājis, tā kā tās vienības brauks uz Vāciju, viņš mūs ar tām smagām mašīnām vedīs tālāk arī sev līdzi uz Vāciju un tad Vācijā mēs varēsim iesēsties, teiksim, vilcienā un braukt, kur mums vajag. Bet tad viņš aizveda mūs līdz Liepājai. Mēs no Rīgas līdz Liepājai trīs dienas toreiz braucām ar mašīnu. Vienu nakti mēs gulējām Pūrē, vienu nakti mēs gulējām Kuldīgā ģimnāzijas telpās. Un tad Liepājā mēs kādas desmit dienas gaidījām, jo komunisti iztaisīja to pārrāvumu līdz jūrai Lietuvā. Bet tā kā to neatsita, tad bija skaidrs, ka pa zemes ceļu netiksim vairs. Tas bija oktobra sākumā. Tad mēs iekāpām kuģī. Un tā mēs braucām uz Vāciju. No Liepājas ar kuģi aizbraucām līdz Gotenhāfenai un no Gotenhāfenas mūs aizveda uz caurejas nometni, kas ir tai poļu koridorā. Un tad tie, kam bija adrese, uz kurieni braukt, tie to atļauju braukt saņēma diezgan ātri. Mēs laikam vienu vai divas naktis tur tikai gulējām. Un mēs dabūjām apmešanos. Viena daļa mēs palikām tā Vīzes mājā, un citi pie tiem apkārtējiem zemniekiem dabūja tajā ciemā apmešanos. Mēs jau toreiz tukšā nebijām no Latvijas izbraukuši, mums, teiksim, bija šis un tas pirkts, un cigaretes un tā, tā kā mums tādu pārāk lielu grūtību nebija. Par to spirtu un tamlīdzīgi jau varēja dabūt to apmešanos. Mēs, protams, pēc tam maksājām kaut kādu tur naudu, mēneša maksu vai ko tamlīdzīgu. Nauda mums bija līdzi. Mums bija tās pašas vācu ostmarkas, ko mēs varējām toreiz iemainīt pret vācu reihsmarkām, tā kā mums nebija nekādu problēmu ar to, ka mums nebija ko ēst vai ka mēs būtu bijuši iet strādāt, lai nopelnītu dienišķo maizīti. Tā mēs zināmā mērā tai ciemā pavadījām līdz kapitulācijai tādu mierīgu un patīkamu dzīvošanu. 18. novembrī, es atceros, sanācām visi kopā ciema viesnīcā uz 18. novembra svinībām. Vācieši bija neitrāli. Pie tiem zemniekiem bija poļu strādnieki – tie bija spiesti strādnieki un tiem arī pie stacijas bija tāda būda, kur viņiem pa nakti vajadzēja dzīvot. Tie arī pēc kapitulācijas tūlīt dziedādami aizbrauca atpakaļ uz Poliju. Mēs tai ciemā dzīvodami lasījām, atcerējāmies pagātni. Tā grupa, kas mēs tur bijām, mēs visi pratām vāciski, bet mēs jau savā starpā satikāmies. Tas ciems jau nebija liels – pāri ielai tur bija nākamā latviešu ģimene un tā. Tad pēdējā mēnesī, aprīlī, mēs slepeni klausījāmies BBC raidījumus. Tas bija tā, ka mācītājs Dzenītis bija dabūjis istabu pie vietējā skolotāja, un tas bija partijas vīrs, tā kā pie tā bija droši. Tad pie tā mēs klausījāmies BBC ziņas pusdienlaikā 12. Tad tur tā daktera Ziediņa meita Tatjana, viņa bija precējusies, vīrs viņai bija 19. divīzijā. Tad mēs abas divas katru dienu pusdienas laikā apciemojām mācītāju Dzenīti un klausījāmies BBC, tā kā mēs visu zinājām zināmām mērā, kas tiek gaidīts un kas nāks. Kapitulācijas dienā ienāca angļi, bet tas jau bija kaut kas ļoti vienkāršs, viņi izbrauca cauri tam ciemam un cauri. Lielākā reakcija bija tā, ka tam mūsu saimniekam bija tāds liels šķūnis. To šķūni bija armija rekvizējusi un tur bija tā armijas noliktava – tur bija kastēm ziepju pulveris un parafīns, visādas virves utt. Un tad tā kapitulācijas diena izpaudās tā, ka turpat vietējie vācieši to noliktavu uzlauza un viss ciems sabruka iekšā, un katrs nesa mājās, ko tik mācēja. Birģermeistars atbrauca ar lielu ori un salādēja tur ziepju pārslas visā tajā orē. Mēs smējāmies. Tur bija tā, ka visā ciemā bija viena vanna. Un, kad mēs prasījām, kur tad viņi mazgājas, toreiz kad mēs aizbraucām, tad viņi teica: „Baltijas jūrā.” Tad mēs smējāmies – tagad gan viņi varēs tajā Baltijas jūrā samest tās ziepju pārslas un kārtīgi mazgāties. Bet tas nu tā, tie ir visi joki, bet tas zināmā mērā to atmosfēru, kāda viņa bija, bet tā tas bija.
Intervija ierakstīta 13.03.1998., Kalamazū, ASV
|
 |
|