 |
|
       |
Mani iesauca armijā 1944. gada kādā jūlijā vai augustā, es vairs neatceros. Līdz tam es biju speciālists un strādāju karam vajadzīgā darbā. Man bija tā saucamā UK kartiņa. Kas tas “U” iznāk, vairs neatceros. “K” ir Krieg (karš - no vācu val.) , to es zinu – karā nodarbināts. Man bija tāds stāvoklis, ka mani nesauca dienēt. Bet tad, kad krievi nāca iekšā Vidzemē, tad bija beigas. Tad vairs nekāda UK nederēja un visus ņēma ciet un visus sūtīja. Kam nebija nekāda aizmugure sevišķā, tos visus paņēma ciet. Man nekāda aizmugure nebija. Mani aizsūtīja uz Vidzemi. Tas aiz Siguldas kaut kur tur projām bija. Tur apmācību punkts. Tur es satikos ar visiem citiem sakarniekiem. Tad tur mēs mācījāmies – pī-pī-pī, telegrāfu, maršēt, links-rechts (pa labi-pa kreisi - no vācu val.). Bet, kas tur stingrs varēja būt, ka krievi nāca virsū, visi atkāpās. Nu katrā ziņā es neatceros, kā kaut kādu nāvīgu stingrumu. Es zinu, ka bija nemitīga šņabja dzeršana un uzdzīvošana bieži vien. Kurš tikai varēja sameklēt kaut ko, tas gāja meklēt, un tam nebija pat jāmācās. Un es biju viens no tādiem aktīviem cilvēkiem. Un man tajā ziņā gāja labi. Sevišķi Dundagā. Dundagā visi atkāpjošies latvieši.. neteiksim visi, bet daudzi atkāpjošies latvieši nonāca Dundagā. Vācieši arī. Pilna Dundaga bija – skola un kas tur viss – ar cilvēkiem. Visas barakas. Tur agrāk arī bijušas laikam kādas kazarmas. Tās visas bija pilnas. Visi, kas no Vidzemes atkāpās, aizgāja līdz Dundagai. Mēs aizgājām ar kājām no Vidzemes. Kas tā par vietu, es aizmirsu. Aiz Siguldas vēl uz krievu pusi. No turienes ar kājām līdz Dundagai. Priekš mums tā bija vienkārši iešana. Nekādas kaujas nav, it nekas nav. Mēs nebijām frontes daļa. Es jau biju tikko iesaukts. Tas notika 1944. gada kādā augustā apmēram. Mēs jau atkāpāmies savlaicīgi. Tā nebija militāra atkāpšanās. Tā bija rezerves atvilkšana. Mēs bijām rezervisti, mūs mācīja. Rechts un Links. Mēs vēl nemācējām. Nu vot, un mūsu atkāpšanās nebija ar kaujām. Mēs katru dienu nogājām savus 30-25 km, vakarā mierīgi atpūtāmies, ieņēmām guļas vietas kādās mājās vai kādos šķūņos, kur nu tas katru reizi bija iespējams, un tūlīt gājām meklēt, kur var kaut ko ēst, jo nekāda apgāde nav tādā situācijā, kādā mēs atradāmies. Vienreiz bija tā. Ejam pa ceļu tur Vidzemē pie Siguldas kaut kur apmēram tajā rajonā, un vācieši dzen govju baru. Govju bars – nu, 200 apmēram govis. Liels bars, viss ceļš pilns. Un tās govis dzen kādi 4 vācieši. Visi laucinieki, kas ir aizmukuši jau uz Kurzemi, savus lopus ir nodevuši un pārdevuši, un atdevuši, un atstājuši. Un vācieši vāc kopā – uz fāterlandi jāsūta. Lielu baru. A mums šitajā pārceļošanā nav nekāda apgāde. Mēs tur tādi žiperīgākie – velns, jānosper no tiem vāciešiem vienu govi. Padomājiet, kāda kara varonība. To jau es tā nevaru tik vienkārši aprakstīt, bet tā ir īstenība. Mēs trīs cilvēki ejam, nu plintes uz pleciem mums ir, un ejam ātrāk par to govju baru. Un ieejam tajā govju barā iekšā. Ceļš pilns tur ar kādām 300 govīm. Jūs stādieties priekšā, kas tas par lērumu. Es nemaz nezinu, varbūt, ka vairāk bija vēl. Ieiet tajā barā iekšā, a tur apsargā kādi 3-4 vācieši riņķī gar malām, lai visas tās govis neaizmūk. Mēs pa vienu galu ieejam iekšā, pa otru iznākam no tā bara ārā. Iegājām tukšā, bet nācām ārā ar vienu gotiņu piesietu pie striķīša. Mūsu rēķins bija skaidrs, ka, ja tā mēs iesim, tā ir mūsu govs, tad ar vāciešiem mēs galā tiksim. Nekāda tāda sirsnība un nezin kāda stulba padevība mūsu vidū nepastāvēja. Mēs sapratām situāciju, ka viņi ir govju dzinēji un viņi konfliktā ar mums nevar ielaisties, mums taču ir plintis, mēs taču esam bruņoti – tas tak nav joks kara laikā. Nošaus. Nu vot, iznācām ar govi ārā. Vakarā – ho-ho-ho, mums ir svētki! Govīti tūlīt nokāva, grāpī iekšā un vāra. Tā mums bija svētki visiem. Mums apgāde nebija. Tad tur krietni ēdām. Un kā tas tādās reizēs ir, daudzi samaitāja vēderu. Svaigu gaļu tik daudz. Nu ar visām sekām. Vispirms, tas bija kara beidzamais gads. Otrkārt, mēs bijām tehniskā daļa. Treškārt, mēs ir jauniesauktie, zaļi, kuri vēl zvērestus nav devuši vācu armijai un kurus vispār oficiāli nekādi nevar notiesāt. Viss tas kopā mums radīja diezgan brīvas rokas. Mēs varējām i govi nospert vāciešiem, šņabi iet pie viņiem pirkt un andelēties utt. Bez tam es domāju, ka tāda sistēma jau pastāvēja visās vietās, kur nemaz nebija tik situēti kā mēs, kur nemaz nebija tik ievērojama atšķirība no citas kopējās armijas. Visur tā bija, ka meklēja šņabi un visu. Ko tad lai dara kara laikā? Mēs bijām, es domāju, kādi 30 vai 50 tie vīri, kas atkāpās no Vidzemes. Nekāda militāra ierinda jau nebija. Brīvi gājām. Slokā dzīvo mana māte. Mēs atkāpjamies caur Kalnciemu pāri Lielupei, nākam atpakaļ uz Sloku. Pie Slokas stacijas ir uzbūvēts tilts pāri šosejai, lai viena daļa varētu iet uz Ķemeriem un otra, kas nāk no upes, no Kalnciema, lai varētu pārbraukt pāri, viens otram netraucēti. Tāds tilts tur bija uztaisīts uz šoseja, lai atkāpšanās netraucētu nemaz. Visi mēs pārgājām pāri un aizgāja, bet es aizgāju uz mājām. Visi jau to zināja – Aizstrautam tak ģimene te ir. Viņš droši vien atpakaļ nenāks. Viņi jau bija norakstījuši mani. Es viņus panācu tikai kaut kur pie Tukuma. Aizgāju mājās, nomazgājos, paēdu, atvadījos no mammas. Mamma mani vēl pavadīja kādu gabaliņu. Mamma mani aizvadīja – vienīgo vēl dzīvu palikušo dēlu. Otrs brālis kaut kur Vācijā pazudis ir. Tas jau diezgan traģiski. Mamma mani pavadīja, un es aizgāju. Tagad reizēm ar pārmetumu atceros, ka es tik traģiski neuzņēmu to situāciju kā mana mamma. Mammai viens dēls ir Vācijā, otrs tagad iet projām, krievi nāk iekšā. Traģiski. Tēvs bija darbā. Es jau ilgi mājās nestāvēju. Nomazgājos, paēdu, atvadījos no mammas un gāju savējiem pakaļ. Manā daļā teica: “Tu atnāci? Mēs jau domājām, ka tu nenāksi, ka tu uz mājam aizgāji.” Es aizgāju gan, bet.. es tā domāju varbūt, ka es kļūdu izdarīju. Kļūda nebija. Ja es būtu palicis mājās, krievi mani būtu iesaukuši, un es būtu kaut kur galvu nolicis. Visi, kas bija iesaukuma gadā, kas bija palikušu, kas bija izvairījušies, tos krievi iesauca. Jā, es to varbūt pareizi darīju. Viņi iet 30 km pa dienu apmēram. Nu 25-30. Tad tajā mājā atpūšas, izguļas un otrā dienā atkal iet 8 stundas. 8 stundas darba gaita. Kaut kur pie Tukuma es viņus panācu.. Laikam tur jūrmalā – Ragciems vai kaut kur. Pa jūrmalas ceļu mēs gājām. Pa jūrmalas ceļu uz Talsiem. No Talsiem uz Dundagu. Tas bija septembrī. Īsi pirms Rīgas ieņemšanas. Kad mēs bijām tur, tad vēl Rīga laikam nebija ieņemta. Bet tajās dienās Rīgu ieņēma. Rīgā es pavadīju arī vienu nakti. Mēs dzērām šņabi Rīgā, un es vakarā nospriedu, ka man jāiet ir pie brūtēm, pie pazīstamiem. Un es aizgāju. Es dzīvoju Rīgā visu vācu laiku pirms iesaukšanas – pie sava drauga no tehnikuma vienā istabiņā. Es biju iestājies Arhitektūras fakultātē un studēju. Vot, katru reizi uz Ziemassvētkiem vai uz kaut kādiem svētkiem vajadzēja rīkot balli, lai gan ēšanai nekā prātīga nebija. Viens bija kaut kā tur vinnējis māju pa tiem kara laikiem, un mēs arhitekti, mākslinieki – mēs viņu izdekorējām. Mums bija tāda zāle, es nezinu, cik liela – 5 istabas viena aiz otras. Tā māja bija Maskavas ielā aiz tirgus. Bija izdekorēts, iztaisītas kambīzītes, papīra dekorācijas sazīmētas. Mēs rīkojam balli, kura saucās – ķīniešu bērnu svētki. Un tādā gadījumā nevajag ne dakšiņas, ne nažus, bet vajag divus irbulīšus. Uzdur kartupeli un ēd. Nekas jau tad ēdamais nebija. Bet mums bija liela balle. Šņabi dzērām un dancojām. Magnetafons spēlēja. Viens uz ermoņikām spēlēja. Un zāles galā bija Buda iztaisīts, to es pats taisīju. Budas tēls, tam galva kustējās. Jā, tas bija uz mucas uztaisīts. Apakšā bija krāniņš–Budam pagriež vaļā un tek alus. Jo nauda bija samesta, tas par brīvu – kurš grib, iet dzert. Mēs visi samērā vienādi inteliģenti un nebaidījāmies, ka kāds tur tā nu piedzersies, ka citiem nepaliks. Nu un tas saimnieks arī ar mums kopā dzīvoja visu to balles laiku. Mums tur kādas trīs dienas gāja tā ballēšanās. Pat vācieši uznāca virsū – kas jums te ir par lietu. Mums bija divi leģionāra formā leitnanti, tie gāja ar viņiem runāt. Un tajā ballē pa visu pjanku bija atnesta korķa sieva. Šitam te Krievu Drāmas teātrim apakšā dzīvoja dekorators. Un tas katru vakaru dzer un viņam bija no korķa sieviete. Vai tā bija dekorācija vai, velns, kas viņa bija. Rokas nebija, bet ķermenis bija. Vot, un vienu reizi mēs to sievu paņēmām un, es nezinu, kā tas bija, pārnesām mājās pa pjanku un noguldījām zem manas gultas. Un tagad pagājuši mēneši un es esmu armijā. Kad ienāca atkāpjoties armija Rīgā, man bija jāiet korķa sievai pakaļ, jo ir bišķi iedzēruši un tas ir zināms, ka Aizstrautam mājās ir palikusi korķa sieva un ka to nevar atstāt boļševikiem. Un tā nodarīja. Tāda tā atkāpšanās bija. Es nebiju frontē, nebija kaujās un asaras nebija. Man tad ne. Tas bija kādu nedēļu pirms Rīgas ieņemšanas. Rīga izskatījās bēdīgi. Cilvēki visi, kur es aiziet ciemos, nobaidījušies. Es to sievu noglabāju krūmos un aizgāju vēl tur pie kaut kādiem ciemos. “Un ko tad jūs te?” Es saku: “Es pēc korķa sievas atnācu. Man ir darīšana Rīgā, es vēl nevaru nekur braukt.” Pēc tam es viņu paņēmu un aiznesu uz to daļu. Nu vot, tāda bija atkāpšanās. Mūsu, tā nebija frontes atkāpšanās. Tā nebija nekāda šaušana, jo mēs bijām aizmugures daļa, mācījāmies. Nozaga govi, izglābu korķa sievu un ieradāmies Dundagā. Tur haoss. Nekāda kārtība nav. Tikai vajag sameklēt, vai šņabi nevar dabūt. Vācieši tur bija un latvieši tur bija. Bet vācieši ar latviešiem kopā nebija. Nu kāds varbūt vācietis bija mūsu daļā un kāds latvietis bija vācu daļā. Tur mums notika mācības, tur mūs organizēja. Tur notika lielais notikums, ka ieradās Dundagā, nu es nezinu, vai tas bija Bangerskis vai Berķis, es to vairs neatceros, bet viens no šiem vīriem tas bija. Visu mūsu daļu nostādīja četrstūrī Dundagas parkā. Tur mēs stāvējām četrstūrī. Nu, es domāju, kādi 400 cilvēki. Iznāca ārā Bangerskis. Nu es nezinu, vai tas bija Bangerskis, bet viens no viņiem tas bija. Un runāja, ka tāds ir stāvoklis. Visiem jāiet aizstāvēt Latviju. Un dullais Bangerskis saka tā: “Kas grib iet uz fronti brīvprātīgi, iznāk trīs soļus uz priekšu.” Un iziet kādi 4 cilvēki no tā lielā bara. Mūsu rotas seržants arī iziet ārā. Viņš tā paskatās, vairāk nav, un ar trim soļiem atpakaļ. Uz Bangerska jautājumu, kas grib iet uz fronti, – neviena nav. Tas nesaskan ar latviešu lielo patriotismu cīnīties pret krieviem – tas nesaskan, bet tā bija. Bangerskis aizbrauca. Mēs ejam tālāk – atkal meklēt šņabi un dzert. Pēc kādām divām nedēļām ieradās viens cits mazāks kā Bangerskis, es neatceros, tas bija Bangerskis, bet nu bija cits. Latvietis. Un tāpat uzrunāja mūs. Kāpēc viņam to vajadzēja, es nesaprotu tādu stulbu gājienu. Viņi taču varēja sūtīt bez nekāda teātra, bet nu viņiem vajadzēja laikam brīvprātīgu gribēšanu un avīzē ierakstīšanu, un to viņi gribēja nospēlēt. Bet tas to pašu runu nobeidza ar vārdiem: “Kas nevēlās iet uz fronti, iznāk trīs soļus uz priekšu.” Un neviens neizgāja. Visus vienprātīgi aizsūtīja uz fronti. Un sūta vienu un otru, un trešo. Visu laiku sūta. Bet mani nesūta, jo man bija pazīstams vācu daļā, kur šņabi var dabūt. Kā tad tādu var sūtīt. Štāfelī apmēram 20 cilvēki. Nu jā – grupā. Atņem ieročus un ejiet uz Irlavu. No Dundagas uz Irlavu. Ar ko? Nu paskatieties, kādu mašīnu noturiet vai kā. Ieročus atņēma, jo citādi visi mežā samuks. Ieročus nevar dot. Bet mani nesūta tāpēc, ka man ir draugi. Nu beigu beigās teica: “Aizstraut, zini, neko nevar darīt. Mēs visi brauksim uz fronti. Šinī štāfelē jums arī jābūt.” Mani nozīmē štāfelē. Mēs aizgājām un teicām tā – kāpēc lai mēs brauktu ar vilcienu, iesim ar kājām. Mēs gājām ar kājām. Kādās divās nedēļās mēs bijām tikai līdz Stendei tikuši. Jā, starp citu, mums gāja ļoti labi. Kur mēs ieietu: vai, draugi, vai latvieši! Kā tas ir ielenktā situācijā, kur vairs nav par ko domāt, tikai par dzīvību un kā nebūt nodzīvot. Nu mēs bijām trīs draugi: Munkevics no Bulduriem, otrs bija no Jelgavas. Pēc kādas nedēļas vai divām mēs staigājām pa Stendi, kaut kur mājās mēs nometušies. Tur vienu dienu dzer, otru dienu dzer. Tur ir meitenes un viss kas. Un tīri jautri. Vot, un vienu dienu mēs staigājam pa Stendes pilsētu un skatāmies – lielais ešelons ar preču vagoniem brauc – armija. Kas tie tādi ir? Tie mūsu pašu cilvēki no Dundagas. Un viņi brauca uz fronti. Mēs pieejam klāt: “Ei, vecīši, kur tad jūs?” “Un kur tad jūs? Jums taču vajadzēja frontē būt.” “Nu mēs bišķi te aizkavējušies, mēs ar kājām.” “Nu jā. Kā tad jums iet?” Mēs sakām: “Velns ar ārā, mums plintes nav. Vai jūs nevarat kādas plintes iedot?” “Ā, nāc, man te plintes ir.” Mēs saņēmām plintes. Tur tak viss bataljons, tam ir noliktava un ieroču meistari, viss kas tur ir kopā. Še tev plinte. Nav nekāda kārtība. Mēs plintes varējām pārdot un atkal jaunas iegādāt. Soltbuhā (Soldbuch – vācu armijas karavīra identitātes dokuments, kur tiek izdarīti ieraksti par norīkojumiem, izsniegtiem ieročiem, apbalvojumiem, īsa medicīnas vēsture u.c. Tai vienmēr jābūt pie karavīra.) tiek ierakstīts “izdota gāzmaska: Nr. tāds un tāds” un parakstījies. Kaut kāds krikums parakstījies. Mēs ierakstām – plinte, numur tāds un tāds nodota remontam. Mēs to Soltbuhu paši pildījām, kā vajag. Es nezinu, kur vācieši tik dulni varēja būt, ka viņi tādu atstāja. Nu kā tā var būt, ka katrs var ierakstīt Soltbuhā – plinte numur tāda un tāda – un kad vajadzīgs, tad to uzsist gaisā un uzraksta, ka viņam ir atdota. Mēs bijām ārpus vilciena. Kad mums izdeva plintes, es ierakstīju, ka man plinte ir, lai likumīgi būtu. Izdeva jau nelikumīgi: “Še, ņem un ej!” Tad es pats ierakstīju grāmatiņā un parakstījos, ka man ir oficiāli iedots. Noliktavas pārzinis seržants tāds un tāds. Visi sanāk mums riņķi, runā – kur jūs te, kas jūs te, kā mums iet. Virsnieki klāt – tie paši, kas mūs sūtīja. Un no tiem trīsdesmit visi, izņemot mūs trīs, aizbrauca viņiem līdzi un Irlavu. A mēs trīs – nē, nē, mēs neiesim. Mēs iesim ar kājām, tā ir foršāk. Mēs paliekam Stendē un otrā dienā mēs ierodamies 3 cilvēki vācu komandantūrā – mēs bijām visi nāvīgi braši zaldāti. Iznesa ārā mums pavēli, ka mēs visi tiekam sūtīti uz fronti un pēc 3 vai 4 dienām izdod mums paiku. Vāciešiem paika bija solīda. Viņiem bija papirosi, šņabis bija, viss kas – ēdamais 3, 4 dienām. Mēs viņiem sakām paldies un aizejam. Gājām uz Kandavu. Pie Kandavas stacijas ir mežs, pēc tam uz Kandavas pilsētu aizgājām. Bet kāpēc mēs gājām riņķī tam mežam, to es nesaprotu. Kaut kā tur locījāmies. Tur mums piesējās viens cits latvietis, un stāsta: “Jāuzmanās, daudzi dezertieri.” Tā mums draudēja. Mēs teicām: “Jā, jā! Tā, vot, daudzi ir!” Mēs bijām bravūrīgi un sapratām, ka tā rīkojoties mums nekas nedraud. Un prakse pierādīja, ka mums nekas nedraud. Tad no Kandavas mūs noķēra vācieši, komandantūrpatruļa, un iesēdināja mašīnā, aizsūtīja vienā rāvienā uz Tukumu. Nonācām Tukumā. A Tukums tukšs, tikai kaķi staigā pa ielām. Visi cilvēki ir evakuēti, fronte turpat tuvumā – tur šauj lielgabali. Es teicu – nu ir sūdi, ko lai tagad dara, – tālu līdz Irlavai nav, tur jau pavisam tuvu. Velns, ko lai dara. Vajadzētu mēģināt pie tā Kureļa aiziet. Par viņu daudz runāja.
Intervija ierakstīta 17.11.2004.
|
 |
|